iedarbīgas zāles ([info]bez4pieci) rakstīja,
@ 2007-03-22 23:40:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
kamēr masiere ņēmās ap manām pēdām, es beidzot līdz kaulam, tā pēkšņi, sapratu to visu par pieaugšanu un nepieaugšanu. un nākamā doma bija par to, kā man besī tie, kas par nopietnām lietām runā nopietni, par nenopietnām nenopietni, kas zina robežu, kur beidzas joki, un sākas nopietna saruna, kas neatbild uz ākstīšanos, jo viņi tajā brīdī ir nopietni, vai arī, kas, pateikdami joku, skaidri zina, ka tas tiešām ir joks, un vispār, ka tas ir arī asprātīgs.....  nujā, tās tādas detaļas. bet viņi taču arī zina, kā jādzīvo, viņi zina, ka nauda tas ir nopietni, un ka plānot - tas ir nopietni, un risināt problēmas - tas ir nopietni, tur nav nekādi joki.

man, turpretim, viss ir joki, es vēl joprojām neko nespēju uztvert nopietni - esmu ticis ārā no pusaudža pārnopietnības un pārjūtīguma, esmu tīri vai stabils un līdzsvarots, un tagad palikuši ir tikai joki, vai arī - esmu palicis viens ar saviem jokiem. bet es nesaprotu - sitiet vai mani nost - es nesaprotu, no nozīmē nopietni attiekties pret dzīvi. no kurienes jūs, pieaugušie, raujat to nopietnību?

no rītiem, braucot savā 7. trolejbusā, kurš vakaros nekad nav sagaidāms mājupceļam, man ir pusstunda pārdomām un pašanalīzei, vai tik tās savilktās lūpas un sarauktā piere nav kāda pazīme tam, ka es nopietni domāju par darbu (mans darbs taču ir tik aplam muļķīgs) vai nopietni attiecos pret īres rēķinu (no comments) vai pret savu mobilo telefonu (netīro saskrāpēto, tāpat kā es attiecos pret savu mašīnu), vai arī pret tām banknotēm manā makā vai pret savu apģērbu (pie kura es piedomāju, bet vai tik ne pārāk nopietni), un - kas ir ļoti nopietni - manikīru, pedikīru. vai gadījumā es nesāku beidzot nopietni izturēties pret lūdzu un paldies, nākotni/pagātni.

tad, nē, tad nē, es atskārstu, ka tas ir tikai pazudis vieglums, uz brīdi pazudis lidojums, uz brīdi pārāk iels smagums galvā. atliek pasmaidīt, un diena restartējas no jauna.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]dejavu
2007-03-23 09:39 (saite)
Nesen domāju par to, cik pārsteidzoši daudz savā paaudzē es redzu cilvēkus, kuri negrib pieaugt.

Atceros, ka vidusskolā psiholoģijas stundā skolotāja bija neizpratnē, kad mēs visi kā viens apgalvojām, ka negribam būt pieauguši, gribam palikt jauni un bezrūpīgi, un nekādi pieaugušās dzīves labumi nespēja mūs pārliecināt.

Kāpēc pieaugušo dzīvē mums likās tik nepievilcīga, vai tiešām mūsu vecāku piemērs bijia tik neiedvesmojošs? Tāpēc, ka bija pārmaiņu laiki un mēs redzējām, ka pieaugušajiem ir grūti?

Es arī vēl joprojām negribu pieaugt. Tad jau labāk novecot nepieaugušam.
Kāds varbūt teiks- tā ir izvairīšanās no atbildības, bet tad es īsti nesaprotu- atbildības, par ko?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]lux_y
2007-03-23 10:18 (saite)
Atbildība jau nerodas tikai pieaugot.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]dejavu
2007-03-23 11:23 (saite)
Kas rodas pieaugot?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]bez4pieci
2007-03-23 20:06 (saite)
lūk, tas arī man īsti nav skaidrs, jo atbildība tā patiešām nav. manska atbildības sajūta man piemīt, neesmu nekāds pohujists.

un vēl arī nav skaidrs, kas tieši ir tie pieaugušo dzīves labumi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?