Nesen domāju par to, cik pārsteidzoši daudz savā paaudzē es redzu cilvēkus, kuri negrib pieaugt.

Atceros, ka vidusskolā psiholoģijas stundā skolotāja bija neizpratnē, kad mēs visi kā viens apgalvojām, ka negribam būt pieauguši, gribam palikt jauni un bezrūpīgi, un nekādi pieaugušās dzīves labumi nespēja mūs pārliecināt.

Kāpēc pieaugušo dzīvē mums likās tik nepievilcīga, vai tiešām mūsu vecāku piemērs bijia tik neiedvesmojošs? Tāpēc, ka bija pārmaiņu laiki un mēs redzējām, ka pieaugušajiem ir grūti?

Es arī vēl joprojām negribu pieaugt. Tad jau labāk novecot nepieaugušam.
Kāds varbūt teiks- tā ir izvairīšanās no atbildības, bet tad es īsti nesaprotu- atbildības, par ko?