kaut kāds tukšums jūsos, cibiņos. kaut kādi nieki un sīkumi, tāds bābiskums brīžiem, un citkārt... man ir sajūta, tobiš tā tāda mana realitāte, ka man ir labi, un labi man ir vēl kādus divus metrus ap sevi, vai varbūt pat visā dzīvoklī, izņemot tualeti, kurā ir auksti. es pats esmu vienīgais, ko es gribu satikt, bet vislabāk tagad būtu iet gulēt. jau kuro dienu vakarā jūtos aplam noguris, bet tas nogurums ir ļoti patīkams. vēl es varu pastāstīt, ka mana kaķene joprojām nav sameklējusi runci, bet vispār man gribās jūs visus nosaukt īstajos vārdos un nopērt par jūsu dumumu. un tad jūs visi mani, mkēei?