smieklīga tomēr tā ņemšanās ar dzēšanos. izdzēsos tāpēc, ka riebās. tagad atdzēšos tieši tā paša iemesla dēļ.

vispār tāda stulba sajūta krūtīs par visu, kas pasaulē notiek, kas ir šuasmīgi aplam, visšausmīgākās dumības un idiotisma, cietsirdības un ignorances kults - jā, jā, to jau it kā visi zina - bet visas tās muļķības izraisītās ciešanas satek tieši man krūtīs sirds apvidū, un dažbrīd ir tā, ka plēš pušu. kā aizbildinoties gribās teikt, ka, nu, es tak saprotu, ka jāmeditē, jāmeditē, daudz cītīgāk jāmeditē... taču citudien es saprotu, ka gribu emigrēt - protams, ne jau lai  bēgtu, bet lai atrastu. un ir jau viss it kā ok, nervi atkal nu jau it kā atdzisuši, pagaidām it kā iztieku bez pārinieka, vēl tikai drusku auksti pirkstu gali, tāda velkoša sajūta sēkliniekos un dzeloņains kunkulis saules pinumā, bez mazākās viļņošanās, un

un tomēr riebjas. jēga nodevīgi slīd caur pirkstiem, mukdama uz kalniem un mākoņiem, un klusumu, un tukšumu. arvien biežāk nez no kurienes parādās nekonkrēta vilšanās par teju visu - par jauniem zābakiem, par novembri, par ikdienas matemātiku un fiziku, par dzīvokļa jauno remontu, par rajona kanalizācijas sistēmu un par jopcik demokrātiju, par darbu, ko es daru, un par dzīvi, kādu pagaidām esmu izvēlējies dzīvot. kaut kur ar galiem aizmukusi mīlestība uz cilvēkiem. un es nezinu nezinu, kā lai es viņu dabūju atpakaļ. es kādā sīkumā esmu tik šausmīgi kļūdījies, bet es nesaprotu, kad un kur. vai tas bija tad, klusēju vecākiem par to, ka skolā mani regulāri pazemo kā jau jebkuru gļēvuli, vai tad, kad aiz ziņ/ie-kāres pirmoreiz atdevos vīrietim, kā āķi lūpā dabūdams baudu bez jebkādām sāpēm, vai tad, kad izvēlējos studēt latvijas universitātē, pavadīdams tur ne arī tik ļoti aizraujošus piecus gadus, vai tad, kad ar galvu izsitu mašīnas lūku īsi pirms sasitu mašīnu, vai tad, kad aizbraucu uz āfriku, vai tad, kad izšķīros ar savu labāko draugu un līdz šim pašu lielāko mīlestību un spēcīgāko personību, kādu esmu saticis, vai tad, kad iemīlējos kārtējā dumajā un man toreiz tik mīļajā sportistā, vai tad, kad pagājušonedēļ izdzēsos no sviesta cibas? varbūt kļūda ir kaut kur tepat manā datorā, uz desktopa, kaut kur netālu no virtuālā papīrgroza, vai varbūt īsziņā, ko es nupat saņēmu, ka īstenībā "viss ir vienkaarshaak"?

kļūda noteikti ir kaut kur šaipus radzenes un tīklenes.

esmu daļēji zaudējis ticību savām spējām (uz kā rēķina, iespējams, esmu noticējis savam smukumam - cik nožēlojami), bet esmu gatavs cīnīties, lai to atdabūtu. lūk, rīt ir pirmdiena, no rītdienas, labi?