pa šo laiku esmu uzkrājis pietiekami daudz harizmas punktu, mirgojošu sirsniņu, neizmantoto aptieciņu jeb bonusa dzīvību. vienu notērēju aizvakar, ļaudamies koķetērijai ar skaistiem idiotiem, otru - vakar, noskaitot normālus divsimt-cik-tur latus dažās stundās par kaut kādiem sīkiem pirkumiem. trešo šodien izdzēru uzbudinošās tējās un marokāņu kūkās (jo vienkārši nebija izvēles), ceutrto rīt uzēdīšu palaunadzī, asinīm pa degunu aizstāvēdams zudušu ticību, ceturto temīdai pret pāris gramiem visas tiesas un taisnības iemainīšu, piekto un sesto upurēšu kopā ar gaiļa asinīm, lai pieburtu sev labāko mīlnieku uz austrumiem no triju jūru kanāla, septīto visticamāk es atdošu kādai uzbadzei, astoto nodzīvošu līdz pašām beigām, bet devīto - to es paglabāšu labākiem laikiem, to es ievīstīšu melnās avīzēs un paslēpšu zem kaķa naga.
viss, mūža gals ir tuvāk kā jebkad. un tā ir laba ziņa, jo: laiks rit.
tātad - ja nekaita uzkrātās dzīvības - nekas cits pa šo laiku tā arī nav mainījies.