šodien rajona veikalā atkal satiku dungotājtanti. prieks viņu atkal ieraudzīt līdzinājās priekam, ko amēlijas džeks filmā "amēlija" sajuta, kad ieraudzīja mistisko vīrieti no fotogrāfijām, nu, viņš sajuta tādu gaismu ap sevi. es tiešām daudz domāju par dungotājtanti, šoreiz viņa atkal pirka kaudzēm saldumus, visādas kārbas ar cepumiem un šoklādēm, un tad vēl vairākus iepakojumus papīra mutautiņu (iepirkumu groziņā kā ķieģelīšus smukās rindiņās sakrautus zem saldumu lēruma) un vēl arī bundžiņu kaķbarības.

viennozīmīgi viņa pamanīja arī mani, jau veikalā pamanīja. bet - kas šai gadījumā (kas citādi nebūt nebūtu dīvains) ir pats dīvainākais - pēc kādas pusstundas viņa nāca garām manas virtuves logam, apstājās un paskatījās iekšā.