tas bija debesu depo, turpat pie zemitāniem, kur daži no zemes vilcieniem arī varēja tikt. pie tā vārtiem auga visdīvainākie koki, tādi no lāsītēm un marmora bumbām, visskaistākās puķes un zieodši kaktusi maigām adatām. tur dzīvoja viens priecīgs rūķis, kurš rādīja ceļu uz debesu depo. tas miedza ar aci. mēs bijām vesela komanda, bez manis vēl cilvēki pieci, visi gājām iekšā pa kluso, nebaidīdamies apsardzes. debesu vilcienu depo sākumā bija skaisti kā rītausmā, balts un debesis skaidras. jo tālāk gājām, jo kļuva tumšāks kā peklē, smirdīgi pakši un eļļainas sliedes, tur bija tādas drošības durivis, kuras dažreiz aizvērās ciet un dažiem no mums nezkāpēc tika kāda cita kājas vai rokas. dažiem kājas vispār norāva. tie, kas bijām spējīgi, gājām tālāk, labi gan zinādami, ar ko tas beigsies, jo apsardze mūs šā kā tā ieraudzīs. nonācām tumšā klajumā, kur pēkšņi mūs ielenca prožektori. vien atceros to vilšanos, ka debesu depo, izrādās, ir kaut kāds purgatorijs, bet mēs nelūgti viesi. mums sāka dzīties pakaļ, es labi atceros to biedru, puišu un meiteņu sejas, kurus kombinezonos smagi bruņotie apsargi šāva un šāva kamēr nošāva. no kāda turpat mētājošamies līķa es paķēru debesu depo strādnieka kombinezonu, un, izlikdamies par parastu strādnieku, ašā solī devos uz izeju, bet ceļš līdz tai bija ļoti garš, ticis cauri pirmajai ēkai, atkal nonācu tumšajā klajumā pie eļļainajām sliedēm, man aiz muguras iedegās desmitiem prožektoru, es gāju nesamazinājis ātrumu un gaidīju svelošās ložu sāpes mugurā, jo es zināju, ka lodes sāp sveloši. un tikai domāju par mānekli, par skaisto vilinošo ieeju ellē, par labumiem, kam jābūt aiz vārtiem, par skaistumu, ko tā sola, par laimi un infantilu prieku. lode kā nenāca tā nenāca un es sapratu, ka tā pa eļļainām smirdīgām sliedēm, noķēpājies līdz ausīm, pārsalis un sabrāzies iešu ilgi. varētu pat teikt - vienmēr.

un tad es, protams, pamodos.