hailaiti
1. diena. rīga kā skudru pūznis, tirgū ne apgriezties - pērk un pārdod trakāk kā deecembrī. līdz autobusam 45minūtes, nolemju izsmēķēt vienu no divām atlikušajām cigaretēm. pie manis piesteidzas vīrs vārdā sergejs un atklāti prasa cigareti un naudu. es kaut ko, šķiet, izdaru nepareizi, jo, kad viņš man sniedz nule aizšķilušos sērkociņu, tas iekrīt man saujā. sergejs neapmulsis bāldzeltenajam apdegumam piespiež siekalās saslapinātu pirkstu un tur to tur vai veselu minūti, pagūstot izklāstīt, ka esot bijis ķirurgs pirmajā, toties atlaists par dzeršanu. "a voobsem es latvisk' nicego nesaprot." kad beidzot tieku no viņa vaļā, paskatos pulkstenī. 13:13. momentā man kā sauktas piesitas divas čigānsievas ar džinsām, vai trakas palikdamas no tirgošanās, "atvianojiet, ser, džinsas, džinsas!", kuras (sievas) tikai ar mokām nobrauku no sevis nost kā pielipušus kukaiņus. vēlāk, autobusā, blakussēdētājs nolaiž sēdekļa atzveltni, un čigānģimene aizmugurē absolūti spontāni vai traka no dusmām paliek: "stum atpakaļ to beņķi, saproti? nu, beņķi atapakaļ, var vai nevar? beņķi atpakaļ stum, beņķi!" kad gausais vīrietis beidzot paklausa, čigānņudzeklis vēl ilgi nevar nomierināties, un, miksējot romu un latviešu mēles, vēl ilgi šūmējas par onkuli un tā nekrietno izgājienu ar beņķi.

2. diena. pirmoreiz redzu savus draugus komplektā un pozīcijā, kas man tā patika vēl gadu atpakaļ. tipa, ganja, alkohols. ne ne, es izvēlos sagruzīties un domāt par to, kā man tas viss riebjas. nolemju, ka viss ir over un, teju vai traks no dusmām palikdams, cenšos aizmikt starp ceturtās oktāvas mibemol un ladiez, kuri visi man mēģina nosūkt asinis, jo moskīttīkla, protams, nav. un tas viss notiek jau pustrijos, rīta gaisma vēl tālu. nervi, bļin! ;)

3. diena. meitene ar saulesbrillēm, no trakuma vai traka palikdama, sāk ērkt un niķoties, bet palīdz avotā atrastā substance. pelēki ķermeņi, sakaltuši mati, pludmales vūdū, starp kliedzieniem tiek upurēti kaut kādi ķenguri, kas to visu atzinīgi novērtē. spontanitāte ir etalons, kam jāseko; the only constant is change, flešmobs bez publikas, bailes, pārprieks un nenormāls aukstums. fizika, es paskaidroju, bet tas viss kļūst tikai vēl smieklīgāk. (būšot arī fočenes.) šai dienai gan ar to vēl nepietiek, jo ir taču, ko svinēt (un draugi tie paši, kas vakar). virtuves galds top par arēnu tālākām orģijām - vārdu, smieklu, gārdzienu un verbālā tukšuma cīņām par dienas īsāko nakti, nē, nakts garāko vasaru, bļlin, nē, vakara nakts... fak... vasaras nakti, nu, trešo īsāko no beigām. attīrīšanās caur tukšuma augstajiem decibeliem un aizmiršanās kvantu nākotnēs.

4. diena. garš vakars ar lēnu gaitu un rāmu ritmu, bet vēl joprojām tikpat skaļiem smiekliem. smiekli ir uzlādēšanās, kas nepieciešama pēc svaigā gaisa un prāta atslābuma mezgliem. pēc tam nāk pankūkas, kas uzlādē miegam: soft defibrilation. turpinās un seko dziesmas pilnā amplitūdā, līdz pienāk

5. diena, kurā uzzinu, ka fermā pēdējās teorēmas pierādījums sastāda veselu grāmatu. vēlāk, jau vakarā, sarunas uz segas zālē mani atsviež reizē divus gadus senā pagātnē un vēl nezinkur, kas liekas esam kaut kur nākotnē, jo es nespēju tam visam izsekot, mīlīši, es vienkārši sprāgstu kā laiks, kas pārāk pilns ar notikumiem.

manā vietā uzsprāga debesis - to varēja redzēt pēc enģeļiem, kuri, no skaistuma vai traki palikdami, skaidrā dienas laikā spalvu mākoņus maskēja ar varavīkšņu lokiem kā brānu ielāpiem. debesis teica: "dinamika ir. elpo!"