kaut kā neizklausās vilinoši... man vienkārši nebūtu tik daudz spēka. jau mūsu laukos (pēc jāņiem), kur arī saradās virkne negaidītu ļaužu, man vienbrīd šķita, ka visas viņu emocijas un visnotaļ labdabīgā un mīļā klātbūtne plūst caur mani kā strāva, nu, tā kā elektrība caur izbensnovedēju (bet nebija jau nekādu zibeņu, nebija),-izplūst man cauri un zemē iekšā, un tad es palieku tukša.