gatavoju ēst... tik dīvaini griezt gaļu, kura nespiedz un necenšas aizbēgt... laikam nebūšu to līdz galam atkausējis mikroviļņu krāsniņā...

jā, te bija lūgums izplatīt šo linku - http://www.undine.times.lv/afisha/ugunslaiks.htm.... pasākums solās būt patīkams... ;)


tikko piefiksēju, ka man ir īpatnēji paņēmieni kā cīnīties ar vientulību.... ieslēdzu otrā istabā kaut kādu pornofilmu, uzgriezu skaļāk un aiztaisīju durvis...

http://klab.lv/users/lord_andrey/53030.html

šī gaidīšana "atnāks - neatnāks" ir ļaunākais, kas var būt... nevar īpaši ne uz ko sakoncentrēties... tikai valkājies pa māju trīcošām rokām šur tur kaut ko paķerot un nometot citā vietā... un tas viss galvenokārt tāpēc, ka neatbild uz sms ar jautājumu "atnāks - neatnāks"...

http://klab.lv/users/lord_andrey/53626.html

so this is forever...

- neraudi...
- es neraudu, izskats var būt maldinošs...
- nedusmojies...
- es nedusmojos, man nav nekādu tiesību to darīt...
- bet ja nu kādreiz dusmosies, piedod, labi?
- protams...
- skrien nu, savādāk es pati sākšu raudāt..

http://klab.lv/users/lord_andrey/55065.html

...Un tad pienāk brīdis, kad sirds vairāk neitur. Tā uzsprāgst no iekšas, sašķīstot tūkstošos mazu gabaliņu... Un tad vairs nezini: raudāt vai smieties? Triekt dunci ribās pirmajam pretīmnācējam, vai krist tā apskāvienos un raudāt uz pleca? Asinskāre... mežonīga asinskāre... nepārvarama vēlme sajust, kā dūre sašķaida žokli... un smieties... un kā neprātā dejot uz viņa kapa... Un nolikt ziedus tai par godu...

http://klab.lv/users/lord_andrey/55398.html

kad būs brīvāks laiks, apsēdīšos un sastādīšu sarakstu, cik cilvēkiem paliks vieglāk, tad ja manis nebūs, cik būs vienalga un cik būs grūtāk... vismaz pagaidām es esmu stipri pārliecināts, ka pirmais stabiņš būs stipri garāks par pēdējo...

http://klab.lv/users/lord_andrey/56797.html

unintended
Blind, selfish Lord
:(
Nafig mums Tavs nervu sabrukums vajadzīgs?

lord_andrey
ibio, ļaujiet taču man sevi žēlot!!!

jerrym vakar vakarā atgādināja, ka es kādreiz esmu daudz prātojis un laikam arī filosofējis par to, kāpēc man nekad netrāpās labas un veselas sievietes... vispār varētu veltīt savu atlikušo dzīvi tādas meklējumiem... tikko prātā ātri parēķināju, ka neviena no man pazīstamajām sievietēm neiekļūst kategorijā "veselas"... tā kā jau astoņus mēnešus esmu viens pats, varētu kaut ko tādu pameklēt... ;DD

http://klab.lv/users/lord_andrey/57170.html

ja vēl kāds man pateiks, ka man kaut kas ir jāsaprot vai jādara tāpēc, ka es esmu psihologs, es kļūšu vardarbīgs... :PPP

un vispār, kā par to var runāt cilvēki, kuriem nav ne mazākās nojausmas, kas ir psihologs un ar ko tas nodarbojas?!? kaut gan es arī kādreiz domāju, ka psihologs ir dievs, kurš orientējas cilvēka iekšējā pasaulē, kā žurnālists jaunākajās tenkās...

http://klab.lv/users/lord_andrey/58268.html

Emir Kusturica & The No Smoking Orchestra
manas slāviskās dvēseles daļiņa atrada sev kaut ko vienkārši unikālu... šajā brīdī pārņem nožēla, ka savu melomāna gaumi visu dzīvi bendēju ar "popsīgu huiņu", klausoties Vivaldi, Bahu, Air, Alter Ego, CoF, ToT, Tiamat, Crash Test Dummies, Enigmu, Eru, Skumju Akmeņus, Skyforger, Арию, Сплин, etc.... ne jau tas man bija vajadzīgs... kaut arī manī nav daudz slāvisko asiņu - no katras puses pa drusciņai, bet slāviskās asinis ir spēcīgas, tās pārsit baltu un somugru maigo asiņu garšu (kaut gan arī somugru, lai arī ļoti maz, tomēr bieži liek par sevi atcerēties)... krievus es jau sen vairāk neuzskatu par patiesajiem slāviem... krievi ir tik tālu eiropeiskojušies jau kopš Pētera I laikiem, ka tagad krievi vai amerikāņi, lielas starpības nav... kaut gan krievi vienalga tuvāki, kaut kas viņot tomēr ir... bet īstie slāvi ir uz dienvidiem... tur, kur kultūra ienāca lēnāk... nespēja izsist "patieso slāvisko"...

liekas, ka es esmu atradis savu mūža mīlestību mūzikā.... pirms kāda laika pie Seraphim gadījās dzirdēt Kusturicas "Chat blanc, chat noir" filmas mūziku... toreiz ļoti patika un nolēmu, ka pameklēšu... un aizmirsu... vakar pavisam nejauši [info]daedra listē ieraudzīju dažas Kusturicas dziesmas un novilku.... tikai šodien nolēmu paklausīties... tagad velku no neta visu, kas vien saistīts ar Kusturicas vārdu... ehh, šī priekšā metālisti nobāl...

http://klab.lv/users/lord_andrey/58613.html

brālis pārsteidza:
- oi, %^$@$#@%, kaut kas iekoda!
- te daudz kas apkārt lidinās...
- ciest nevaru šitās visas baktērijas!!!
(es gan vēl piebildu, ka mazgāties biežāk vajag, bet tas jau vairs nebija būtiski)

http://klab.lv/users/lord_andrey/58651.html

atpakaļ dzīvē...

ja kādu tas interesē, tad liekas, ka beidzot esmu atgriezies dzīvē... turpināšu tāpat kā agrāk po#ujistiski priecāties par dzīvi un nestresošu par sīkumiem... un nedomāšu par to, par ko labāk nedomāt... un varbūt arī mēģināšu salasīt sasistās vāzes lauskas un salīmēt tās kopā... bet tas nu ir atkarīgs no garīgā... ;)

turpināšu dzīvot bez kādas nozīmīgas savas dvēseles daļas, cenšoties aizmirst, ka man tā kādreiz ir bijusi.... ka dvēseļu uzpircējam to esmu iemainījis pret mūžīgo dzīvi krēslas valstībā... kādu mēnesi, varbūt divus būšu mierīgs, ja vien neaizbraukšu uz brālēna kāzām... ceru, ka tāds muļķis es nebūšu...

http://klab.lv/users/lord_andrey/59078.html

cilvēki mēdz pārsteigt.... šodien sēdēju un neko ļaunu nedomājot skatījos Johny English un piezvanīja pie durvīm, palūdza mani, kad pienācu, aiz durvīm stāvēja [info]unintended, [info]pravietis, [info]andux un [info]eques... un aizvilka mani pie [info]eques, lai rīt brauktu uz kartupeļu talku... tā nu mēs ar [info]pravietis no viņiem aizbēgām....

un vispār, kāda kartupeļu talka augusta sākumā, ibio?!?

http://klab.lv/users/lord_andrey/59194.html

tātad jāatceras, ka dzert man nedrīkst un ka patiesībā es esmu daudz vājāks, kā man likās... ļoti atvainojos tiem, kam vakar bija jāredz mana vājuma izpausmes un ceru, ka nākamreiz, kad man ienāks prātā piedzerties, man kāds par to atgādinās un neļaus atkārtot vakardienas apkaunojumu.

http://klab.lv/users/lord_andrey/59472.html

pēdējā laikā nodarbojos ar intensīvu pašanalīzi, piemēram, vakar konstatēju, ka mans gredzens man ir dārgāks par visu pasaulē... bet tai pašā laikā es sapratu arī to, ka tas netieši aizvieto sievieti... tranzistorais objekts, vajadzība pēc kura zustu sievietes parādīšanās manā dzīvē gadījumā...

P.S. te neiet runa par fetišismu, tas vienkārši ir pieķeršanās objekts...

http://klab.lv/users/lord_andrey/60414.html

gribas radīt kaut ko nemirstīgu...

http://klab.lv/users/lord_andrey/60615.html

honeybee par Lordu (neatceros, ka kādreiz kāds būtu labāk to pateicis):

"zini, ar tevi ir tā... ka tu esi daļu sevis veltījis sapnim, un tāpēc tu pats esi daļēji kļuvis par sapni. pats sev un citiem, kas to sapni spēj redzēt. un tieši tas tevi sāpina, tā plaisa starp sapni un nomodu, kas ir tevī pašā"

http://klab.lv/users/lord_andrey/60752.html

es visu pēdējo laiku dzīvoju ar sajūtu, ka vēl mazliet mazliet un es sapratīšu... vēl tikai mazliet un es zināšu atbildi... tā vēl tikai jānoformulē un viss būs skaidrs... atrisināts... es zināšu visu, ko vien mirstīgajam ir iespējams zināt par to... bet problēma ir tāda, ka man nav ne mazākās nojausmas, kas tas ir, ko es zināšu... ja es zinātu jautājumu, iespējams, ka atbildi es jau būtu noformulējis un zinātu... Jungs to sauca par izredzētības sajūtu... interesanti, kādas iniciācijas man būs jāiziet, lai uzzinātu atbildi uz jautājumu, kuru es nezinu...

http://klab.lv/users/lord_andrey/62833.html

liekas, ka esmu sācis kļūt viegli aizkaitināms un naidīgs pret visu dzīvo... laikam nevajadzēja pārstāt lietot medikamentus... šodien sāku bļaut uz patēvu par to, ka viņš palūdza, lai aizdzenu uz stāvvietu mašīnu... kaut gan tam varētu būt arī cits iemesls... šodien skanēju bildes no veca albuma, kur es esmu sākot ar 6 nedēļu vecumu un beidzot ar kādiem 5 gadiem... dīvaini, ka visu laiku bija kaut kādas izjūtas, kuru izcelsmi man bija grūti izprast... tikai divās bildēs bija redzams mans tēvs... viņš turēja mani gadu vecu rokās... un divās bija vectēvs... un tad, kad nonācu līdz trīs gadiem, mani visās bildēs rokās turēja patēvs un mēs izskatījāmies laimīga ģimene... un es sajutu kaut kādu naidu pret patēvu... pat nezinu, kas bija tā iemesls... un vispār nekad neesmu redzējis tik smaidīgu bērnu albumos... visās bildēs es smaidu vai smejos... tikai pirmo mēnešu bildēs ir saviebta seja... bet ne raudāšanai, vienkārši saviebta... un nevienas bildes, kur es raudātu... mans brālis 80% bilžu raud... tad nu kāpēc tik laimīgs bērns izrādījās tāds... ē... nu labi...

šausmīgi samulsināja vesela bilžu sērija, kas bija fotografēta, kad man bija 18 mēneši... visās bildēs, neatkarīgi no rakursa un apgaismojuma man ap kaklu ir apmēram sešus centimetrus plats melns oreols... vietām tas kļūst blāvāks vietām šaurāks, bet visās bildēs tāds ir... un tas nav uz kakla uzģērbts caurspīdīgas drēbes gabals... rodas iespaids, ka vienkārši tajā vietā nebija gaismas, kad fotografēja... dīvaini...

http://klab.lv/users/lord_andrey/63373.html

skuka:
ieskanē kādu bildi ar to... oreolu

un vai tiešām ir tā, ka patēvs, kurš bijis ar tevi kopš trīs gadu vecuma, vēl vienmēr ir patēvs, un tēvs, kura gandrīz nav bijis - ir tēvs?...

es taisos atņemt savam puikam tēvu, un zinu, ka ir ilūzija vai apzināti/neapzināti meli tas, ko abi viņam stāstam - ka nekas nemainīsies, ka tēvs tāpat būs ar viņu kopā, ka satiks viņu katru dienu, ka brauks slēpot, ka...

bet attālināsies taču pamazām, vai ne? un puika man nekad to nepiedos.

Lord Andrey
esmu jau ieskanējis...

man iemācīja viņu saukt par tēti un tā es viņu arī vienmēr esmu uzrunājis... es viņu mīlēju kā savu tēvu un viņš mani mīlēja kā savu dēlu, bet tomēr kaut kāda dīvaina sajūta, kad redzos ar tēvu... kaut kāda tuvības sajūta... kaut kāda nožēla, ka nebija iespēja izaugt ar viņu... nezinu, dīvaina sajūta... bet skatoties uz tām bildēm, es izjutu kaut ko tādu, ko varētu izjust bērns apzinātā vecumā, kad viņam tiek atņemts tēvs...

man arī tas nebija uzreiz... tas notika ļoti pakāpeniski... vecāki izšķīrās, kad man bija kādi divi gadi, varbūt mazāk, bet līdz pat mātes kāzām ar patēvu bija tā, ka es gandrīz visu laiku dzīvoju ar abiem vecākiem... tēvs sākumā dzīvoja tajā pašā dzīvoklī, kur mēs... un es gandrīz vienādu laiku pavadīju ar viņu un ar māti... kad viņš pārcēlās, es arī ļoti daudz laika pavadīju pie viņa... un tā pakāpeniski, līdz sāku ar viņu tikties reizes divas gadā...

bet vienalga tas ir sāpīgi... es viņiem to jau sen esmu piedevis... bet ne jau tas ir galvenais...

Andža
esmu jau ieskanējis...

man iemācīja viņu saukt par tēti un tā es viņu arī vienmēr esmu uzrunājis... es viņu mīlēju kā savu tēvu un viņš mani mīlēja kā savu dēlu, bet tomēr kaut kāda dīvaina sajūta, kad redzos ar tēvu... kaut kāda tuvības sajūta... kaut kāda nožēla, ka nebija iespēja izaugt ar viņu... nezinu, dīvaina sajūta... bet skatoties uz tām bildēm, es izjutu kaut ko tādu, ko varētu izjust bērns apzinātā vecumā, kad viņam tiek atņemts tēvs...

man arī tas nebija uzreiz... tas notika ļoti pakāpeniski... vecāki izšķīrās, kad man bija kādi divi gadi, varbūt mazāk, bet līdz pat mātes kāzām ar patēvu bija tā, ka es gandrīz visu laiku dzīvoju ar abiem vecākiem... tēvs sākumā dzīvoja tajā pašā dzīvoklī, kur mēs... un es gandrīz vienādu laiku pavadīju ar viņu un ar māti... kad viņš pārcēlās, es arī ļoti daudz laika pavadīju pie viņa... un tā pakāpeniski, līdz sāku ar viņu tikties reizes divas gadā...

bet vienalga tas ir sāpīgi... es viņiem to jau sen esmu piedevis... bet ne jau tas ir galvenais...

garlaicīgi... izdomāju, ka kaut kas jāpārtaisa Doriana mājaslapā, bet pasēdēju un tā arī neizdomāju, ko es gribu mainīt... sēžu, dzeru vīnu un minimizēju un atkal maksimizēju visus logus aiz garlaicības... ja būtu baigais geimeris, varētu kaut ko paspēlēt... tā kā neesmu, spēles ātri sāk kaitināt... vienīgi varētu otro Fallout'u uzinstalēt, ja būtu uz cietā diska brīva vieta... bet vietas nav... un arī laika vairāk nav tik daudz... ātri septembris... tas nozīmē, ka jāpārvācas uz Rīgu... projām no mājām un no interneta... pa vasaru esmu pārāk pieradis pie sviesta cibas, var arī abstinence sākties... atkal būs tā, ka parādoties Rēzeknē, nepaspējis novilkt mēteli, metīšos pārbaudīt mailus un lj... stulbi, bet fakts... vienīgais labums no dzīvošanas Rīgā ir tas, ka draugi ir pastieptas rokas attālumā un atbraucot uz Rēzekni, ir divkāršs prieks satikt šejienes draugus, kuru man šeit nav nemaz tik daudz...

http://klab.lv/users/lord_andrey/64316.html

šodien dušā atcerējos, kas mani dušā parasti visvairāk mulsina - tie ir daudzie smaidošie sieviešu skatieni no rindā saliktajām matu krāsu paciņām... dažu smaidi šķiet pat piedauzīgi... :P

visu rītu prātā griežas nez kādā veidā tur iekļuvusī frāze "помазанник утренней звезды"....

http://klab.lv/users/lord_andrey/67028.html

divu sieviešu (vecums intervālā no 60 - 80) saruna 02.09.03.

daļa ir citāti, daļa brīvs atstāstījums, kaut kur varu kļūdīties... daudz ko palaidu garām jo pašu svarīgāko čukstēja... netiek sadalīts ko kura teica, jo es to neredzēju, es gulēju aiz sienas un aizrautīgi pierakstīju visu dzirdēto... (lieliskā Pļavnieku daudzdzīvokļu māju skaņas izolācija, ibio) nu un tas viss sadalīts pa tēmām... būtībā saruna vienkārši gāja uz priekšu bez šādiem sadalījumiem, tāpēc lūgums domāt, ka tur, kur parādās jauna tēma tas ir vienkārši turpinājums iepriekšējam tekstam bez pārlekšanas....

1) Marss pieiet pie Zemes. Tev nerāda to kanālu Discovery, bet tur stāstīja, ka Marss pieiet Zemei reizi 60000 gados. Iedomājies kāda mēs paaudze? Un vēl stāstīja, ka cik tur gaismas gadu attālumā atklāja planētu tādu pat kā Zeme, kur var būt dzīvība. Varbūt tie ir tie citplanētieši, kas te visu laiku atlido?
2) Jā, kas tagad notiek, agrāk bija vasaras kā vasaras, ziemas kā ziemas, a tagad ražu nevar novākt (seko stāstījums par to, kā tikusi apceļota Latgale, kur kolhoza laikos būtu bijis labāk...)
3) Vot luterāņu un krievu mācītāji man patīk, viņiem var līdzi klausīties, a vot [tiek nosaukta radniecības pakāpe] Aglonā bija [ilgstoši smiekli]. Jā, jā, grēksūdze - trīs minūtes un grēki piedoti [ilgstoši smiekli]. A sievietes, sievietes [saka kaut ko nesaprotamu pusčukstus] un tie ir garīdznieki? [smiekli] (tālāk tiek ilgstoši apspriesti katoļu baznīcas absurdi un viss stāstījums pavadīts ar stāstītājas smieklu lēkmēm...)
4) A tu zināji, ka Streipam tēvs nomira? Jā, šodien laikam bija ierakstā raidījums. Dienā bija līdzjūtība (tiek lasīta līdzjūtība Streipam). A viņa jaunā sieva it kā aptiekā strādā, a brāli viņš līdz šim nekad nebija pieminējis. Māte it kā Amerikā nomira. Nē taču - Latvijā! Kā Latvijā? Tiešām? Nu ja! (tiek turpināts apspriesti Streipa raduraksti ar to ienākumu līmeni, dislokāciju, attiecībām ar pašu Streipu, etc...)
5) (tiek aprunāts kaut kāds radinieks) A viņš runā ar viņu angliski un slepeni neviens viņus nesaprot. Viņš viņu tik nosauca par slampu, bet kaut ko no viņas noteikti grib. (tiek apspriests visa dotā cilvēka paziņu ienākumu līmenis, etc...)
6) Šodien teica, ka Ūdre atkāpās. Tā ir traka vecene, bet kāda viņa uzpūtusies. Ārzemnieku dabūjusi, a jau sen viņai tas ārzemnieks.
7) Bet Repšem es tik skatos tikai tāds uzvalks un tāds uzvalks (tālāk tiek sauktas krāsas un tipa modeļi vai kas tamlīdzīgs), bet neuzbarojas... jā viņā nav tāds... Bankā strādāja viņam naudas pietiek. Viņš tik ar lidmašīnām un motocikliem brauc. Ne no kā nebaidās, jā tāds viņš ir [izklausās labsirdīgi, gandrīz ar mīļuma pieskaņu un ar lepnumu]. Bet viņš ir vācietis, viņš pats teica. Bijis tur kaut kādā brālībā. (sāk runāt klusu)
8) .... pilnvara 12 lati.... ārprāts, tagad 17 lati, es viņam teicu, man naudas nav, trešdien (tiek rēķināti datumi, atskan zirga zviegšanai līdzīgi smiekli)...
9) Bet Vaļnieka māte jau staigā.
10) ... un spridzina un dara un mēs jau taisnību nezinam, bet tie melnie tak tā kā Afganistānā... atkal 10000... jā nav tās dienas...
11) Teica, ka pēcpusdienā parādīsies saule. Man ir uzvārīta zupa un kāposti (tiek apspriests ledusskapja saturs, tomāti siltumnīcā, pārrunātas kartupeļu frī gastronomiskās īpatnības).
12) ... Bij tik kluss un priecīgs. Viņa saka: "tavos gados jau viss labi" (tiek pārspriests abu veselības stāvoklis, ļoti garlaicīgi klausīties par visiem ārstiem, kas tiek apmeklēti, zālēm, kas tiek dzertas un vietām, kas sāp, notiek atvadīšanās runājot par sāpīgājo viņu vecumā - veselību)

visa saruna kopumā noritēja mazliet vairāk par pusstundu... mana diagnoze bija "geranto - pokemonisms"... ;)

lai gan man nekad nedrīkstētu uzlikt pašnāvnieka zīmogu, tomēr pēc 16 stundu Oystena Sevaga un Lakki Pateja klausīšanās tiešām pieejot pie loga rodas vīzija, kā es tur apakšā guļu nedabiskā pozā ar salauztiem kauliem un šis skats tik ļoti iederas pie šīs mūzikas, ka tā vien gribas aiznest šo domu sev līdzi... jo tā ir skaista... bet skaistu to dara mūzika.... kas liek domāt par mūžību...

http://klab.lv/users/lord_andrey/69343.html

http://klab.lv/users/lord_andrey/70283.html

Lilai

ehh...ienaacu un ieraudziiju te Ariju...neticami..
uzreiz sirdii iesaapeejaas-tik daudz savulaik ar sho grupu saistiijaas..
koncertaa raudaju kaa mazs beerns..eh..ko es te

angelskaja pilj
eto zov i bilj

Lord Andrey

nu man arī šo grupu klausoties sirds sāp... kādreiz jau pēc šķiršanās draudzene uz Ziemassvētkiem atbrauca pie manis un dzirdot vārdus "...и любьлю, и ненавижу тебья..." palūdza, lai ierakstu viņai dažus Arijas diskus... jo viņi dziedāja par to ko viņa juta... pret mani... tā nu man Arija vienmēr saistās ar šo gadījumu...

Lilai

man apmeeram lidziigi-man ar manu bijusho taa bija muusu grupa no pasha saakuma.un sakumaa to klausijamies kopaa,tad jau veelaak,kaadu gadu es vispar nevareeju klausiities- bez tebja vai zhanna, jo tad asaras lija straumeem.
un uz to koncertu bijaam kopaa-kaut gan jau pashjirushies.Gaju un zinaaju,ka buusim kopaa atkal.Vai nau dziives ironija,ka esot kopaa 4 gadus ljoti gaidijaam vinjus LV.Bet vinji atbrauca tikai pec tam,kad jau bija par veelu.
Mes patiesham pec koncerta izlemaam pamegjinaat veel,bet laikam nebij lemc.

Lord Andrey

mjā.... diemžēl, reizēm vienkārši nav lemts... man arī pirms mēneša bija iespēja visu atjaunot.. bet arī nebija lemts... tagad gan esmu paspējis to daudzreiz nožēlot, bet atbildīgajā brīdī nolēmu, ka varbūt tomēr viņa būs laimīgāka bez manis... laikam tomēr biju muļķis...


Lilai

kapeec taa izleemi?
es neteikshu ka biji mulkjis,jo nezinu kas un kaa,bet no otras puses- ja nozheelo tagad....tad varbuut tomeet vajadzeeja?

Lord Andrey

nez, tagad jau par vēlu... vienkārši es zināju, ka viņai ar tagadējo puisi ir daudz maz normāli... viņa viņu nemīl, bet vismaz viņš mīl viņu, viņiem ir stabīla dzīve, viņš vienmēr viņu aizstāvēs un diez vai kādreiz pametīs... viņš sniedz viņai to drošību un pārliecību par rītdienu, kuru es viņai nekad nespēšu dot...

bet no otras puses viņa no ļoti talantīga cilvēka kļūst par mājsaimnieci un nejūtas ar viņu laimīga... tas man arī liek domāt, ka tas ko es darīju, bija muļķīgi...

Lilai

njaaa....nekad nau bijis patikami no malas noskatiities,kad kaads cilveks paliek par maajsaimnieci un iznieko talantu un idejas vaarot zupu.
stabilitaate->?? kas ir stabilitate...es domaaju,ka feelings ir taa veerc,lai neljautu cilveekam pazust starp katliem unn stabilitaati.
es arii biju kopaa ar cilveeku kadu laiku,kad mani miileju un ko es nemiileeju- beigaas es sapratu ka niekoju savu laiku melodama vinjam. bet viss jau ir atkariigs no vinjas- ja vinja ir laimiga ar stabilitaati un vienpuseeju love-tad taa ir tam jaabut,bet nezin kapec rodas priekshats,ka vinja nav gluzhi laimiiga.Vai arii tas ir tavas ceriibas ,ka vinja taada nau

Lord Andrey

es no sirds ceru, ka viņa tāda ir...

дети тоски...
а когда наступает ночь, тоска берет нас в свои холодные обьятия... и не отступает, не покидает нас до рассвета, любья нас - своих детей своей мотеринской любовью... и не вырватся из ее обьятий, ибо ее любовь сильнее нас...

http://klab.lv/users/lord_andrey/70422.html

šonedēļ vairākkārt pārliecinājos, ka nav gluži tā, kā es apgalvoju, ka neviens mani nemīl un nevienam es neesmu vajadzīgs... jautājums ir: cik ilgi manī šī pārliecība spēs noturēties...

http://klab.lv/users/lord_andrey/71508.html

taisījos nākamajā gadā stāties teologos, bet sāku domāt, ka varbūt tomēr nav vērts...
un tomēr mani ļoti pārsteidza, cik mazas zināšanas par kristietību ir katoļu semināra 3. kursa studentiem... viņi zina dažus latīņu valodas terminus un daudz daudz svešvārdu, no kuriem gandrīz pusi es nekad dzīvē neesmu dzirdējis un kurus ir iespējams daudz maz izprast tikai automātiski tulkojot no latīņu valodas, bet par pašas baznīcas vēsturi, par rituāliem, par jaunākajiem atklājumiem arheoloģijā šajā laukā, par alternatīvajām idejām, etc. viņiem nav ne mazākās nojausmas.... vēl viens šāds vakars un es kļūšu par ateistu... man tiešām gandrīz pret paša gribu, nākas censties salauzt šo konservatīvi dogmatiskās pārliecības sienu, lai parādītu cilvēkam to, kas viņa acīm vienmēr ir bijis slēpts... bet tas nestrādā... jo viņu ticība ir tik stipra, ka jebkas, kas nav rakstīts Svētajos rakstos, pēc viņu pārliecības, ir meli... un nevar pierādīt vienkāršas lietas, kuras, šķiet, ka jau vidusskolnieki vēstures grāmatiņās raksta... es nekad agrāk nebiju iedomājies, ka kādreiz kādam centīšos iestāstīt, ka Evanģēliji nevar būt autentisks avots un ka arī pārējās Bībeles grāmatas rakstījuši vienkārši mirstīgie ar savām vājībām, trūkumiem un fantāzijām... un viss tikai tāpēc, lai liktu noticēt, ka viduslaiku Eiropā bija izplatīta mise, kas tika saukta par Svētā Sekārija vakara misi un kuras mērķis bija cilvēka nogalināšana ar Dieva roku... un kas, pēc manām domām, kļuva par pamatu Melnajai pusnakts misei...

http://klab.lv/users/lord_andrey/72275.html

nevienam es šodien neesmu vajadzīgs... eju dzert ar bijušo... vismaz viņai es esmu vajadzīgs... jautājums: vai viņa man ir vajadzīga...

http://klab.lv/users/lord_andrey/72459.html

domāju cik cilvēki mani izmestu no friendiem, ja kādreiz pierakstītu, ka esmu lauzis savu celibātu... un beidzot Anduks izskaidroja man kāpēc mani nevēlas sievietes... tā nu mēs kopīgi noskaidrojām, ka es esmu impotents nevainīgs (kas Andukam šķita visšokējošāk) gejs.... ehh, smags man liktenis...

http://klab.lv/users/lord_andrey/74290.html

ADFS
Ja kādam ģimenē aug bērns, kurš izskatās gudrāks par savu vecumu un, lai gan pirmajā klasē bija labākais skolnieks klasē, ar katru gadu arvien vairāk zaudē interesi par mācībām un kādā 6. klasē jau tiek izslēgts no skolas par nesekmību vai vēl kaut ko, tad ir vērts padomāt, vai tas nenotiek tāpēc, ka bērns ir sevišķi apdāvināts un skola ir pārāk garlaicīga viņam... pēc statistikas, ~30% bērnu, kas tiek izslēgti no skolām, ir apdāvināti... ir noziegums pret šādiem bērniem viņus turēt skolas solā pret viņu pašu vēlēšanos, jo skola tiem nekad nespēs sniegt to, kas tiem tiešām ir nepieciešams...
Rīgā darbojas Latvijā pagaidām vienīgā fakultatīvā skola bērniem ar īpašām vajadzībām - apdāvinātajiem bērniem, kuru IQ svārstās starp 130 un 160, bet gadās arī augstāks.... šajā skolā bērniem tiek sniegts tas, kas tiem ir nepieciešams... katru nedēļu sestdienās vai svētdienās (tā kā skola ir fakultatīvā, bērni turpina mācīties savās skolās) notiek 4 - 5 astronomiskās stundas ilgstošas mācības, kuru laikā bērni vienlaicīgi apgūst matemātiku, fiziku, ķīmiju, bioloģiju, etc... standartpriekšmeti tiek apvienoti tā, lai bērniem būtu interesanti tos mācīties un šeit viņi uzzina daudz vairāk, kā tas ir iespējams normālā skolā... bērni tiek vispusīgi attīstīti un izaugot tie šīs zināšanas prot likt lietā un tāpēc atrod sev vispiemērotākās profesijas... kaut gan mācoties šajā skolā, nav nekādas garantijas, ka bērniem uzlabosies sekmes parastajā skolā, tomēr viņi vismaz iegūs izglītību, kuru pamatskola tiem nemaz nespēj sniegt... katru vasaru ir mācību nometnes... negatīvā puse ir tas, ka skola tiek spiesta ņemt mācību maksu, jo valsts nevēlas finansēt šo skolu...

es sestdien testēju divus bērnus, kas stājās šajā skolā... 8 gadus veca meitene ar savu loģiku mani pārsteidza tik tālu, ka es sāku aizdomāties, vai mana intelektuālā attīstība ir noritējusi normāli... viņa spēja, principā nedomājot, atbildēt uz jautājumiem, kas man sagādāja grūtības.... ok, viņai nebija īpaši plašas faktoloģiskās zināšanas, kaut gan viņas vecumam tās bija daudz daudz plašākas, kā tām vajadzēja būt... loģika, kreativitāte un cēloņu un seku meklēšana mani absolūti pārsteidza...

bija tur arī viens 8 vai 9 gadus vecs zēns, kuru gan ne es testēju, bet es biju novērotājs, kad viņš stāstīja par to, kā lejkannai jāpietaisa riteņi, motors, uztvērējs, raidītājs un vēl hvz, kas (neesmu speciālists radiovadāmajās rotaļlietās) vēl, lai tā nebūtu jānēsā, bet pārvietotos vadīta ar distances pulti... un vēl viņš stāstīja par to, ka tad, kad pienāks pasaules gals (pēc viņa apgalvojuma - samērā drīz tas būs), tad vajadzēs evakuēties... viņš pat nosauca uz kurieni... tas bija kāds Saturna pavadonis, kurp šis jaunais cilvēks piedāvāja doties, jo no pagaidām zināmajām vietām, tā ir vienīgā, kur cilvēce varētu paglābties... viņš arī stāstīja par to, kā šai evakuācijai būtu jānotiek... sajutos mazs un stulbs...

http://klab.lv/users/lord_andrey/74890.html

"pirkšana un pārdošana" un "unisex"

mūsdienu sieviešu maskulinizācijas, vīriešu feminizācijas, seksuālās revolūcijas un tās izraisītās "ķermeņa-preces" rašanās rezultātā sievietes izdara pašnāvības par to, ka viņām ir pārāk mazas krūtis, tās, kurām ir lielas krūtis, liek silikona implantus (tās kurām ir mazas nevar to sev atļauties, tāpēc izdara pašnāvības); sievietes vēlas sev šaurus gurnus, jo tādi patīkot vīriešiem, neatkarīgi no tā, ka daba apgalvo pretējo... sieviete kara krāsojuma ziņā uz ielas atgādina indiāni uz kara takas... vīrieši diennaktis pavada trenažieru zālēs un valkājas apkārt ar intelektuālo potenciālu tālu zem vidējā, bet ar muskuļu kalniem, kurus apskaustu pat lielākie vikingu tautas pārstāvji.... arī vīrieši nav tikuši garām ķermeņa "pirkšanas-pārdošanas" aktam un stāv vannas istabā ar lineālu un mēra sava dzimumlocekļa garumu erecējošā un hvz kādā vēl stāvoklī.... vīrieši mūsdienās lieto vairāk kosmētikas, kā sievietes.... bieži vien sastopot uz ielas kādu garāmgājēju, ir ilgi jādomā, pie kāda dzimums šis pieder, jo ja nav izteiktas sekundārās dzimumpazīmes sievietei, tad to nevar atšķirt no vīrieša... vīrieti nevar atšķirt no sievietes, ja viņš ir noskuvies.... visi ir piedzīti zem vienas mērauklas... vairāk nav dalījuma pēc dzimumiem apģērbu ražošanā... modē nācis unisex... bet taču jau Bībelē rakstīts un visā senajā pasaulē tas bija rakstīts likums, ka nāves sods draud vīrietim, kas ģērbj sievietes drēbes un sievietei, kas ģērbj vīrieša drēbes... atliek tikai cerēt, ka šis ir tukšs arhetips un pats pa sevim neko nenozīmē... senie cilvēki jau laikam bija stulbi un izdomāja likumus, ne pēc kā nevadoties... tikai mūsdienās ir viena problēma... tas viss nonācis tik tālu, ka bērni izaug tā arī neapzinoties savu dzimumu... laikā nespēj notikt dzimumidentifikācija, ja tēvs staigā svārkos, bet māte biksēs... un tad parādās biseksuāla uzvedība... un tā arī mūsdienās ir kļuvusi par normu... jo, kā teica Jungs, tad, ja tu esi biseksuāls, tad Tev ir divreiz lielākas iespējas labi pavadīt šo vakaru...

http://klab.lv/users/lord_andrey/75080.html

kursabiedreņu atziņas:

"Tu neesi nesmuks, Tu vienkārši esi ē... savdabīgs"... ;D

- Tā meiene arī būs pirtī?
- Tev nespīd...
- Es tiešām esmu tik nesmuks un stulbs?
- Tu to teici...

http://klab.lv/users/lord_andrey/76691.html

susure
nekaa nebij, tu esi visai apburosh.
pareizajaa gaismaa un rakursaa.

un pat bez pareizaa rakursa, gaismas iipatniibaam un citiem diivainiem zveeriem tu esi OK.

btw, kopsh kura laika tu esi saacis klausiities sievieshu apgalvojumos?

Lord Andrey

atceries, kad Tu paziņoji, kad satikāmies, ka gaidīji redzēt metālistu ar gariem matiem un garā ādas mētelī, bet atnāca kaut kāds pusmūža biznesmenis?... ;DDD

zonas un barjeras...
iegrimstot miega ciešajās skavās, pār mani nāca atklāsme... pār mani katru reizi, grimstot miega skavās nāk atklāsme, bet parasti es tās pamostoties neatceros... bet svētdienas vakara atklāsmes es parasti atceros, jo pēc tam es noguļu maksimums 3 - 3,5 stundas un tāpēc atklāsmes vēl ir svaigas manā prātā....

un šoreiz mana atklāsme bija par to, kā tiek veidotas barjeras... es biju daudz domājis, kāpēc es vieniem cilvēkiem, kas ne vienmēr ir īpaši tuvi, uzceļu ļoti vāju barjeru un ļoti tuvu sev, un citiem, kas bieži vien ir ļoti tuvi - uzceļu spēcīgu barjeru, kas atrodas no manis drošā attālumā... un viss izrādījās līdz absurdam vienkārši... tā ir dabiska reakcija... cilvēki, kuri pret mani ir vēsi un atturīgi, mani neuztrauc kā potenciālie manas privātās zonas pārkāpēji, jo viņi tajā nav ieinteresēti, so, man nav iemesla no viņiem aizsargāties un viņiem ir iespēja piekļūt man daudz tuvāk, kā tuviem draugiem, kuri uzreiz iet uzbrukumā manai privātajai zonai, šādā veidā radot manī dabisku aizsargreakciju, kad es pastiepju roku, novelku ar krītu sev apkārt apli, pagriezies uz austrumiem noskaitu buramvārdus un pasaku "šo līniju jums nebūs pārkāpt"... tad nu šeit ir daudzu manu problēmu atslēga un atrisinājums... jautājums ir "kā šo problēmu apiet"...

P.S. un pēdējā laikā kaut kā esmu zaudējis uzticību cilvēkiem... pārāk daudz sāku šķirot informāciju, kuru var publiskot un kuru nē... paretināju savu friend listi, izmetot ārā visus, kurus manam temperamentam lasīt ir nepieņemami vai arī vienkārši garlaicīgi, vai arī pārāk daudz vai arī vienkārši cilvēki neko neraksta... domāju, ka pēc laika paretināšu vēl mazliet... pagaidām lai ir tā...

http://klab.lv/users/lord_andrey/79277.html

kas man patīk manās attiecībās ar sievietēm, tas ir tas, ka viņas nekad neko no manis neslēpj, nedod nekādus mājienus, tipa "wiIiII, kopā ar Tewi es juhtos Tik GUdRa"... nē, man sievietes visu pasaka tiešā teikstā:

- Lord?
- Jā, mīļā?
- Es jau laiciņu atpakaļ gribēju Jums ko teikt...
- Jā, dārgā, es klausos...
- Bet es nebiju pārliecināta, kā Jūs uz to reaģēsiet... varbūt Jūs mani vairs nemīlēsiet...
- Nerunā muļķības, saulīt, pasaki, ko Tu vēlējies man pateikt....
- Es tiešām nezinu varbūt tomēr man to nevajadzēja Jums teikt...
- Saki droši, mīļumiņ, es klausos....
- Lord, Tu esi stulbs!!!

pārlabots pēc [info]skuka ieteikuma... ;)

http://klab.lv/users/lord_andrey/79902.html

domāju, ka šodien būs slikti.... vismaz šodien bija jābūt slikti... šajā datumā arī pagājušajā gadā bija slikti... bet atbraucu uz mājām, iegāju dušā, uzģērbu savu mīļāko plīša džemperi, sadedzu sveces, ieslēdzu sākumā Missa Ambrosia, un tagad pareizticīgo dziedājumus... un sajutu harmoniju ar sevi un vismaz kādu daļiņu apkārtējās pasaules... man palika labi... tiešām labi... akustika un skaņa ir kā baznīcā un sveces vēl papildina efektu... tikai Bībeles vietā ir Bredberija Marsiešu hronikas... es jūtos labi...

http://klab.lv/users/lord_andrey/80321.html

antīkie rituāli mūsdienās...
cilvēki mūsdienās ir atteikušies no saviem dieviem, viņiem tie vairāk nav vajadzīgi... viņiem ir karjera, komforts, nauda un dievi viņiem vairāk nav vajadzīgi... bet neskatoties uz to, cilvēki ir saglabājuši visprimitīvākos un senākos rituālus, kaut gan jau sen ir aizmirsuši to nozīmes...

kaut vai par piemēru var ņemt graudaugu sēšana kastītēs, kas mūsdienās ir tik daudz praktizēta pēdējos ziemas mēnešos tuvojoties pavasarim (man pašam bērnībā bija kastītē sasēti kaut kādi graudi, bet tajā laikā man mājās dzīvoja meža zaķis un tos visus sagrauza kopā ar kaktusiem)... sirmā senatnē ļoti daudzām tautām pastāvēja rituāls, ko ir pieņemt saukt par "Atisa groziņu"... tas bija auglības rituāls, kas tika pildīts tāpēc, lai labība ātrāk un labāk augtu... mūsdienās ir aizmirsusies nozīme un izdomātas jaunas, bet tas jau nemaina neapzināto mērķi...

vēl viens klasisks piemērs - slapjo krekliņu konkursi... agrāk es to uzskatīju par pilnīgu absurdu, bet ja ieskatīties uzmanīgāk, tur var redzēt maksimāli mūsdieniskotu un mūsdienām attiecīgi erotizētu laikapstākļu regulēšanas rituālu... šis rituāls bija pazīstams tautām visā pasaulē un tika pildīts vasaras vidū (pie mums tas arī ap to laiku visbiežāk notiek) un dažādās vietās atšķīrās tikai forma, bet ideja bija tā pati... cilvēki tika aplieti ar ūdeni, lai būtu lietus, lai neizkalstu sējumi (tas tā, maksimāli primitīvi izsakoties)...

ja uzmanīgi pavērot, mūsu dzīvē var pamanīt neskaitāmus mūsdienām adaptētus senos rituālus, kuru nozīmi cilvēks jau sen ir aizmirsis... bet bez kā cilvēks nevar dzīvot... jo bezapziņā šie rituāli ir un tie ir jāpilda... un tāpat bezapziņā ir arī dievi, atsakoties no kuriem, cilvēks dzīvo mūžīgās neirozēs...

http://klab.lv/users/lord_andrey/80538.html

būšu popsīgs... te nu būs par dažiem cilvēkiem...
nolēmu paskatīties uz Doriana (kas būtībā ir lielas daļas manu draugu + vēl dažu cilvēku apkopojums) biedru listi, un sāku domāt, ko gan man katrs no tiem nozīmē... bet kamēr skatījos uz listi, atcerējos vēl dažus cilvēkus, kuri šeit iederētos, so:

[info]andux: cilvēks, kas man iemācīja paskatīties uz dzīvi arī ar citām acīm... saprast, ka ne visi ceļi ved uz elli un ka pasaulē kaut kur ir saglabājies skaistums tīrā veidā... žēl, ja viņa pati to neredz...

[info]andzha: cilvēks, kuru es apbrīnoju par dzīves pieeju un dažām stratēģijām... esmu no viņa šo to vērtīgu iemācījies... tikai žēl, ka mana muļķīga kļūda visu sabojāja...

[info]angors: cilvēks, kuru es bērnībā apbrīnoju... daudz leģendu biju dzirdējis... vēl atceros, kā kad mācījos 2. vai 3. klasē, viņš bija vecāks, viņš man iedeva paspēlēt elektroniku (bija tādas spēlītes, tipa mūsdienu tetrisa)...

[info]atkal: par šo cilvēku, es, diemžēl, neko nezinu... bet viņa ieteiktā grāmatiņa "Eksistenciālā psiholoģija" tiešām ir ļoti laba....

[info]eques: tad, kad es biju visu pamests un nevienam nevajadzīgs, man bija viens vienīgs draugs, ar kuru draudzības saites mums saglabājās daudzus gadus līdz pat šai dienai... es viņa priekšā esmu grēkojis... kādreiz paņem šņabi, piedzirdi mani un izstāsti man to, ko es vienmēr esmu atteicies dzirdēt... ;)

[info]honeybee: savā laikā mani samulsināja ar to, ka iepostoja man vienam redzamu postu... un viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas spēj izsaukt manī vainas apziņu... un jā, vēl tieši viņai laikam es esmu parādā par to, ka tagad lasot grāmatiņas, man acīs saskrien asaras... un nopublicē taču beidzot "Dižilansus"... ;)

[info]hurt: nesanāca iepazīt, jo kamēr viņa daudz maz aktīvi bija kopā ar Dorianu, viņa bija vienmēr kopā ar [info]jerrym un tāpēc man neizdevās viņu iepazīt... bet izlaisti mati Tev izskatās labāk... ;)

[info]januss: Mākoņkalnu laikam kādu laiciņu neraksim... un es jopropjām gaidu Zilā kalna Martas kladīti... ;)

[info]krix: nu jā... es joprojām esmu stulbs viņas klātbūtnē...

[info]kyrie: cilvēks, kuru es nespēju atkost... es joprojām nesaprotu, kas viņai no manis ir vajadzīgs un kamēr es to nenoskaidrošu, mierā nelikšos... un jā, mani fascinē Tavs aristokrātiskais starojums... ;)

[info]lone_wolf: o, šo īpatni es ilgi nespēju novērtēt līdz galam... pirmajā tikšanās dienā mani samulsināja, vēlāk manas jūtas pret viņu atdzisa un tad pēc privātas sarunas, kad es viņu izvilku no sieviešu kompānijas un atvilku pie sevis uz mājām no [info]eques "kartupeļu talkas", manas domas ļoti krasi mainījās... tagad ir kļuvis par manu kulta personu...

[info]malefici: es dusmojos uz cilvēkiem, kas uzskata, ka Malleus Maleficarum ir stulba grāmata... ;))

[info]malformation: diemžēl saistībā ar Dorianu nekādas aktivitātes nav izpaudušās, tāpēc man nav komentāru...

[info]melora: cilvēks, kas prot mani samulsināt... ar to, ar ko neviens cits nespēj... ar starojošu mieru un harmoniju... un jā, arī ar zināšanām... bet ar tām mazākā mērā... ;)

[info]sleep_talking: man par lielu nožēlu nekad nav sastapta... viena no personām, ar ko es labprāt iepazītos...

[info]teeja: kaut kāds dziļš viedums... kaut kas neizprotams... arī starp tiem cilvēkiem, ar ko es ļoti labprāt iepazītos dzīvē... ja vien tas būtu iespējams...

[info]unintended: ehh... senie labie laiki... kopā daudz pārdzīvots... bet Dorians nāca ar to, ka izcēla starp mums ne vienu vien konfliktu... tā mēs visu laiku mīlam viens otru un konfliktējam viens ar otru... bet nu tāds ir liktenis...

nu un tie kas nav Dorianā, bet ir pieminēšanas vērti (ja kādu nepieminu, tas nenozīmē, ka nav pieminēšanas vērts, tas nozīmē vienīgi to, ka man nāk miegs, jo pagājušajā naktī gulēju 3 stundas un 6:00 cēlos, lai dotos uz Jūrmalas Gatvi...)

[info]fragile: laikam jau joprojām vakardienas iespaidā... ir šajā cilvēkā kaut kāda vieduma dzirksts, kuru gribētos iepazīt un aplūkot tuvāk... ļoti spēcīga personība, vismaz no pirmā acu uzmetiena...

[info]jerrym: kaut gan vairāk nav Dorianā, tomēr es esmu daudz parādā vecajai žurkai... daudz man ir iemācījusi un neskatoties uz viņa lūgumu izlikties, ka neesam pazīstami, tomēr joprojām ļoti augstu vērtēju un ceru, ka vēl kādreiz dzīvē mūsu ceļi krustosies... vismaz Tvaika ielā, ja nekur citur.... ;D

Lunicana Animae: mana mūžīgā sāpe... cilvēks, kas padarīja mani par cilvēku... kas izvilka mani no pirmatnējās masas un padarīja mani par tādu, kādu mani pazīst cilvēki tagad...

Falldo: jā... nu no šīs sievietes es iemācījos, ka dzīve ir mūžīga cīņa un idzīvo stiprākais... diemžēl mūsu attiecībās stiprāka izrādījās viņa... nu tad tā tam būs būt... bet vismaz tagad es esmu iemācījies komunicēties ar cilvēkiem par labu sev... to man neviens cits nebūtu spējis dot...

Inga: vienīgais cilvēks, kuru es esmu vēlējies par savu ļoti tuvu draugu, bet neesmu dabūjis... par draugu - iespējams, bet ne īpaši tuvu... mans psihoterapeits un cilvēks, kas pašai nezinot pilnībā izmainīja manu dzīvi... ja nebūtu viņas, es tagad šo šeit nerakstītu...

Inese: silta liesma dzīves drēgnajā aukstumā... cilvēks, kas vienmēr uz manām žēlabām par to, ka neviens mani nemīl un nevienam es neesmu vajadzīgs, ar sašutumu balsī pasaka "bet es taču tevi mīlu"...

es zinu, ka es vēl kaut ko gribēju pieminēt, bet kaut kā nenāk prātā... vajag vienkārši izgulēties, savādāk ar perifēro redzi jau sāku skatīt parādības, kurām manā istabā nevajadzētu būt...

http://klab.lv/users/lord_andrey/80851.html

visvairāk mani kaitina, kad cilvēki runā par tēmām, kuras absolūti nepārzina... kad par politiku runā cilvēks, kura zināšanas aprobežojas ar Panorāmā redzēto vai par reliģiju runā cilvēks, kurš ir bijis baznīcā... un par misticismu, okultismu un dabas noslēpumiem runā cilvēks, kurš ir lasījis dažādas mistiskās sensāciju avīzes un tur smēlies milzīgas zināšanas par doto tēmu... :PP

tikko tieši šī iemesla dēļ (panesās saruna par reliģiju un misticismu) mazliet pārāk demonstratīvi pametu vienu pasākumu, paziņojot visiem, ka ja viņi ir tik gudri, man ar viņiem darīt nav ko... (un vēl es ciest nevaru, kad mani pārtrauc ar precizējumu vai papildinājumu, kad es kaut ko stāstu, cilvēks, kurš absolūti neko nejēdz šajā jautājumā... šodien neizturēju un uzkliedzu (es nemēdzu kliegt), lai aizveras (rupjš es arī nemēdzu būt, sevišķi pret savu patēvu un sevišķi cilvēkos))...

kad jau vēru durvis, lai ietu projām, mani panāca mana ārste un palūdza, lai palieku un ļauju izmērīt sev asinsspiedienu.. es atļāvu... so... man iedeva antidepresantu paciņu un pierunāja rīt kopā aiziet pie neirologa... jūtos kā triumfators... :P

http://klab.lv/users/lord_andrey/81859.html

rīts....
bezmiegs ir aiziet gulēt pusčetros, aizmigt pēc pieciem, pamosties sešos un vairāk nespēt aizmigt... bez desmit sešos vilkties uz dušu ar laimes sajūtu sirdī un no negulēšanas uzpampušajā sejā un stāvēt tur, pārdomājot savu sūro likteni pasaules grūtajos ceļos... no dušas izlienu dusmīgs par to, ka esmu pilnīgi izmircis un ar aizsvīdušām acīm taustos pēc dvieļa... un dvieļa nekad nav tur, kur tam būtu jābūt... tā nu nākas vienu aci pavērt, pārvarot diskomfortu no ūdens tvaika un gaismas kombinācijas ietekmes uz maigo acs ābola virsmu... kad tiek konstatēta dvieļa dislokācijas vieta, sākas jaukais slaucīšanās process.... slaukoties dvielis nez kādā veidā paspēj aptīties cilpā ap kaklu un pēkšņi tu saproti, ka tiec kādas neredzamas rokas žņaugts... ar pazilējušu seju, sēcot un raujot iekšā dzīvinošo skābekli kombinācijā ar tvaiku, guļot uz vannas istabas grīdas, tu saproti tādus dzīves noslēpumus, kā dzīvības jēga un šajos īsajos brīžos tiek atrasts arī filosofu akmens... akmens tiek atrasts, bet tizlie pirkstiņi jau to nevar noturēt un tas izslīd un trāpa pa uz grīdas guļošā aplūkotāja pieri...

kad ar lokālu smadzeņu satricinājumu un progresējošo amnēziju izlien pa vannas istabas durvīm, pa ceļam cenšoties uzdabūt bikses, viena bikšu stara obligāti ieķeras ciet taisošajās durvīs un notiek apļveida kustība ap asi, kura atrodas apmēram tur, kur durvīs ir iespiesta bikšu stara... attiecīgi, dodoties uz savu istabu, eju nevis taisni, bet gan pa apli un pēkšņi attopos, ka kaut kas nav tā... siena ir nākusi virsū tuvāk un tuvāk un beigu beigās sodījusi mani par visu labo, ko es tai esmu nodarījis... tā nu guļot koridorā pie sienas ar pusuzvilktām biksēm sāc saprast, ka dzīvības eliksīrs tev nafig nav vajadzīgs un sāc censties atcerēties kur esi bāzis savus cianīda krājumus...

kad ar diviem zilumiem, katru savā pieres pusē, nonāc līdz savai istabai un piespied zelta pogu, lai ieslēgtu datoru, sajūti dzīvoklī deguma smaku un sāc sevi nolādēt par to, ka divus mēnešus atpakaļ nopirki jaunu procesoru un mātesplati, jo patīkamāk taču smaržotu vecā... tu par visu nospļaujies un automātiski ieslēdz monitoru... un... ak brīnums, monitors ieslēdzas un rāda, kā lādējas Windows XP, мать его так... atver journal.bad.lv/update.btml?mode=full un centies pierakstīt kā mīli dzīvi... un zem beigām konstatē, ka līdz autobusam uz Rīgu palikušas 15 minūtes un 3 - 4 kilometri...

http://klab.lv/users/lord_andrey/82995.html

nedēļa un ar to saistītās pārdomas...
ārkārtīgi dīvaina nedēļa... pirmdien, pirmo reizi semestra laikā, nolēmu palikt Rēzeknē un aiziet pie dažiem ārstiem... tas viss beidzās ar izrakstītām zālēm, kā rezultātā naktī no pirmdienas uz otrdienu gulēju stundu, nākamajā naktī - Pravieša dzimšanas dienas svinībās neadekvāti uzvedos alkohola mijiedarbības ar zālēm rezultātā... šajā dienā neko neēdu... gandrīz neko neēdu arī nākamajā dienā un aiznākamajā dienā ēdu ļoti maz, tikai dzīvības procesu uzturēšanas nolūkos... visu laiku ir ļoti paplašinātas acu zīlītes... vispār viss ir slikti... ;)))

nu jā, kā jau minēju, tad Pravieša dzimšanas dienā izmainītā apziņas stāvoklī (jo atmiņā tas nav piefiksējies) sadarīju muļķības... nākamajā dienā bija vēl dīvaināk... atteicu tikšanos pulksten sešos, jo taisījos doties uz mājām, bet mājās nokļuvu tikai pēc diviem naktī... bet vismaz pabaudīju perfektu latviešu džezu... tb latviešu izpildītāju džezu, jo latviski neviens nespēlēja... ;) nākamajā dienā bija sarunāta tikšanās ar kādu cilvēku centrā, bet braucot uz centru es aizsūtīju sms un mainīju tikšanās vietu... un sajaucu objekta nosaukumu... un man nomira telefons... tā nu neatlika nekas cits, kā vien atgriezties mājās ar aptraipītu sirdsapziņu...

un vēl kāds cilvēks man jautāja vai es nedomājot, ka tuvākajā laikā varētu izveidot kādas attiecības... es aizgāju no temata, lai varētu par to padomāt un neatbildēju uz šo jautājumu... bet šis ir jautājums, par kuru es daudz maz intensīvi domāju jau kādus divus mēnešus.... nu neesmu es radīts, lai dzīvotu viens pats.... kad nav ko apmīļot... man jau nevajag, lai mani kāds mīl, man vajag, lai man būtu tiesības kādu mīlēt... jūlijā taisījos atrast sev meiteni, bet tā arī neatradu... bija slinkums... augustā jau zuda vajadzība pēc meitenes un tāpēc par to pat nedomāju... septembrī šī vajadzība pēkšņi uzplaiksnīja... un līdz šim tikai pastiprinājās... tik tālu, ka trešdien es konstatēju, ka mans libido ir tik tālu aizgājis, ka es sāku izteikt komplimentus kursabiedrenēm (ļoti interesanti izmainījās viņu uzvedība, šodien biju pilnīgā šokā no viņu attieksmes...)... bet diemžēl, nevienas attiecības es neuzsākšu... manas prasības nav augstas, tās gluži vienkārši ir paradoksālas, pretrunīgas... sieviete, kas tām atbilstu, ne vien praktiski, bet pat teorētiski nevar pastāvēt... un kur nu vēl tāda sieviete, kas būtu ar mieru pieņemt mani.... un manas dīvainības...

šodien atbraucot mājās atradu mailu, kur kāda sena paziņa rakstīja, ka nejauši uzbridusi manam journālam... viņa bija šokā, cik popsīgs es publiski esmu... viņa bija nolēmusi, ka man noteikti ir ļoti slikti vai kas tamlīdzīgs un tāpēc es tā rakstu...

http://klab.lv/users/lord_andrey/83313.html

auksti, garlaicīgi, vientuļi miegs nāk... skumja mūzika vedina uz domām par drēgnu kapu... pie manis neviens nenāk... neviens mani vairs nemīl... nu ok, varbūt kāds arī mīl... bet tādu cilvēku ir maz... ļoti maz... un viņi ir tālu...

rakstīšu testamentu... diski būs Andukam, porcelāns - Unintended, sērkociņi - Kyrie... ja man vēl kas ir palicis, piesakieties, kamēr vēl neesmu aiznesis notāram...

http://klab.lv/users/lord_andrey/83878.html

no [info]kyrie bēru ceremonijas apraksta.... (aptuvens citāts)
"...un vēl es vēlos, lai dominikāņu koris manās bērēs monotoni dziedātu "Lorem Ipsum"..."

ja kāds nezina, kas ir "Lorem Ipsum", var pajautāt [info]honeybee, domāju, ka viņa labprāt pastāstīs par šo lūgšanu...

P.S. nu jā, vēl laikam vajadzēja pieminēt, ka mani bērni šo lūgšanu lasīs katru vakaru pirms gulētiešanas...

http://klab.lv/users/lord_andrey/84269.html

ja kādam rūp mans liktenis, lūdzu, sametieties ar tik pat dīvainiem cilvēkiem un nopērciet man lielu medību dunci, vai vēl labāk - zobenu, lai es varu aukstasinīgi noslepkavot visus savus radus, draugus un paziņas un nonākt Tvaika ielas psihoneiroloģiskajā dispanserā...

http://klab.lv/users/lord_andrey/85360.html

interesanti, ko varētu nozīmēt tas, ka pēdējā laikā es ļoti bieži sapņos cīnos pret nemirstīgajiem... tie mani vēlas nogalināt, bet es visu laiku bēgu no viņiem un ar visiem iespējamiem līdzekļiem cenšos tos aizkavēt un ievainot.... un parasti šie līdzekļi ir tādi, ka normāls mirstīgais būtu pārtapis ļoti kompaktā pārnēsājama izmēra gaļas gabalā, ja viņam to nāktos pārciest... visbiežāk es kaujos ar brāli, bet gadās arī, ka nemirstīgo ir ļoti daudz un tad manā rīcībā ir argumenti, naži, zobeni, klavieres, dēļi, mašīnas, dzelži, pelnutrauki un citi aukstie ieroči un nekad nav šaujamieroču... un vēl kas interesanti, ka tie ievainojumi, kurus saņemu es, ir daudz spēcīgāki par tiem, kurus es cenšos radīt ienaidniekiem, bet es no tiem nemirstu... tb sapnī es apzinos, ka esmu mirstīgs un cīnos par savu dzīvību, bet mani nogalināt vienkārši nav iespējams... vakar jau likās, ka tūlīt mani nogalinās vesels bars nemirstīgo klaunu un man abās rokās bija tikai pa salauztam argumentam, kad piepeši pagalmā ielauzās vesels bars milzīgu no galvas līdz papēžiem biezās melnās bruņās iekaltu bruņinieku, kuri, kā es zināju no pravietojuma, kuru iepriekš biju lasījis, bija senkrievu karotāji, kuri nāks palīgā Lordam pēdējā cīņā, bet biju to jau piemirsis.... vispār šis konkrētais sapnis bija unikāls, filmu varētu uzņemt...

http://klab.lv/users/lord_andrey/86638.html

izvilkums no tā, ko varētu nosacīti saukt par manu privāto dienasgrāmatu (29.10.2003)
Beidzot man bija tas gods klātienē satikt Pasaules Valdnieku… braucu mājās no pretīgām lekcijām un kontroldarba, kuru, loģiski, nenoliku un iekāpa 3. autobusā Pasaules Valdnieks… sākumā viņš sējās pie kāda jauna, labi ģērbta vīrieša mētelī un platmalē, bet tad pamanīja mani un paskaidroja savam upurim, ka es [un norādīja uz mani] mācos teologos, bet visi garīdznieki ir žīdi, jo tas, ko viņi pielūdz, ir žīdu dievs… tad viņš panāca Tuvāk vietai, kur es sēdēju un sāka runāt ar mani… teica, ka es zinu, ka Dievs atnāks zemes virsū, bet tāpat es arī zinot to, ka viņš vēl nav atnācis un ka viņu, kā dievu, es neatzīstot… tad viņš man izstāstīja, ka pāvests nozadzis un salauzis viņa troni un kad viņš “nosprāgs”, Pasaules Valdnieks, beidzot, sēdīsies savā vietā. Konduktorei viņš pateica, ka viņa mazmeita nedrīkst prasīt naudu no “Ādama, kas koda ābolā, bet Ādama, kuram bija septiņi dēli, nevis, kuram bija divi”, jo pēdējais bija žīds… to visu sakot konduktorei, viņš ļoti uzmanīgi vēroja manu sejas izteiksmi, laikam atbalstu saviem vārdiem meklēja… konduktore paskaidroja, ka tad viņam nākamajā pieturā ir jākāpj ārā, viņš arī piekrita… tad viņš man vēl daudz ko stāstīja par žīdiem un sevi un tad pateica “es nezinu, kas tu esi, bet tu esi jauks puisis…. Tu daudz spēj panest… zini, acis ir dvēseles spogulis, bet ļauniem cilvēkiem acis ir aukstas [viņš nodrebinājās un ar ņirdzīgu smīnu paskatījās man acīs]”… un es tā arī nesapratu, es esmu ļauns cilvēks vai nē, bet viņš vēl turpināja kaut ko par to, kāds es esmu, tikai tā kā autobusā bija troksnis, es daudz ko nedzirdēju… viņš sāka runāt klusi un saraustīti, ne tā, kā sākumā, kad runāja ar vīrieti platmalē, kad viss autobuss dzirdēja, ko viņš stāsta… tas, ko viņš teica, bija domāts tikai man… autobuss piestāja pieturā un viņš mani svētīja, nomurmināja kaut ko atvadoties un izkāpa no autobusa… es ar zināmu piepūli es apvaldījos nepārkrustījis viņu… šāda vēlme man ir ļoti reti… un tik nepārvarama tā ir bijusi labi ja reizi vai divas…

Es tiešām no sirds ceru, ka liktenis vēl kādreiz mani savedīs kopā ar šo cilvēku… lai kā es viņa acīs meklēju neprāta dzirksti, es to neatradu… viņam bija ļoti mierīgas veca un noguruša cilvēka acis…

http://klab.lv/users/lord_andrey/86840.html

tagad es tiešām vairāk neuzskatu, ka esmu pilnīgi vesels... arī izvilkums no t.s. "dienasgrāmatas"..
salst rokas, pie datora jaaseezh cimdos, citaadi pirksti paliek zili no sala... hmm, jaauzraksta dienasgraaamata psihologjiskaas konsulteeshanas lekcijaam... labs varians graphomaanijas izpausmei... laikam taa arii dariishu, tikai jaasagaida, kad atvediis otro cieto disku, savaadaak sheit nav latvieshu valodas... ehh, kaut ko es shkjaudiit saaku... un punjkjoties... biezhi vien piekjeru sevi pie domas, ka rakstu uz shitaas tastatuuras tikai taapeec, ka man patiik uz taas rakstiit, kaa piemeeram, tagad.... rakstiit nav ko, bet es rakstu... graphomaanija? nee, domaaju, ka driizaak vienkaarshi veelme nodarbinaat pirkstus... un klaviatuura ir eerta, taapeec patiikami to dariit... vareetu jau palasiit materiaalus kursa darbam vai paspeeleet warcraftu vai kaadas kaartis vai clickomaniu, bet kaut kaa labaak gribas kaut ko dariit uz tastatuuras... reizeem patiik iedomaaties, ka kaadreiz, kad muus vairaak nebuus, tad vieniigie rakstiitie dokumenti, ko naakotnes arheologi atradiis - buus mani shaadi failinji un tad vinji centiisies tulkot un iztulkos, ka es sheit rakstu par kaut kaadiem dieviem, apmeeram kaa tas bija ar citaam senajaam tautaam, kad varbuut cilveeks akmenii vienkaarshi iekala bezjeedziigu tekstu, liidziigu shim... un tad muusu civilizaacijas dievi buus "Tastatuura" - rakstiibas dievs, "civilizaacija" - galvenais dievs, "graphomaanija" - galvenais dievs - Tastatuuras teevs, rakstiibas aizsaaceejs un neseejs cilveekiem... nu jaa, un veel buus taadi dievi kaa "Warcrafts" - tas buus ljaunais dievs - Tastatuuras braalis un galvenais ienaidnieks, "Clickomania" buus zemaakais dievs, Warcrafta kalps un paliigs un muuzhuugs Tastatuuras ienaidnieks.... cilveekiem nesiis leetas izklaides un deviizi "in dementia veritas"... nu jaa, un veel buus dievs "Deviize" - Clickomanias deels un stulbuma slavinaataajs... apmeerak kaa Asiizes Francisks... nu jaa, veel buus dievs "Failinjsh" - rakstiibas un gudriibas glabaataajs - Graphomaanijas deels - Tastatuuras braalis... "Arheologi" buus ljoti diivains dievs - visu dievu pirmteevs, radiitaajs... veel buus taads dievs kaa "Asiizes Francisks", kura noziimi meklees labaakie arheologi un veesturnieki, bet nespees atrast, jo taadas vienkaarshi nebuus, jo es to nebuushu pierakstiijis... un tad nopietni veesturnieki rakstiis graamatas par to, ka, redziet, vinja noziime vareetu buut taada un taada, jo senais veesturnieks un virspriesteris - Lords to nenoraadiija... veel buus "Veesturnieki" - Arhelogi sviinjubraalis un sabiedrotais... Lords buus arii kaut kaads dievs, vismaz es taa ljoti ceru... tagad buutu iistais laiks izveeleeties sev kaadu profesiju... es vareetu buut, teiksim, Graphomaanijas virspriesteris un pats, kaa jau tas biezhi meedz buut - Graphomaanijas iemiesotaajs un pats Graphomaanija... taa nu sanaak, ka es tagad esmu rakstiibas neseejs dievs... jauki, man tas patiik... pret mani ciiniisies taadi dievi kaa "Aizmirstiiba" - mans ljaunais braalis - pirmdievu Arheologi un Veesturnieki deels un visu manu dievu galvenais ienaidnieks... nogalinaajis visus dievus, vinjsh mirs arii pats, jo nevar aizmirstiiba pastaaveet bez citiem dieviem... bet taapat vinjsh nevar pastaaveet tik ilgi, kameer dziivo un valda Graphomaanija... nu jaa, un veel shajaa tekstaa ir mineets vesels bars siiku dieviibu, kuru noziimi es neskaidroshu... nav veerts, tik un taa taas apriis Aizmirstiiba... hmm... izskataas, ka man tagad ir jauna mitologjija... un cilveeki veel saka, ka Graphomaanija ir slikts un bezjeedziigs dievs.... gan jau ka arii "Cilveeki" nonaaks Aizmirstiibas rokaas...

http://klab.lv/users/lord_andrey/87072.html

pēdējā laikā radušies (vai arī radušies jau sen, bet pēdējā laikā kļuvuši aktuāli) secinājumi:
• sievietēm vajadzētu ar likumu aizliegt lietot lūpukrāsu, acu ēnas, nagu laku un visu veidu lētās (un ja lielā daudzumā, arī dārgās) smaržas un dezoderantus, ja viņas to nedara profesionāli... nezinu vai ir lietas, kas spēj nokaitināt vairāk par to...

• neatkarīgi no tā, kā es esmu ģērbies, lielai daļai cilvēku es asociējos ar garīdznieku; mazākai daļai - ar organizētās noziedzības pārstāvi... kādu sešu gadu vecumā es devu zvērestu, ka kļūšu par katoļu baznīcas priesteri... tad es biju pilnīgi pārliecināts, ka nekļūšu un zvērēju tikai tāpēc, ka man tas tolaik bija izdevīgi... un kopš tā laika viss manā dzīvē sāka ritēt tādā veidā, ka arvien vairāk un vairāk es tam tuvinos... nākamajā gadā es domāju stāties LU teologos... kas zina, kas notiks tālāk...

• manas acis... vienīgais, kas man sevī patīk... bet patīk ļoti... un daudziem cilvēkiem patīk manas acis... daudzi no tām baidās... daudzi mulst... anatomi un ģenētiķi apgalvo, ka šādas acis nav iespējamas (ir iespējamas, bet tikai līdz, ja nemaldos, trīs nedēļu vecumam)... jauki, tātad man ir neiespējamas acis...

• ja es no sava Rīgas datora neidzēsīšu Fallout 2, es kursa darbu ne tikai neuzrakstīšu, es to pat nesākšu rakstīt... un mani izmetīs no skolas par mājasdarbu nepildīšanu... un varbūt pat es pārstāšu staigāt uz skolu un 18 stundas diennaktī spēlēšu Fallout'u... tā nu es jau n-to reizi to eju... starp citu, padoms tiem, kas arī to spēlē: nelieciet personāžam uz 10 veiksmi, nav jēgas... tagad ar tādu eju... tas maz ko dod, kā izrādās...

• ir daudz cilvēku, kas man nepiekrīt vienkārši principa pēc... pat ja es teiktu, ka zāle ir zaļa, man atbildētu, ka tā ir brūna un sakaltusi... ir grūti runāt ar šādiem cilvēkiem, jo viņus ne par ko nav iespējams pārliecināt... viņu arguments "Lord, Tu esi stulbs, tāpēc Tev nav taisnība" mani sāk kaitināt....

• arvien vairāk cilvēku apgalvo, ka man ir tendence runāt teorētiski, neņemot vērā lietu praktisko pusi... es gan tam īpaši nevēlētos piekrist, bet nu "vox populi, vox Dei"...

• 80 GB cieto disku var piebāzt pilnu trīs dienās, vienkārši pārmetot uz to no CD daļu no pašas nepieciešamākās mūzikas... tās, kam visu laiku būtu jābūt pie rokas... būs jāiegādājas vēl kādi 200 GB, lai varētu pārmest arī pārējo nepieciešamo mūziku un dažas filmas novilkt no neta, lai būtu ko paskatīties...

• ir ļoti grūti saņemties dubultpārtulkot (tb pārtulkot uz latviešu valodu un atpakaļ uz oriģinālu, lai pārliecinātos, ka iztulkots precīzi) testu no krievu valodas uz latviešu un atpakaļ, ja ir internets... vai Fallout 2...

• ir nepatīkami zaudēt, vai izlikties, ka zaudē tuvus cilvēkus...

• gandrīz katrā sapnī pēdējo nedēļu laikā es iegūstu ievainojumus, kas normālu mirstīgo samazinātu tik tālu, ka viņu varētu ielikt konservu bundžā... vai arī viņš vienkārši nomirtu... un tajā pašā laikā apzinos, ka esmu mirstīgs un cenšos izvairīties no šiem ievainojumiem... un vēl kas netipiski man, sapņos es tēloju, ka man no šiem ievainojumiem ir nodarīts daudz lielāks kaitējums, lai izsauktu citos žēlumu...

• man beidzot ir beidzies libido aktivitātes periods un atsācies paaugstinātas seksuālās spriedzes periods...

• nav iespējams saturēt galvā visus secinājumus, kas rodas vai aktualizējas nedēļas laikā...

http://klab.lv/users/lord/1755.html

Lord
es arī kādreiz daudz nogalināju sapņos... bet tad es biju nemirstīgais - vampīrs... 80% sapņu es biju vampīrs... tagad jau ilgu laiku es esmu mirstīgais... un mani medī nemirstīgie... arī vampīri... un es visu laiku bēgu... mani sapņi ir nepārtrauktas bēgšanas... lēkāju pa māju jumtiem, lecu no desmitā stāva rāpjos pa trepēm... visu laiku dominē augstums... un bēgot visu laiku cenšos likt vajātājiem dažādus šķēršļus... tas viņus aizkavē, bet uz pavisam neilgu laiku... un jā... es arī pierakstu savus sapņus stāstu formātā...

ļoti dīvaini ir tas, kā var divas stundas nodarbināt un lieliski nomierināt nervus ļoti vienkārša un pat savā ziņā muļķīga darbība... es divas stundas tīrīju sarkano greifrūtu... ja man kādreiz kāds teiktu, ka divas stundas tīrīja greifrūtu, es noteikti uzreiz izteiktu diagnozi, teiksim, bremzēta neirodarbība vai kas tamlīdzīgs... un vēl dīvaināk, ka pēc tam pusstundu es laizīju nazi... vienkārši sēdēju un laizīju nazi, kura tērauda asmenis kaut kādā mīklainā veidā bija piesūcies ar greifrūta sulu... varbūt tiešām man piektdien bija jāpaliek Tvaika ielā un nevajadzēja braukt uz mājām...

http://klab.lv/users/lord/1806.html

pārmaiņas...
nezinu vai to var nosaukt par krīzi, bet pašlaik es esmu krustcelēs... un pagaidām es nezinu uz kuru pusi es iešu... viens variants ir tāds, ka pēc ne pārāk ilga laika es pārstāšu kontaktēties ar cilvēkiem un kļūšu noslēgts sevī, intraverss un naidīgs pret cilvēkiem vai otrs variants - kļūšu atvērts jauniem kontaktiem, ļoti ekstraverts un tik pat naidīgs pret cilvēkiem kā pirmajā gadījumā, bet tomēr šeit mani cilvēki vismaz mīlēs kaut cik, kaut daži... bet viens ir skaidrs, vairāk nebūs tā kā bija līdz šim... esmu sevi izsmēlis... laikam jau tā arī labāk... dzīvē ir vajadzīgas pārmaiņas, lai nesajuktu prātā... pēc kulminācijas šīs vasaras vidū sākās straujš noriets... un pašlaik esmu nonācis līdz tādam stāvoklim, ka vairāk nespēju adekvāti uztvert cilvēkus...

nezinu, pa kuru ceļu es aiziešu, bet ja viss ies pēc tām tendencēm, kas ir iezīmējušās tagad, tad domāju, ka visdrīzāk pa pirmo... nezinu vai šīs pārmaiņas izpaudīsies arī virtuālajā dzīvē, bet IRL tas būs pilnīgi noteikti...

http://klab.lv/users/lord/2354.html

reizēm mani sajūsmina metodes, ar kurām cilvēki cenšas mani samulsināt... atnāca [info]unintended paziņoja, ka vēlas runāt, tad izdomāja, ka mani sauks par stulbu, gribēja tikt pie interneta, es nepalaidu, apsolīja dziedāt, es nobijos, tomēr nepalaidu.... cerībā, ka viņa tomēr nedziedās... par laimi viņa tiešām nesāka dziedāt... tad viņa pa māju sāka meklēt manus vecākus, sameklēja un sūdzējās viņiem, ka es nelaižu pie interneta, nācās arī vecākiem paskaidrot, ka es to nedarīšu... tā arī vecāki uz mani sadusmojās... vēlāk [info]unintended apsolīja raudāt un es pateicos dieviem, ka viņa nedziedās.... un beigās viņa savāca visu alkoholu, kas bija atrodams manā istabā un aizlasījās... tomēr pavēra durvis un ar vārdiem "nē, kagoru vari paturēt, man nevajag" nosvieda vienu pudeli uz dīvāna...

http://klab.lv/users/lord/2659.html

sagribējās raudāt... man nekad negribas raudāt... nu gandrīz nekad... bet nekad bez iemesla... tagad nostaļģija uznāca... sāpes par zaudēto visu labo, kas ir bijis... laikam jau mana dzīve nav tik skaista un saulaina kā es to mēdzu apgalvot... vismaz reālajā dzīvē es tā apgalvoju... ciest nevaru savus vājuma brīžus... :PPP

http://klab.lv/users/lord/2912.html

atziņas...
- mans vārds tiks anonīmi nests pasaulē... tas priecē... vismaz anonīmi...

- "через часы Бог связывается с человеческим рассудком...."

- "вы конечно считаете меня сенсацией... в моей утробе уже пять лет живет ребенок" - "а кто отец ребенка?" - "Иисус Христос"...

- [info]teeja mani samulsināja ar savām zināšanām par kristīgo reliģiju... grūti diskutēt ar cilvēku par tēmu, kuru viņš pārzina labāk par mani... ;))

- Lords nespēj dzīvot bez sava gredzena, divas nedēļas un divas dienas un Lords gandrīz palika Tvaika ielā...

- kad kāds cenšas no tavas perfekti sabalansētās un sakārtotās dzīves, kas strādā skaisti, kā pulksteņa mehānisms, izvilkt kādu zobratiņu, tu centies palīdzēt un ar kājas spērienu to izsper laukā... loģiski, ka viss mehānisms aiziet pa pieskari... bēdīgi, bet taisnība... jāsāk dzīve no jauna...

- ēst vajag biežāk, savādāk zaudēšu vēl 10 kg....

- miegs - slikti....

- Fallout 2 - slikti... neļauj mācīties....

- manas personības rīko atentātu pret mani... jāsāk ievērot drošības pasākumus...

http://klab.lv/users/lord/3582.html

Kyrie
Un es esmu Amerikas kontinenta kompartijas ģenerālsekretārs, un taisos visus Zaļā Papagaiļa iemītniekus iznīcināt ar plastilīnu.

Lord
jā jā, šitas bija baigi labs... vēl viņš poļu koncertos leca uz skatuves un kliedza "drang nach osten".... un vēl viņš bija indiāņu virsaitis... un vēl viņš piedāvāja norakt Bastejkalnu, jo tajā kāpjot ar sirdi paliek slikti, kas saīsina cilvēku mūžu... un vēl viņš piedāvāja aizvērt visas kafejnīcas tā pat iemesla dēļ... un rakstīja franču žurnāliem, ka visos vulkānos vajadzētu ierīkot restes, lai plaģiatori (tb japāņi) nelīstu pa tiem laukā... viņiem pazemes ejas visur saraktas un viņi pa vulkāniem nāk laukā... ;))

Kyrie
japāņi nāk laukā un organizē mafiju. un norakt Bastejkalnu viņš gribēja tāpēc, ka tieši jaunieši tur pārpūlot dirdis, un tādēļ nomirstot ātrāk...;)

Lord
dirdis? nabaga jaunieši...

da i pašu viņu bērnībā nolaupīja un aizveda uz Ameriku, no šejienes arī rūpes par jauniešiem... bērnības trauma, tā teikt...

retrospektīvā analīze..
pēdējā laika novērojumi parādīja, ka lai saglabātu sev mīļus cilvēkus, tos gluži vienkārši nedrīkst laist sev pārāk tuvu... ja cilvēks tiek turēts noteiktā distancē, tas var palikt draugs uz visu dzīvi... ja cilvēks tiek pielaists tuvāk, viņš atrod pietiekoši daudz tumšā un nepatīkamā un vairāk nevēlas turpināt kontaktus ar to...

tas, protams, ir padoms visiem... bet nu es īpaši neceru, ka kāds, izņemot mani, to ievēros... dēli vienmēr kāpj uz tēvu grābekļiem, neskatoties uz to, ka tēvi vienmēr pamāca, ka to darīt nevajag... tā nu tas ir... kamēr nebūsi apdedzinājies, gribēsies pataustīt liesmiņu...

http://klab.lv/users/lord/4520.html

stila upuris... ;D
- Lord, man ir vientuļi...
- es arī esmu vientuļš, un kas no tā?
- bet tev tas piestāv...


un ja padomāt, tad vientuļš es tiešām esmu nevis tāpēc, ka tāds būtu pēc dabas (kaut gan bērnībā biju visai šizoīds, ar laiku kļuvu gandrīz ekstraverts) vai arī nevienam nebūtu vajadzīgs... vientuļš es esmu tikai tāpēc, ka tas man piestāv... es to esmu izvēlējies, jo tā izskatās labāk...

un ja vēlreiz padomāt, tad arī mana pēdējā laika lielākā trauma - celibāts ir vienīgi stila jautājums... es te nesen parēķināju, ka neesmu skūpstījis meiteni kopš jūnija un arī tad tā bija dažas sekundes ilgusi epizode pēc daudzu mēnešu miera perioda... un celibāts ir stila jautājums, jo man nepiestāv izrādīt seksuālu uzmanību sievietēm...

citi stilam pielāgo savu apģērbu, es pielāgoju savu izturēšanos un domāšanu... nezinu cik tas ir normāli, bet īpaši laimīgāks no tā es neesmu kļuvis... un ņemot vērā, ka ir ļoti maz cilvēku, kam šis mans tēls patīk, rodas jautājums: "kam tas vispār ir vajadzīgs?"... a vajadzīgs tas ir man... man pašam...

šeit sastopas zemākās vajadzības ar augstākajām vajadzībām un augstākās pagaidām gūst virsroku... kā izrādās, pat alkohola reibumā augstākās saglabājas un nedod iespēju zemākajām...

krīzes periods beidzies, nedēļa nodzīvota skaisti... jāsāk veidot jauno dzīvi...

http://klab.lv/users/lord/4692.html

"Москва, Москва, ты лжива и продажна"
izrādās, ka Tvaika ielas psihiatriskajā slimnīcā šodien ieveda ieroču kravu... pie mums bija notiesātais, kuru, acīmredzot, šovakar nošāva... tiesāja ar nāvi par to, ka viņš jaunībā uzrakstīja: "Москва, Москва, ты лжива и продажна" un vēl šo to nelabu... tad nu viņu šodien "без суда и следствия" gatavojās tiesāt ar nāvi un turēja viņu slimnīcā #8, kurai esot kāds sakars ar psihiatriju...

un tad vēl izrādījās, ka mēs lidojam lidmašīnā... ja būtu atnākuši vakar - būtu uz slīkstoša kuģa... man tas labāk patiktu... nav jau tā, ka man nepatiktu lidot lidmašīnā, vienkārši uz slīkstoša kuģa ir jautrāk... ņemot vērā, ka šis cilvēks vēl centies visus glābt, būtu jau pavisam labi...

un vislabāk ir tad, kad par to, ko stāsta lekcijās, var pārliecināties dzīvē... braucot no Tvaika ielas uz centru, bija lieliska iespēja novērot konfabulācijas (atmiņas robu aizpildīšana ar fantāzijām)... vīrietis sākumā centās dabūt vietu tramvajā, tāpēc aktīvi uzmācās [info]kyrie un tad man... tā nu mēs nolēmām, ka es esmu stāvoklī... tad izrādījās, ka [info]kyrie paliks no manis stāvoklī (aizmugurē sēdošos tas noveda tuvu komas stāvoklim, mūs arī... nekādas cieņas pret celibātu, ibio)... nu tad es piecēlos un palaidu sēdēt vecu sievieti un tad, arī viņš dabūjis vietu, sāka uzmākties [info]kyrie ar stāstiem par to, kā viņš kur strādājis, kā mācījies par killeri, kāds kretīns ir viņa dēls, kā viņš meitai atdeva trīsistabu dzīvokli, cik kādas mašīnas viņam ir bijušas un kā viņš uzbridis ziemeļbriežu nometnei... ;))

http://klab.lv/users/lord/7477.html

asas izjūtas ceļā uz mājām...
šodien izdevās saķert asas izjūtas autobusā braucot uz Rēzekni... vienē brīdī es iesnaudos un pamodos no tā, ka kāds ar kaut ko cietu uzsita man uz pleca... es atvēru acis un paskatījos pa kreisi, bet galvu nepaspēju pagriezt.. man pie kreisā vaiga bija pielikta pistole... citi šādos gadījumos skatītos, kas to tur un kāda x'a pēc... celtu histēriju, kliegtu, etc... man krīzes situācijās ļoti ātri sāk strādāt smadzenes... es drudžaini domāju un izdomāju, ka viens mans paziņa, kas arī brauca šajā autobusā ņirgājas... es atkal pašķielēju pa kreisi, viņš joprojām nebija nolaidis pistoli... nu un tad es nolēmu paņirgāties par viņu un pagriezos, lai izķertu pistoli viņam no rokām, bet izrādījās, ka tas, ko es redzēju kā pistoli, bija mana mēteļa krāga ļoti dīvaini izliekusies un tumsā tiešām līdzīga ierocim...

http://klab.lv/users/lord/7774.html

kas ir atteikšanās no pagātnes? tas ir kad paņem visus savus bērnības keramikas darinājumus un saliec grozā ārā mešanai... atstājot tikai divus skaistākos reljefus, pavisam nelielu sasistu vāzīti un kafijs krūzīti ar lielu parakstu "Lord" uz tās sāna...


un ir dīvaina mana attieksme pret māsu... viņa ienāca manā istabā un pajautāja kas tas ir... sākumā mani gandrīz kāra trieka, jo skanēja Royal Hunt un ja viņu ieinteresē šāda mūzika, tad es šajā pasaulē esmu redzējis visu... bet vēlāk, kad pagriezu galvu, lai izteiktu savu apbrīnu par viņas gaumes izmaiņām no krievu pop un britu smago roku, izrādījās, ka viņa tur rokā pirīta gabalu... tad es tiešām atviegloti nopūtos un paskaidroju viņai...

http://klab.lv/users/lord/8872.html

labrīt, pasaule...
reizēm alkohola lietošanas rezultātā var nonākt pie interesantām atziņām... sāc savādāk skatīties uz to, kā pasaule griežas ap mēnesi un saule riņķo ap zemi gaismas ātrumā noslaukot no mēness virsmas visu lieko, kas tur sakrājies gadu tūkstošu nelietderīgas un bezatbildīgas ekspluatācijas rezultātā.... un protams, dzērums ir jāizguļ... ja tas nav izgulēts, tad cilvēks runā augstākredzamajās kategorijās, kas gan ņemot vērā mūsdienu politiski - ekonomisko situāciju, nav īpaši normāli... tāpēc saistībā ar šito rodas neizbēgams secinājums, ka vajag dzert mazāk vai biežāk vai vienkārši pēc dzeršanas gulēt vairāk par 2 stundām... bet ko var darīt, ja totāli nenāk miegs un gulēt nemaz negribas? nākas negulēt... slieties augšā, slēgt datoru un spamot lj par Kanta filosofijas paralēlēm ar Šopenhauera ultrapozitīvo pasaules uztveri... tipiska grafomānijas lēkme, kad Lords vienkārši no rīta nav dabūjis izvingrināt pirkstiņus... pēc miega tie vēl stīvi un nepaklausīgi, tāpēc nākas trenēt... rakstot mailu pirms kādām minūtēm 20 tie vēl pavisam neklausīja un katru vārdu nācās dzēst nost un rakstīt pa divām reizēm, jo pieļauto kļūdu skaits vārdā "un" trīspadsmitkārtīgi pārsniedza pieļaujamo robežu (normāli ir ja šajā vārdā tiek pieļauta tikai 1 kļūda, lai cik tas bēdīgi nebūtu)...

nu jā, šonakt atcerējos par kādu jau sen aktuālu problēmu... mani šausmīgi uztrauc uniseksa jautājums... bieži vien ir tā, ka es ilgi skatos uz cilvēku un nespēju izdomāt tas ir viņš vai viņa... un bieži vien sanāk ļoti īpatnējas situācijas, kad es kādam pajautāju tā viedokli un man norāda uz milzīgām krūtīm zem apspīlēta krekliņa... Lordam pat slinkums nolaist skatienu zemāk par seju... :P tagad, kad ilgi nevaru saprast vīrietis vai sieviete, es beigās tomēr iedomājos pamest skatienu uz sekundārajām dzimumpazīmēm... bet, teiksim, aizvakar autobusā tas nepalīdzēja, jo cilvēkam vienkārši virsū bija šalle, zem kuras bija pagrūti noteikt vai kas iespaidīgs ir.... un kad es jau pilnībā biju nolēmis, ka tas ir viņš, jau gandrīz galapunktā kaut kādu noslēpumainu iemeslu dēļ, mans skatiens nolaidās vēl zemāk par sekundārajām dzimumpazīmēm... viņai kājās bija sieviešu kurpes...

un vispār labi, ka man ir celibāts, savādāk kas zin, kā sanāktu, ja mana jaunā sieviete pēkšņi izrādītos vīriešu kurpēs...

http://klab.lv/users/lord/10143.html

Doriana simpozijs, vai mana vārda diena vai kaut kas tamlīdzīgs... vai arī pārdomas par to...
dorianieši aizbrauca un palika miers... nevarētu jau teikt, ka ar viņiem nebija miers, bet tas bija savādāks... tagad skan Lacrimosas Kyrie un skumjš arlekīns sēž manā priekšā nodūris skatienu izstaro mieru un skumjas... skumas, kas ir mūžīgas, skumjas, kas nekad nepāriet... skumjas, kas nav melanholija, kas ir dzīves filosofija, attieksme pret visu apkārtesošo... aizbraucot dorianieši paņēma līdzi jautrību, bet atstāja skumjas... mazliet, bet tomēr pietiekoši... [info]andux gāja pa ielu garā smukā mētelī ar cēlu lauzni rokās un visi kas nāca pretim, novērsa skatienu vai gāja mums apkārt ar līkumu... vakar, kad sešos vakarā izgājām pilsētas ielās, visa pilsēta izmira un pilsētā palikām tikai mēs četri... un bija labi... [info]pravietis ir jauks, viņš prot runāt vāciski... un vāciski lamāties... un vēl daudz ko citu darīt vāciski... [info]melora ir perfekta, viņa mani gandrīz pārliecināja par to, ka celibāts man nav vajadzīgs... dīvaini ir tas, ka tajā brīdī, piecos no rīta sēžot uz milzīga piepūšamā matrača un domājot par dzīves filosofiju un vārda "transcendentālisms" dažādām nozīmēm, es viņai tiešām no sirds piekritu un tiešām tā domāju... dienas laikā lietas šķiet citādākas un zaudē to pievilcību, kas tām ir naktī, kad vienīgā gaisma nāk no ielas un uz palodzes stāvošas lampas ļoti blāvas spuldzītes... dzīve reizēm kļūst dīvaina... un es esmu idiots... žēl, ka [info]krix nebija, viņa vismaz man paskaidrotu, ka es esmu stulbs... tā nebija neviena, kas man to ar pilnīgu pārliecību varētu pateikt tā, lai es to saprastu... un jā... Lacrimosa ir gandrīz tik pat perfekta kā [info]melora...

P.S. un ļoti žēl, ka netika [info]honeybee un [info]kyrie... tiešām žēl... viņu mums trūka... un ne tikai man... kaut gan man kā jau vienmēr šķiet, ka man trūka visvairāk... ;)

http://klab.lv/users/lord/11722.html

mans tēvs...
šausmīgi sajūsminājos par to, ka mans tēvs nebija pie manis bijis vairākus mēnešus un pēc remonta nebija redzējis kāda izskatās istaba, bet pirmais, ko pateica ieejot istabā bija: "hmm, Tev daudz labāka skaņa tagad izklausās"... tagad es tiešām zinu, ka viņš ir mans īstais tēvs... ;DD

un viņš ļoti pozitīvi novērtēja manu pēdējā laika mūzikas gaumi un stāstīja, ka vectēvs savā laikā pareģojis Bītliem un vēl pāris nemirstīgām grupām nemirstību... dīvaini, ka es tik ļoti mīlu cilvēku, kurš ar mani nedzīvo kopš divu gadu vecuma un kuru es redzu 2reiz gadā...

un šodien man atkal bija brīdis, kad es sapratu, ka mūzika, ko es klausos ir perfekta... demonstrēju viņam Cranberries kopā ar Pavarotti izpildīto Ave Maria un manā sejā bija stulbs smaids, kuru nespēju novākt un nenormāli gribējās raudāt pie šīs mūzikas... dīvaini, ņemot vērā, ka šo gabalu es esmu dzirdējis reizes 100 un tā ir viena no manām vismīļākajām dziesmām... un jā... tēvs arī izskatījās sajūsmināts... viņš ir ļoti izvēlīgs mūzikas ziņā... bet tas, ko es klausos viņam gandrīz vienmēr ļoti patīk, lai kas tas arī būtu...

mana tēva brālis beidzot oficiāli ir izdevis disku, kuru savā laikā veltīja manam tēvam kasetes formātā vienīgajā eksemplārā... tad es nolēmu, ka salīdzinot ar šito Enigma $ūkā... sen neesmu dzirdējis, bet atceroties, kā tad sajūsminājos par to un atteicos ticēt, ka to izveidojis mans onkulis, jābūt kaut kam izcilam... pēc dažām nedēļām man arī atvedīs šo disku...

http://klab.lv/users/lord/12791.html

Trīs vīri, ietinušies biezos roņādas mēteļos, brida pa dziļo sniegu. No to elpas cēlās balti garaiņi, bārdās bija sasaluši ledus gabaliņi. Drūmajās sejās nebija lasāma neviena emocija. Vīrietis, kurš, spriežot pēc izskata, varēja būt jaunākais, izvilka no azotes kādu pergamenta gabalu un drebošiem pirkstiem to atlocījis, brīdi pētīja un turpināja ceļu. Ceļa biedri tam klusējot sekoja. Brīdi pa brīdim apkārtējo klusumu pārtrauca klusa rūkoņa, bet likās, ka ceļiniekus šis troksnis atstāj vienaldzīgus. Ceļinieku gaita visu laiku kļuva arvien lēnāka un lēnāka, līdz viens no vīriešiem pakrita. Abi jaunākie palīdzēja tam piecelties, un tāpat, klusējot katrs no savas puses aplika tā rokas sev ap pleciem un turpināja iet. Viss apkārt bija balts. Ceļam nebija redzams ne sākums, ne gals. Jaunākais vīrietis atkal izvilka savu pergamentu un atlocījis brīdi skatījās. Tad viņš izvilka kompasu, uzmetis tam skatienu, viņš mazliet nogriezās pa kreisi un trijotne turpināja kustēties uz priekšu.
Pēkšņi gājiens apstājās, vecākā rokas atbrīvojās no biedru tvēriena un viņš novēlās sniegā. Abi jaunākie viņu apgrieza otrādi un, kamēr viens centās uztaustīt pulsu, otrs sameklēja mazu metāla blašķīti un pielika nokritušajam pie lūpām. Viņa biedrs vēl brīdi taustīja pulsu, bet tad noraidoši papurināja galvu un piecēlās. Otrs vīrietis arī piecēlās un mirkli aizturējis skatienu uz blašķītes, iebāza to atpakaļ azotē. Abi devās tālāk, atstājot mirušo sniegā.
Sākās sniegputenis, abi vīrieši aizsedza sejas, bet tomēr turpināja iet. Jaunākais arvien biežāk uzmeta skatienu kompasam. Ceļinieku ātrums atkal sāka mazināties. Izskatījās, ka viņi ar grūtībām kustas uz priekšu. Pēc tam, kad vecākais dažas reizes paklupa, ceļabiedrs ļāva atbalstīties sev uz pleca. Abu acīs bija lasāma nolemtība, bet tomēr kaut kāda neatlaidība viņus dzina uz priekšu. Nu jau pavisam blakus atskanēja rūciens un vecākais vīrietis satrūkās, tomēr nepagriezās, lai redzētu rūcēju. Sniega vētrā tas tik un tā nebūtu iespējams.
Atskanēja šāviena troksnis un vecākais vīrietis nokrita, paraujot sev līdzi arī ceļabiedru, kas iespējams, paglāba to no nākamās lodes, kura tika raidīta viņam.
Jaunākais pārbaudījis sava biedra pulsu, izvilka tam no azotes blašķīti un brīdi palūkojies apkārt, mazliet iedzēra, tad uzmeta acis kompasam un viegli saliecies devās tālāk. Sākumā viņš centās iet ātri, ik pa brīdim pametot skatienu atpakaļ, bet vētras dēļ neko nespēja saskatīt, tāpēc arvien retāk skatījās apkārt, iztaisnojās un turpināja iet kā gājis. Pa brīdim viņš padzērās kādu malku no blašķes, uzmeta skatienu kompasam un turpināja ceļu.
Aiz sniega vētras aizsega aizslīdēja melna ēna. Ceļinieks nometās zemē un pārkrustījies piecēlās un turpināja ceļu. Sākumā soļus, bet tad sāka skriet. Nogurušās kājas metās viena aiz otras, pa sniegu skriet bija grūti un dažas reizes viņš nokrita.
Atskanēja šāviens un vīrietis nokrita. Tad pacentās piecelties, no biezajām vilnas biksēm sūcās asinis. Vēl brīdi viņš kliboja tālāk, pielicis pie lūpām blašķi un izdzēris dzēriena paliekas, viņš aizsvieda to projām un paskatījās kompasā. Viņš kliboja uz priekšu. Sejā nebija emociju, tikai nolemtība un miruši sapņi. Tagad viņš turpināja ceļu, lai dzīvotu.
Atskanēja šāviens un vīrietis nokrita. Pēc brīža viņš sakustējās, apgriezās uz muguras, ar veselo roku izvilka no azotes pergamentu un šķiltavas. Mazliet atlocījis pergamentu, viņš to nolika stāvus sniegā un aizdedza. Gaisā parādījās degošas ādas smaka un atskanēja rūciens. Aizmetis šķiltavas, vīrietis pielika lūpas no rokas tekošajām asinīm un ļāva tām tecēt sev mutē. Tās viņu acīmredzami apreibināja un viņa sejā parādījās kas līdzīgs izmocītam smaidam. Vīrietis zaudēja samaņu.
Atjēdzies, ceļinieks noplēsa divas strēmeles no biksēm. No vienas viņš uztaisīja žņaugu rokai, no otras – kājai. Viņš bija zaudējis daudz asiņu un jau tā bālajā sejā vairāk nebija nevienas asins lāsītes.
Viņš turpināja ceļu. Gāja lēni, ievainoto kāju smagi vilkdams. Sejā bija iespiedusies sāpju grimase. Vīrietis zaudēja samaņu.
Vīrietis atkal atmodās un ar grūtībām piecēlies, centās iet tālāk, bet nokrita. Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem piecelties, viņš atmeta šo domu un smagi atkrita sniegā. Pirksti bija apsaluši kļuvuši melni, arī uz sejas bija daži melni plankumi. Lūpas bija pilnīgi zilas. Acis bija kļuvušas blāvas. Viņš brīdi gulēja uz muguras, tad, saņēmis pēdējos spēkus, centās noņemt žņaugus, bet apsaldētie pirksti neklausīja. Pēc ilgiem pūliņiem, viņam izdevās ar zobiem noraut žņaugu no rokas. Un viņš atkal zaudēja samaņu. Vairāk viņš nekustējās.

Tā beidzās gandrīz 6 nedēļas ilgusī ekspedīcija, kas tās sākumā sastāvēja no 36 cilvēkiem.

Mīlu tūristus… ;))

© Lord Andrey de Initio (13.11.2003)

http://klab.lv/users/lord/12833.html

В полночь звучал гонг и мы выходили из своих укрытий. Выходили, чтобы жить и праздновать жизнь.

Пол тысячи лет назад она умерла, чтобы воскреснуть в Судный день и, представ пред Судом Божьим, продолжить жизнь в вечном Свете. Но что-то пошло не так. Она воскресла и пошла под покровом Тьмы. Тьма ее приласкала и взяла под свое заботливое крыло. Тьма стала ей матерью и отцом, любимым братом и возлюбленным женихом. Она брала у смертных Сок Жизни и, делая бессмертными, забирала их под свое покровительство. Она жила в самих лучших замках, наряжалась в самые дорогие шелка, имела самих красивых любовников, и при желании дарила им бессмертие.
Но Свет проклял ее. Проклял, ибо детя Тьмы не может оскорблять Лик Божий ходя под Солнцем.
Ночью она ировала со своими бессмертными любовниками и ей прислуживали бессмертные слуги, поднося в винных бокалах алый Нектар Жизни. Днем она пряталась от глаз Божих лежа в каменном саркофаге, в котором ей следовало находиться до Судного Дня.

Мы выходили в ночь и играли в свои игры при свете Луны. Ветер в ветвьях Деревьев играл нам гимны и мы плясали под его музыку и тонули в восторге. А когда голод одалевал нас, мы летали с Морскими Ветрами за соком, что дарует Жизнь. Мы хватали первого попавшегосья и уносили с собой в Вечность. И радость наполняла наши сердца… и Морские Волны пели для нас, а мы подпевали и дикий восторг переполнял нас и насыщал собой все наше существо. Летучие мыши были нашими Музами. Под шелест тысяч крыльев мы писали бессмертные оды Морским Богам и лирические гимны умерающим Звездам.

Проходили года, десятилетия, пролетали века – Мир старел, увядали краски, но она оставалась такой же молодой и красивой, как во время смерти. Тьма и Кровь, красота и молодость, и вечное достоинство и благородие были ее Жизнью. И все эти века она скрывалась от очей Божих под сводами Тьмы, и не знала она, что есть на земле ей подобные.
Она жила во Тьме уж многие столетия, когда начали пропадать ее любовники и слуги. С начала это случалось довольно редко, но со временем стало происходить все чаще и чаще. Ее подданные просто выходили на охоту или прогулки и ре возвращались к восходу Смерти.
С начала она не особо обращала на это внимание, но пропажи становились все чаще и она издала приказ из замка удаляться только группами. На какой-то промежуток времени пропажи прекратились, но тогда пропала одна группа, потом еще одна.

При свете кровавой Луны мы играли на скрипках и флейтах и ветер нам подпевал. Мы кружились в неистовом танце воспевая песнь славы Жизни, а потом купались в реках крови, вкушея Нектар вечной молодости.
К нам приходили незнающие смерти в поисках Сока Жизни и оставались и плясали с нами и воспевали хвалу Жизни. А когда приходила Заря, мы укрывались и смотрели, как они познавали смерть в лучах Солнца и смеялись, ибо радость переполняла нас. С приходом Ночи, мы собирали их пепел и развеивали над Морем. И мы смеялись вместе с Волнами и воспевали славу Неверным Обращенным. И под пение ночных птиц мы пели гимны Луне и Солнцу, вечно сменяющим друг друга, и приносили дары нашим богам и слагали стихи о Времени, щадящем нас но ввергающем в пучину Вечности все окружающее.

В одну из ночей, когда звезды скрылись за черными грозовыми тучами, она вышла из неприступных стен замка, чтобы самой отправитсья на охоту и встретится с опасностью, отнявшей у нее лучших слуг, лицом к лицу.

Ночь, сменяя День, оставляла ощущение Смерти. Ночи и Дни, месяцы и годы, века и тысячилетия… Мир старел, а мы оставались молодыми. Мы познали единение с собой и с Миром. Мы убивали, чтобы жить, не чувствуя жалости, как не чувствует жалости волк, раздирая зайца. И не было в нашей жизни ни Тревоги, ни Страха.
Но в ночь, когда Луну заволокло грозовыми тучами и в дали гремели раскаты грома, мною овладела смертельная тоска. Скорчившись я лежал под ивовым кустом и не знал, что со мною. Тоска сменилась тревогой, а потом нахлынул страх. И я побежал. Бежал не оглядываясь и не понимая, от чего и куда я бегу. Я просто бежал. За мной оставались леса и поля, долины и горы, реки и моря, а я все бежал. Страх прошел и я остановился, сел под дерево и разрыдался.
Многие тысячилетия я ходил под луной, я стоял у истоков человечества. Я видел, как впервые человек получил огонь, как изобрел колесо и железо. Я смотрел как рождались и погибали великие империи, я спасал царей и убивал рабов; свергал императоров и короновал батраков. Но не известна мне была тревога и страх.
Успокоившись я встал и возвращаясь обратно, решил поохотится в городе, что находился недалеко от лощины, в которой мы обосновались. Я убил молодую девушку и пил ее Кровь. Эликсир Жизни растекался по жилам, как теплый нектар, приводя в восторг и изгоняя тревогу и грусть.
Отведав Крови я двинулся в путь, чтобы отпраздновать Ночь. За спиной послышался легкий шелест шелка и тихий, приятный голос позвал меня. Тревога, было, вернулась, но быстро справившись с ней я обвернулся.

Она пошла в город и нашла пару смертных, которых отправила в замок. Тогда она почуяла Кровь ипошла по запаху и нашла труп молодой девушки с разодранным запястием. Она повернулась и пошла по следу убийцы. Вскоре в дали показался темный силуэт, шедшый в лощину. Походка была неспешной и уверенной, ноги еле косались земли, ураган и дождь похоже его совсем не волновали. Она подобралась к нему совсем близко и позвала его.

Передо мной стояла стройная молодая женщина, одетая черное шелковое платье. Она улыбалась и смотрела на меня своими иссине-серыми глазами. В этих глазах было то, что вечно искали филрсофы и алхимики – бессмертие и мудрость Жизни. В этих глазах я потерял себя, но когда я сново обрел себья, я что-то потерял… и что-то преобрел. Я слегка улыбнулся и поклонился ей. Заговаривая с ней, я высказывал свое почтение принцессе Тьмы, ее красоте и благородию. Она рассказывала о пропадающих фаворитах и слуг не возвращающихся с охоты, рассказывала о своем рождении во Тьме. Я рассказывал о том, что все ее слуги познали смерть, о том, что никогда не видел Солнца. Мы разговаривали и шли к лощине. А прийдя, мы присоединились к остальным и запели во славу Смерти, не щадящей живых.
Мы праздновали Ночь и радовались Жизнью, а когда пришла Заря, взял ее под свою крышу. Мы все говорили и смеялись, а потом я уснул у нее на коленях.

Проснулсья я от предсмертных криков сотни бессмертных. Открыв глаза, последнее, что я увидел, было всходящее над горизонтом Солнце.

© Lord Andrey de Initio (14.11.2003)

http://klab.lv/users/lord_andrey/90587.html

sievietes... mani novērojumi un šis tas no paša dzīves...
pēdējā laikā sajutos jauki, jo manas draudzenes par mani rūpējas... tas tiešām ir patīkami, kad draudzenes grib, lai man būtu labi... pēdējo divu (vai tomēr triju?) nedēļu laikā ir izveidojusies apmēram šāda situācija:
- Lords, tev vajag sievieti [Lords skraida apkārt ar izkārtu mēli, luncina asti, tipa "es viss te, tavā rīcībā, dārgā"]... vot zini, tur tai tu šausmīgi patīc... kāpēc tu joprojām neko neesi darījis lietas labā?
nu Lords padomā un iet pie tās, kam viņš šausmīgi patī...
- o, Lords, labi, ka atnāci, zini, es izdomāju, ka tev vajag sievieti... [Lords paver muti, lai teiktu, ka tāpēc ir atnācis] perfekta kandidatūra... smuka un tu viņai nenormāli patīc...
Lords nolaiž asti, sabāž mutē mēli un dodas pie smukās, kurai viņš patīk...
- ehh, Lords, cik jauki Tevi redzēt... es te nesen ar x par tevi runāju, man šķiet viņa tevī līdz ausīm iemīlējusies...
Lords nospļaujas un nolemj atlikušos 7 gadus dzīvot bez sievietes... tad trīs gadus pagrēkot un apprecēt to, kuru ap to laiku būtu jāprec, ja ticēt dažādiem papīriem un parakstiem uz tiem...


tātad, kā jau mēs redzējām pēc iepriekšējā piemēra, sievietes ir labas pret mani.... bet reizēm es no tām šausmīgi baidos... mūsdienās pa ielām staigā sievietes, kurām, ja neņemt vērā to kaujas krāsojumu, kas biezuma un spilgto krāsu ziņā daudzkārt pārspēj činuku cilts indiāņu krāsojumu, daudzām arī metāla sejā ir tik daudz, ka kriku cilts vīrieši vienkārši ģībtu no sajūsmas, jo kaut gan šai ciltī sievietēm pēc dzimumnobriešanas seja tiek sagraizīta un tajā sabāzti gliemežvāki un viss cits, kas nekustas, tomēr reizām man šķiet, ka mūsējās meitenes tās stipri pārspēj... nu ko, jauki, ka atgriežamies pie vecajiem skaistuma etaloniem...

nu jā... un vēl ir tāda lieta kā sieviešu krūtis... šajā nedēļā izdarīts novērojums... ja sievietei, kura tevi no sirds neieredz pasaki, ka patīk viņas krūtis, viņa apsola atsūtīt visu savu fotogrāfiju sesiju no mis Latvijas, kuru es centos no viņas dabūt jau kopš septembra...

un turpinot par krūtīm... pagājušajā nedēļā es konstatēju, ka man šausmīgi patīk asinis uz sievietes krūtīm... ne viņas asinis, labāk, ja tās ir svešas... bet izskatās šausmīgi skaisti... savā laikā šāda skata dēļ noskatījos filmiņu par vampīriem "Forsaken", kurā gan bez šī lieliskā skata nekā īpaša nebija... nu un Cradle Of Filth vienā klipā bija smuks skats...
kad apprecēsimies ar [info]melora, sarunājām, ka iesim uz Rēzeknes asinspārliešanas punktu un pirksim asinis... tipa iebrauksim ar veikala ratiņiem, brauksim gar plauktiem:
- klau, dārgā, mums vēl A1 rēzus negatīvās ir palikušas? -- jā, es domāju, ka šai nedēļai vēl pietiks...
- AC0 tiešām nebija... kādas ņemsim rēzus pozitīvas vai negatīvas?
- ņemam negatīvās, pozitīvās bija aizpagājušajā nedēļā...

es zinu, ka esmu romantisks, nevajag mani tagad cildināt kā romantiskāko puisi netā... ;)

http://klab.lv/users/lord/13480.html

karma vs. rituāls
pēc daudzu gadu novērojumiem (~pirms 10 gadiem to pamanīju, bet nesapratu, kā tieši tas strādā), rituāls ir spēcīgāks par karmu..

skaidroju: rituāla pārtraukšana rada sekas, kuras pat spējš karmas uzlabojums nespēj neitralizēt...

piemērs: teiksim, es, katru reizi ejot garām katedrālei uz tantiņām paskatos ar nicinošu skatienu un eju tālāk uz skolu, bet eksāmena laikā es iemetu katrai glāzītē pa latam...

eksāmenā es pilnīgi noteikti izkritīšu... nu vismaz uz 90% varbūtība, ka izkritīšu... kāpēc? ļoti vienkārši...

skaidroju: katru rītu ejot garām tantiņām, es tām nemetu naudu... iemetot tām naudu, es izmainu savu klasisko rīta darbības modeli... katra darbības modeļa izmaiņa ir pārrāvums rituālā... pārrāvums rituālā sev līdzi nes siktas sekas... un karma nepalīdzēs...

P.S. piemērs nebija no manas dzīves, bet paša izdomāts un tomēr tas vienmēr darbojas pēc šī mehānisma... ļoti bieži savā dzīvē es esmu mēģinājis "uzpirkt labos garus", izdarot kaut ko labu, lai saņemtu labu atgriezenisko saiti, bet katru reizi, kad tas notika izjaucot rituālu, sekas bija ļoti sliktas...

http://klab.lv/users/lord/13783.html

ir viena lieta, ko es nekādi nespēju saprast... kāpēc es esmu vienīgais, kas apzinās, ka es esmu lielisks? neviens to nevēlas atzīt... laikam kautrējas... dažas dienas atpakaļ, skrienot ārā no mājas, ieskatījos spogulī un konstatēju, ka man patīk mans paštēls... sajutos apmēram kā divpadsmitgadīga meitenīte, kas stāv pie spoguļa, spiež pumpas no sejas un domā "wiii, es esmu princese, visi puiši manī samīlējušies"... un arī uz ielas, sevišķi naktī es esmu vis-vis-lieliskākais... visi apkārt niecības iet, galvas iedūruši asfaltā, kā ieraudzījuši [info]andux ar lauzni, kura krāsa lieliski pieskaņota viņas svārku krāsai... es esmu gandrīz tik pat perfekts, kā [info]melora, ibio... ;D

un laikam es beidzot sapratu, ko Jerry atradis iekš Dimmu Borgir daiļrades... tie tiešām ir lieliski... jau kopš vakarnakts uz repeat skan Burn In Hell... vienkārši lieliska dziesma... ;))

http://klab.lv/users/lord/14127.html

shodien apmekleeju Brasas cietumaa psihiskaas piespiedu aarsteeshanas nodalju... man tik ljoti iepatikaas, ka noleemu kaadu rituaali nogalinaat (tas ir priekshnosaciijums, lai tur iekljuutu)... tur bija viens jauks cilveeks,kas viesniicaa "Sauliite" izdariija rituaalu slepkaviibu ar sveceem un visiem aksesuaariem... ;)) bija arii citi jauki kadri... viens valkaajaas apkaart, dzirdeeja balsis un staastiija par to, kaa Staljins aizbrauca uz Jelgavu un Ljenjins sheit kaut kur tusee... baigi sportiskais palicis... revoluucijas laikaa teica, ka atpuutaas, taapeec arii nebija iipashi sportisks... un balsis visu laiku saka, lai kaadu nogalinaatu... kad visi izgaaja un es gaaju peedeejais no telpas, kuraa vinjsh bija, vinjsh ar mani sasveicinaajaas un gaaja man pakalj liidz pashaam palaataam, kur bija visi muuseejie savaakushies un briiniijaas par visu, kas bija apkaart... vieniigaa meitene nodaljaa izraadiijaas briesmiiga, es pat nopriecaajos, ka kontakteejos ar smukaam meiteneem un ar shaadaam nenaakas... ;) un veel negatiivais bija gaisa truukums... tur neviens logs neveras valjaa... un samulsinaaja, ka pie ieejas atnjeema personu apliecinoshus dokumentus un mobilos telefonus... bet nu gribas tur... tur ir jauki, tur ir labs medpersonaals, labas telpas, trenazhieri, biljards, dazhaadas pashizpausmes iespeejas, etc... vispaar viss ir ljoti jauki... man tur patika, es tur gribu atgriezties...

http://klab.lv/users/lord/15076.html

vēl interesantāk kā vazāties cauri veselam baram (~50 cilvēku) masveida slepkavu, kuri aukstasinīgi ar cirvīti vienādās daļās skaldījuši savas sievas un bērnus, kas izdarījuši upurēšanas veiksmīgāk, kā Doriana priesteri, kad jaunavu asinis šķīdušas pa sienām (mums Doriana pirmsākumos bija grūtības ar jaunavām), kuri talkas laikā paņēmuši bisi un apšāvuši visus ģimenes locekļus un kaimiņus, kas strādāja pie kartupeļu novākšanas, kas aukstasinīgi pārgrieza kaklu vecām sievietēm, kas pat nebija spējīgas pretoties... interesantāk, kā iet garām šādiem cilvēkiem, atbildēt uz viņu smaidiem un sveicieniem, ir tos un to nodarījumus apspriest sabiedriskajā transportā un vērot kā mainās cilvēku sejas izteiksmes, attīstoties stāstījumam... no mums aug briesmoņu paaudze... mēs mierīgi uztveram lietas, kas cilvēkiem uzdzen šausmas... mums tā ir statistika, dzīve... mēs pie tā tiekam pieradināti un tas vairāk nešķiet nekas ārkārtējs... un beigu beigās mēs paši ņemsim gaļas cirvīti un cirtīsim gabalos pirmo, kas metīs akmeni, un nekādas emocijas tas neizraisīs... visi labi psihiatri dzīvi beidz psihiatriskajā klīnikā... un visi labi slepkavību izmeklētāji dzīvi beidz uz elektriskā krēsla par masveida slepkavību Manhetenā... ļoti vienkārši... tāda ir dzīve... un nezinu kāpēc, bet man tā šausmīgi patīk...

http://klab.lv/users/lord/15165.html

patīk reizēm cilvēku pašapziņa... teiksim, vakar stāvot spoguļa priekšā [info]kyrie: "es atkal kļūstu skaista... tas ir labi"...

tai pašā dienā pēc 15 minūtēm:
[info]kyrie: mēs no malas izskatamies pēc laulātā pāra...
es: aha, pirms gada man [info]jerrym arī to pat teica...

un vispār, šodien mēs paspriedām un es nolēmu, ka [info]kyrie upurēšu Dorianam... vienkārši tā, profilakses nolūkos... lai iekļūt Brasas cietuma piespiedu psihiatriskās ārstēšanas nodaļā... man tur iepatikās un es nolēmu atgriezties...

http://klab.lv/users/lord/15826.html

K.G. Jung "Mysterium Coniunctionis"
nebūtu domājis, ka kādreiz teikšu, ka nespēju lasīt Jungu... nu ok, nav jau tā, ka nespēju... pagājušajā nedēļā iegādājos Junga grāmatiņu, par kuru nezina normālie psihologi un kas neparādās oficiālajā Junga bibliogrāfijā Mysterium Coniunctionis... sāku lasīt šonedēļ... un konstatēju, ka lai lasītu Jungu, ir jābūt vismaz labām latīņu valodas zināšanām (he-he, aizvakar [info]kyrie teica, ka latīņu valoda manam tēlam piestāvot... atšķirībā no angļu valodas), bet būtu labi, ja būtu arī pamatzināšanas sengrieķu valodā... tā kā ne vienas, ne otras man nepiemīt, tad lasīt ir ļoti grūti... ceturtā daļa (nepārspīlēju) no teksta ir latīņu valodā, daļa grieķu... un latīņu valodas frāzes, izteicieni, termini, etc. ļoti bieži netiek paskaidroti vai tulkoti... un arī alķīmijas vismaz pamatzināšanām ir jābūt... Jungs raksta tā, it kā lasītājam šādas pamatzināšanas jau būtu un tāpēc ļoti reti paskaidro lietas, kas vienkāršajiem mirstīgajiem (pat dieviem kā man) nav saprotamas... un labi jāzina Hermeja Trismegista vēsture/biogrāfija, whatever...

tāpat mulsina grāmatiņā arī zemsvītras piezīmes... tās katrā lapā aizņem lapas lielāko daļu, jo pamatteksta bezmaz vai katru apgalvojumu parāda pie citiem autoriem un citos avotos... šur tur pārtulkotie teksti zem svītras tiek doti oriģinālvalodās...

un ļoti ilgi domāju, kas ir domāts ar ļoti bieži lietojamo terminu "ляпис"... un tikai kādā 30-ajā lappusē iedomājos to sasaistīt ar alķīmisko lapis philosophorum, jeb "filosofu akmeni", kā tas pazīstams Harijas Potera faniem (viņu māmiņu, ibio)...

http://klab.lv/users/lord/16243.html

пока не попробуешь взлететь, непознаешь небеса
reizēm pēc ilgstošām alķīmijas studijām rādās dīvaini sapņi un cilvēks mostas ar galvā skanošiem vārdiem: "если не попробую взлететь, никогда не узнаю, что такое небо..." tātad, kārtējais alķīmiskais paradokss? lai iepazītu debesis, jāmēģina lidot?

savā laikā bija pētījums (diemžēl es esmu nozaudējis dokumentu un nevaru minēt pētījuma autorus) par to, ka epilepsijas lēkmju lakā cilvēkiem mēdz samazināties svars... līdz pat 20%... tas nozīmē to, ka cilvēkam var mainīties svars... no tā, savukārt, var secināt, ka ar īpašu gribas piepūli cilvēks, kas spēj pilnībā kontrolēt savu apziņu, spēj lidot... no tā var secināt, ka sapnis par to, ka mēs varētu iepazīt debesis, nemaz nav tik nereāls...

ir zināms, ka apsūdzības rakstā, kas tika nolasīts Orleānas jaunavai bija minēta arī staigāšana pa gaisu... tāpat noteikti daudzi no mums vismaz televīzijā ir redzējuši ķīniešu cirku, kurā meitenes staigā un lēkā pa nostieptu papīra lapu... kurai uzmetot virsū kādu ne pārāk smagu priekšmetu, tā uzreiz saplīst... tas viss ir iespējams...

manā bērnībā Nautilus Pompilius bija dziesma par to, ka noziedznieks, bēgot no likumsargiem pa mājas otrā stāva logu, gāja pa gaisu... un dziesmas galvenā morāle bija ticība sev... saviem spēkiem... šai pašai grupai bija vēl viena dziesma... par to, kā Jēzus gāja pa ūdeni un apustulis Pēteris gribēja tam sekot... bet viņam nebija pietiekoši daudz ticības sev... tātad, arī slavenais evaņģēlijā aprakstītais gadījums ar Jēzus iešanu pa ūdeni liecina par lielisku svara kontroli ar prātu... un tur pat arī parādās (ja nemaldos) apustuļa Jāņa vēlme sekot Kristum... un viņš to dara, bet tikko sāk šaubīties, uzreiz sāk slīkt...

no tuvajiem un tālajiem austrumiem līdz mums ir atnākušas daudzas līdzības (krieviski "притчи") par šo pašu tēmu... vienā no līdzībām kādam ceļiniekam ir jānokļūst jūras otrā krastā un sufijs iedod tam saišķīti, kurā ir ierakstīts Dieva vārds, bet piekodina ceļinieku neskatīties, kas tajā ir iekšā, jo pretējā gadījumā viņš noslīks... ceļinieks dodas pāri jūrai bet tomēr ziņkārība nomoka viņu un jau gandrīz nonācis līdz jūras vidum, viņš tomēr atver sainīti un ierauga, ka iekšā ir uzrakstīts Dieva vārds... viņš turpina ceļu, bet to arvien vairāk pārņem šaubas, kā viņš var iet pa ūdeni, ja sainī nav nekā tāda, kas turētu to virs ūdens... un jo vairāk viņu pārņem šaubas, jo dziļāk viņš grimst ūdenī... un to redzot, viņu pārņem bailes un viņš pilnībā zaudē ticību saviem spēkiem un noslīkst... šādu un līdzīgu stāstu ir saglabājies ļoti daudz...

pirmie eiropiešu ceļotāji Indijā jauno laiku sākumā stāstīja par to, ka redzējuši jogas, kas meditācijā atrāvušies no zemes un planējuši pēdas (~ 30 centimetru) augstumā virs zemes....

1852. gadā angļu mags un mēdijs Daniels Hjūms Konektikutā viesu klātbūtnē vēloties nodemonstrēt savas spējas, paņēmis Harvard times izdevēja Blarra roku un brīdi stāvējis, bet tad sācis raustīties krampjos un tad sāka celties gaisā.... kādā citā reizē Hjūms izlevitējis pa otrā stāva istabas logu un ielevitējis citā istabā, kur bija savākušies viesi... to redzējuši un aprakstījuši ļoti daudzi cilvēki... gan no viesu vidus, gan garāmgājēji, kas to redzējuši no ielas... to ir centušies izskaidrot ļoti daudzi tā laika zinātnieki, arī vēlāko gadsimtu pētnieki... bija daudz ideju par auklu sistēmu un citas versijas, bet tas viss tika norādīts analizējot aculiecinieku stāstīto... ASV pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Ņujorkas štatā bija daudz ziņojumu no aculieciniekiem, kas dažādās vietās un laikos redzējuši virs zemes lidojošu cilvēku...

viens no populārākajiem mūsdienu jaunajai paaudzei gadījumiem ir amerikāņu iluzionists Koperfīlds, kurš publikas priekšā pacēlies gaisā un brīdi levitējis apkārt... protams, šajā gadījumā var runāt par ilūziju - īpatnēji izvietotu spoguļu sistēmu, kas rada ilūziju, ka cilvēks patiešām lido, kā tas ir citos Koperfīlda klipos... bet nevar izslēgt iespēju, ka viņš tiešām levitēja...

tātad, "пока не попробуешь взлететь, непознаешь небеса"...

http://klab.lv/users/lord/18030.html

sapnis...
pirms pusstundas (pirms dušas) redzēju ļoti īpatnēju sapni... sākumā likās pilnīgs absurds, bet kad dušā sāku atcerēties un nedaudz analizēt, konstatēju, ka nekas saskarīgāks nav redzēts ļoti sen...

darbība notiek psihiatriskajā slimnīcā naktī... apkārt klusums... šad tad kāds slimnieks iet uz tualeti pa vāji apgaismoto gaiteni... gaitenī pie galdiņa sēž dežūrējošā medmāsa.... bet mums ir nodarbības... kaut gan māca mums nevis psihiatrijas pasniedzējs psihiatriju, bet gan menedžmenta pasniedzējs menedžmentu... no mana kursa šeit ir tikai nedaudzas meitenes... pārējie ir kā ēnas... visu laiku notiek diskusija par .jpg, .bmp un .gif (vai iespējams .tiff... precīzi neatceros) formātiem... vispārpieņemtais ir .jpg... [info]jerrym man pienāk klāt un saka: "kad Tu iepazīsi .bmp un .gif formātus, sapratīsi, kāds $ūds ir .jpg... tālāk visu notiekošo es veidoju .bmp formātā, bet ārēji to transformēju .jpg, lai pārējie cilvēki saprastu... un šī doma mani pavada visa sapņa garumā... ka es visu transformēju .jpg, lai citi mani saprastu... drīz vien atklājas, ka visi šeit mītošie visu veido .bmp un es to saprotu, bet visu laiku atceros, ka man ir jātaisa .jpg, jo savādāk mani nesapratīs "tie, kas ārā"... beidzas lekcija un es un dažas meitenes no kursa ejam ar pasniedzēju un viņš tā, starp citu, piebilst, ka nu mācības ir beigušās un mums vajadzētu viņam papildus samaksāt katram... es jautāju cik, bet viņš atbild, ka tas ir uz mūsu sirdsapziņas... es sāku strīdēties, ka varu samaksāt maz (domājot ar to latu, bet viņam nesakot) vai arī daudz (domājot 4 Ls).... viņš kaut ko atbild un tad es aptveru, ka 4 Ls nemaz nav daudz un pasaku viņam, ka tomēr nevaru samaksāt daudz... tā mēs pa ceļam uz auditoriju separējamies no viņa... es eju lēnām un kad aizeju uz auditoriju, visi jau ir aizgājuši un es esmu palicis viens pats... es izeju gaitenī, satieku dažus slimniekus.... ieeju atpakaļ, atveras auditorijas durvis un kāds iesviež iekšā 5 kobras... man izdodas izskriet ārā.... [info]andux paņem vienu no kobrām (kas izskatās kā gumijas un tomēr ir dzīva) un dod to man... es cenšos izvairīties, bet viņa grūž to man rokās... es bēgu... tad es saģērbju sev virsū glābšanas vesti un vēl kaut ko biezu un eju pa gaiteni... un pamanu, ka arī daudzi slimnieki ģērbušies ļoti dīvaini un es nemaz tik ļoti neizceļos, tāpēc novelku nost... tad es nokļūstu telpā kopā ar kobrām... es ieeju kādā telpā, kurā ir tumšs, kamēr tur sēžu, pa durvīm pabāžas kāda roka un iemet iekšā 5 kobras... es pa kastēm cenšos aizrāpties līdz durvīm, neredzot, kur ir kobras... man neizdodas, mēģinu iet pa grīdu, bet visu laiku jūtu, ka tās ir tur un tāpēc cenšos pārlekt tām vietām, kur liekas, ka tās ir, bet neuzlekt kādai no tām... beidzot es tieku ārā... tālāk es eju pa gaiteni ar vienu savu kursa biedreni un saku viņai, cik slikti būs, ja visu šeit esošo slimnieku murgi un idejas materializēsies (un domāju, ka tā taču ir šausmu filmās)... viņa atbild, ka tas ir visu šausmu filmu pamatsižets... es viņu pametu un līdz galam neidzerto kolas pudeli atdodu dežūrējošai medmāsai... uz jautājumu, kāpēc es to daru, atbildu viņai, ka tas tāpēc, ka negribu, lai slimnieku murgi materializējas.... es joprojām dzīvoju .bmp pasaulē, bet visu ārēji transformēju uz .jpg... dodos projām no slminīcas un nonāku kaut kādā arābu pilsētā... un esmu spiests bēgt no sekotāju pūļa... es skrienu, tad sāku lēkāt pāri māju jumtiem, beigās jau lidoju, bet tik un tā pūlis ir tuvāk un tuvāk... kamēr kādā no šķērsieliņām sekotāji neparādās no abām pusēm un es esmu slazdā... es apzinos, ka mani glābs .jpg redzamība... kaut gan dvēselē mana pasaule ir .bmp... bet to nevienam nebūs lemts zināt... es pamostos...

http://klab.lv/users/lord/18730.html

a pirms pārtūkstoš gadiem šajā dienā cilvēku dedzināja... lai saulīte lēktu agrāk...
brālis: viņš ir ne tikai stulbs; viņš pie tam vēl ir arī gudrs...

brālim atnesa 1 naktī kaut kas dāvanu, viņš ienāca istabā un es palūdzu, vai viņš nevar iepazīstināt mani ar saviem draugiem, kas naktī nāk un nes dāvanas... un tad viņš man izstāstīja, ka no manis viņa draugi šausmīgi baidoties, jo pirms gadiem 6 - 7, kad es vēl biju mazliet psihopātisks un kad man pieriebās kāds no brāļa draugiem, es paķēru nazi, piespiedu to viņam pie kakla un paziņoju, ka ja viņš vēlreiz spers savu kāju manā mājā, es viņam pārgriezīšu rīkli... un es nešaubos, ka tajā laikā es to arī būtu izdarījis... tad nu tagad šis stāsts brāļa draugu vidū esot kļuvis par leģendu...

dīvaini... pēdējo 4 gadu laikā pirmie Ziemassvētki bez meitenes... parasti man ap šo laiku bija... laikam jau tāpēc, ka ziemā patīk, ja ir silti... bet šī ir silta ziema...

šodien biju baznīcā un mazliet padomāju par to, ka Rēzeknē ir 2 katoļu baznīcas - lielā katedrāle un neliela kompakta baznīciņa ar ļoti jauku priesteri, pie kura bērnībā staigāju grēkus sūdzēt, kad viņš vēl vadīja katedrāli... un Ziemassvētkos cilvēki iet vai nu uz vienu, vai arī uz otru... katedrāle atrodas pilsētas nomalē, bet "baltā baznīca" ir centrā... tie, kas iet uz katedrāli, kopš laika gala ir skaitījušies "krutākie"... es vienmēr eju tikai uz katedrāli... "baltajā baznīcā" esmu bijis reizes divas, kaut gan tā ir pavisam netālu no mājas... cilvēki dodas uz baznīcu, lai parādītu cik viņi jauni un smuki, vai arī satiktu draugus... es šodien draugus ļoti maz satiku... kādus 6 - 7... cilvēku bija pārāk daudz, bet ne tik daudz kā katru gadu... bija tikai daži tūkstoši... un tas tiešām ir maz... satiku galvenokārt cilvēkus, kurus iepriekšējās dienās biju redzējis pie manis vai arī ar ko biju pīpējis ūdenspīpi pēdējās dienās... tikai 2 nebiju redzējis vairākus gadus... un nebija jau arī vērts viņus redzēt... sāka man vēlēt labus ziemassvētkus, es paklanījos, pagriezos un ne vārda nesakot aizgāju... nezinu, manuprāt, normāla reakcija uz cilvēkiem...

nu jā, man ir priecīgi Ziemassvētki.... sēžot vienam pašam ar brāli, kurš saiņo dāvanas visai ģimenei, bet es esmu bijis pārāk slinks, lai ģimenei nopirktu dāvanas, tāpēc man nav īpaši ko saiņot... un es tāpat nekad nesaiņotu... aiznestu uz veikalu, lai iesaiņo... uzreiz redzams, ka mums nav vienas asinis... viņam ir cits tēvs... nevis no mūziķu dzimtas nācis, kā tas ir man, bet gan īsts "kolhoznieka paraugs"... ļoti apdāvināts un gudrs strādīgs cilvēks... bet viņam ir praktiskais intelekts, tāpēc mēs ar viņu nesaprotamies, jo viņš manas tukšās teorijas un spriedelējumus atsakās saprast un nesaprot, kāpēc es tāds slinks...

iespējams, ka bija vēl kaut kas, par ko es gribēju rakstīt, bet tam nav nozīmes, jo nekam nav nozīmes... dzīve ir skaista... reizēm...

http://klab.lv/users/lord/20122.html

ziemassvētku dāvanu izsaiņošanas radītas pārdomas...
Ziemassvētki ir dāvināšanas svētki... cilvēki nāk viens pie otra ciemos, pasniedz dāvanas, paši pretī saņemot mīļus nieciņus... visi ir priecīgi, visi ir apmierināti... Ziemassvētki, tāpat kā jebkuri citi svētki ir identisku dāvanu dāvināšanas laiks... Lords saņem absolūti identiskas dāvanas un domā atvērt dažādu nieciņu, grāmatu, kosmētikas, etc. vairumtirdzniecības uzņēmumu.... nav bijuši nevieni svētki, kad Lords nebūtu saņēmis vismaz divas identiskas dāvanas... bet bieži vien ir vairāk par divām... sākot ar statuetēm, skaistum(?)kopšanas līdzekļie un grāmatām un beidzot ar peldmēteļiem un monitoriem... un šie ziemassvētki pārspēja visu līdz šim piedzīvoto, jo no visām dāvanām, tikai viena svece bija unikāla... sākot atsaiņot dāvanas un pamanot neizbēgamo, atdevu tās mammai un pateicu, lai izsaiņo manā vietā un ja būs kaut kas unikāls, lai atnes un parāda... viņa man atnesa sveci... ok, vismaz smaržīga... :))) un jā, mamma visu novēla uz zodiakiem un horoskopiem, jo mūsu ģimenē, izņemot mani, neviens nekad nav saņēmis divas vienādas dāvanas... man gan liekas, ka cilvēki vienkārši domā, ka mani labi pazīst un zina, kas mani spēc iepriecināt... un šis stereotips ir ārkārtīgi plašaptverošs un absolūti vienāds...

un jā, es šodien visu dienu strādāju... jo tad, kad bija jāstrādā, es atpūtos... tā nu šodien visu dienu ar tējas krūzi sēžu un pārdrukāju rokrakstus... garlaicīgi, protams, bet tomēr, runā, ka nepieciešami... un vēl paliek kursa darbs... ehh.... priecīgus Ziemassvētkus, viņu māti, Kibelu...

http://klab.lv/users/lord/20894.html

diena un nakts kopā ar savu dzimtu, nedalāmu un stipru, jo tai ir kopīgas un stipras saknes...
tikko beidzās mans vakars ar tēva dzimtu... un tā ir vienīgā dzimta, kuru es pazīstu, kam ir stipra dzimtas apziņa, kas lepojas ar katru savas dzimtas locekli, jo ar katru no tiem ir iemesls lepoties, kas ir lepna par savu uzvārdu un par saviem senčiem...

nekad agrāk nebiju domājis, ka ir iespējams atklāti runāt ar radiem... vienā brīdī, kad runa gāja par mīlestībām, es gandrīz atzinos, kas ir manējā mūža, ko visa mana dzimta ļoti labi pazīst un esmu pārliecināts, ka visi tāpat saprata, kaut arī es to nepateicu... vismaz man tā izskatījās... un nebija nosodījuma... pie tam vakara gaitā nonācām pie secinājuma, ka visi XXXX (dzimtas uzvārds) atrod tikai tās labākās sievas...

un man bija saruna ar tēvu, kas brieda gadiem ilgi... viņš man atvainojās par to, ka pameta savā laikā... stāstīja, ka patēvs vēlējies mani adoptēt, bet viņš nepiekritis, jo nevēlējies no manis atteikties... un par savas dzīves vienu no lielākajiem grēkiem viņš uzskata to, ka pameta mani... bet es jau vairākus gadus atpakaļ viņam visu piedevu... un pateicu to viņam... es ceru, ka viņam palika no tā vieglāk... tiešām no sirds ceru... viņš cieš...

un kad gan vēl ir tā, ka dēls ar tēvu un tēva brāli dzer gorilku un pīpē un visi jūtas vienlīdzīgi... piedzēros gandrīz līdz baltajām pelītēm un nolēmu, ka jāpāriet uz vīnu... vakara gaitā paliku skaidrā... ātri un skaisti...

un tēva brālis izrādījās, kā jau sen daudzi bija teikuši, ļoti līdzīgs man... principā, es viņā redzu sevi... mums ir ļoti līdzīgas intereses, dzīves uztvere... vienīgi viņš ir daudz talantīgāks par mani... un iespējams, ka daudz gudrāks... vismaz tāds man radās priekšstats... un vai nav dīvaini, kad diezgan konservatīvi noskaņotā katoļu dzimtā vecmāte, tās dēli un mazdēls runā par okultismu, alķīmiju ezotēriku kā par normālām ikdienišķām lietām? nekad nezināju, ka viņi par šādām lietām vispār ir dzirdējuši, kur nu vēl, ka lieliski tajās orientējas...

pēc tam, kad beidzām svinēt tēva dzimšanas dienu (dzimis apmēram vienā laikā ar Jēzu), atnācām pie manis ar tēvu, brāli no tēva puses, tēva brāli un viņa sievu... un pīpējām ūdenspīpi, dzērām tēju un vīnu un atteicāmies no šņabja... un viss bija skaisti... un tēva brālis izvilka mutes ermonikas un sāka spēlēt līdzi dažiem blūza gabaliem.. un dažreiz man likās, ka viņš ir labāks, par visā pasaulē atzītām blūza grupām...

ehh, es nāku no lieliskas dzimtas... bet sliktākais ir tas, ka ļoti ilgi es to neapzinājos... un tā, līdz galam es to apzinājos tikai šodien.. dzerot kopā ar tēvu un viņa brāli (vieniem no brīnišķīgākajiem cilvēkiem, ko man dzīvē ir nācies satikt) gorilku un vēlāk pīpējot ūdenspīpes...

http://klab.lv/users/lord/21631.html

Ziemassvētku svinēšana kopā ar radiem turpinās... šodien tika analizēti dzimtas vīrieši... analīzes galvenais secinājums bija - tie ir ļoti mierīgi un labsirdīgi un viņus ir grūti sadusmot, bet ja tas izdodas, tad nežēlīgākus cilvēkus neatradīsi... un pie tam, viņi ļoti reti lieto spēku... parasti viņi iznīcina cilvēkus garīgā līmenī... un precedenti tika nosaukti ļoti daudzi... un katram no mūsu dzimtas vīriešiem šādi gadījumi bija bijuši vairāki...

http://klab.lv/users/lord/22023.html

un tā vienmēr...
šķirstot kaut kādu skolas laiku piezīmju blociņu, blakus "izšķir gēnu, hromosomu un genomu mutācijas", atradu savas latviešu valodas skolotājas citātu: "Andri, ej projām! Ja nav neviena puiša, vari iet. Meitenēm te no tevis nav nekāda labuma"....

un tā vienmēr... meitenēm no manis nekad nav nekāda labuma... :P

http://klab.lv/users/lord/23110.html

no autoskolas pierakstiem izvilktās atziņas...
не хочется работать головой, будем работать деньгами...

Правила дорожного движения не рассматривают содержимое вашего кошелька...

Сегодня мне по радио сообщили...

Да забудьте вы Дедушку Дарвина! Он ошибся.

Вы терпите это галиматье (..), у того, кто придумал эти правила, определенно не было прав.

Мне бы хотелось посадить этого заразу, кто составлял эти билеты за руль, пусть он определит скоростькаждого автомобиля.

Знаете, прочитав такой вопрос, мне бы хотелось сказать составителю: "Пошел ты..."

un pēdējā lapā ar asinīm smuki uzrakstīts "Lordus Dominus"...

http://klab.lv/users/lord/23360.html

chamura: meitenes, kas nēsā bikses ir agresīvākas tāpēc, ka bērnībā viņām liek valkāt svārkus. Viņas iemācās, ka ja ir agresīvas, tad visi redz, kas ir zem svārkiem.

http://klab.lv/users/lord/23585.html

kad šodien pie vecmammas es krāvu malku un brālis pienāca un pajautāja, vai nevēlos, lai viņš kaut ko palīdz, gandrīz atbildēju "paņem mietu un dzenā strazdus, lai man netraucē"... bet laikā sapratu, cik muļķīgi tas skanēs...

un katru dienu vismaz divi deja-vous... šodien viens bija ļoti spēcīgs... sen tādi nebija bijuši...

http://klab.lv/users/lord/23928.html

visļaunākais, kas ar cilvēku var notikt, ir piederēt nelabojamu bohēmistu dzimtai un to uzzināt tikai 20 gadu vecumā, kad jau pats esi kļuvis par bohēmas cienītāju...

http://klab.lv/users/lord_andrey/93059.html

pēc jaungada svinībām radusies atziņa...
"Lords ir lielisks visur ārpus gultas..." © [info]melora & [info]krix pēc tam, kad stundu centušās dabūt Lordu laukā no gultas...

http://klab.lv/users/lord/25695.html

reizēm Lords kļūst infantīls... sevišķi taisnojoties... no kāda maila:
es nebiju pazudis... sēdēju ceļmalā, lasīju Vinniju Pūku un sapņoju par tālajām zemēm, kur stikla kalnā guļ princese, ko man būs jaiet atbrīvot no ļaunā pūķa... bet tas velāk... kad izaugšu...

pagājušajā nedēļā izkrita vēl viens piena zobiņš... mamma teica, ka jāuzmet uz krāsns, tad to paņems leprikons un vietā noliks zelta monētu... es tā arī izdarīju, bet zelta monētu tā arī neatradu... pateicu par to mammai, bet viņa teica, lai paciešos, ka leprikons noteikti atnāks...

šodien ārā ir skaists laiks... kaimiņu puikas aizgāja uz ezeru peldēties... es arī gribēju iet līdzi, bet mamma teica, ka mani ūsainais sams ievilks ūdenī, tāpēc bez vecākiem nedrīkst...

un vēl šodien notika kas ļoti jauks... kaimiņu meitenes man sapina pieneņu vainagu... tā nu es tagad sēžu ar pieneņu vainagu galvā un lasu Vinniju Pūku... ;))

http://klab.lv/users/lord/25991.html

"[info]melora ir pefekta tikai gultā..." (c)[info]melora

http://klab.lv/users/lord/26762.html

saistībā ar iepriekšējo postu...
es, protams, nezinu kāda [info]melora ir gultā (jo man ir celibāts), bet viņa ir perfekta arī ārpus gultas un šeit nu viņa mani pārspēj, jo es esmu perfekts tikai ārpus gultas (©[info]melora)... tātad, nākas secināt, ka Melora Lordu pārspēj savā perfektumā... un viņai ir ļoti smuks dīvāns, uz kura viņa izskatās perfekti... ;D

http://klab.lv/users/lord/26946.html

vakara idille...
skaisti, balts pilnmēness aiz pelēkiem, ātri garām slīdošiem mākoņiem tieši aiz mana loga... apaksā balta pilsēta un krītošs sniegs... uz pilsētas galvenās ielas nav nevienas mašīnas... tikai šad tad kāds autobuss pabrauc garām vai paiet vientuļš gājējs... rožu vīraks liekas pārāk spēcīgs, būs jākūpina kas vieglāks... mūzika no mehāniskā apelsīna lieliski papildina šo idilli... dīvaini, šādos vakaros dzīve šķiet skaista... un pat vientulība nešķiet nomācoša... jāiededz sveces un jāturpina strādāt pie kursa darba...

http://klab.lv/users/lord/27143.html

nu ko, sitīsim urlas?
nabaga bērni cenšas kaut kā kompensēt savus mazvērtības kompleksus, kurinot naidu starp sabiedrības slāņiem un etniskajām grupām... visi krievu un romu (pie mums par čigāniem saukti) tautības pārstāvji tiek pasludināti par "urlām" un skan aicinājums "iet viņus sist", "patriekt no Latvijas", etc... šie bērni ne ar ko neatšķiras no Gardas ar savu "nevienam mēs Latviju neatdosim"... neviens neiedomājas par to, ka ja Latvija visos laikos piederējusi visiem, izņemot pašus latviešus... kāpēc? ļoti vienkārši... tīri latvieši bez svešu asiņu piejaukuma ir zemnieku tauta... latviešiem gēnos ir pakļaušanās stiprākajam... pēc etoloģijas latviešiem ir pārāk zems rangs, tāpēc viņus pakļauj visi, kas vēlas... mūsdienās ir izveidojusies situācija, kad tīri latvieši vairāk dabā gandrīz nav sastopami... nāk klāt poļu, krievu, zviedru, tatāru, leišu, igauņu, ebreju, etc. piejaukumi... tikai šis apstāklis noteica to, ka Latvija varēja iegūt suverenitāti... bet latvieši neapzināti saprot to, ka viņu gēni ir, pēc viņu domām, mazāk vērtīgi par citu Latvijā dzīvojošo tautību gēniem... un ko dara dzīvnieks (un arī cilvēks), kad viņs no kaut kā baidās? protams, ka viņš uzbrūk... viņš pieskrien, iesit un bēg projām... tā nu šie nabaga bērni aicina "sitīsim "urlas""... un tas nekas, ka viņi paši ir radījuši šos "urlas"... šis uzsaukums man ļoti atgādina Servantesa cīņu ar vējdzirnavām... ļaunais pūķis, kas mūs visus iznīcinās...

protams, varētu ignorēt pusaudžu posma īpatnību nosacītās personības iezīmes, kas nosaka šo cīņu pret vējdzirnavām... bet ir grūti ignorēt kaut ko, kas mūsdienās pieņem tādus apmērus... internetā tiek vākti domu biedri, tiek veidotas agresīvu, seksuāli neapmierinātu pusaudžu grupas, kas nu ies sist "ļaunos komunisma rēgus (skat. subject... dotajā lapā paskaidrots, ka "urlas" ir komunisma paliekas, kas ir jāiznīcina)"... viņi sitīs "urlas", tas "urlas" noskaņos pret šiem sitējiem un atkal cietīs nevainīgie... "ne-urlas" un "ne-sitēji", jo kad sit, neskatās, kam sit...

varbūt būtu vienkāršāk vienkārši uzspridzināt kādu atomreaktoru? rezultāts tas pats... daudz bezjēdzīgu upuru un adrenalīna...

(un no kura laika Lords kļuvis pacifists? ;D)

http://klab.lv/users/lord/27913.html

Lone Wolf
tā jau jūs visi gudrojat, līdz brīdim ka dabū no kāda treniņbikšotā pa muti. tad parasti sākas brēka un bijušais pacifists sēž un plāno genocīdu.
par gēniem runājot, pasaulē vispār nav nevienas tautas, kura būtu bez "piejaukumiem" (nu vienīgi izņemot kādus smirdīgus pigmejus). tauta jau nav tikai un vienīgi ģenētisks jēdziens, bet arī kulturāli vēsturisks. un par to pakļaušanos... nu nez, īpaši pakļauties nevienam nevēlos, domājams tieši tā pat kā lielākā daļa latviešu. un vispār, kāds sakars ģenētikai ar suverinitāti. pie tam, ka nemaz jau tik sajaukti latvieši nav. kurš tad augstais svešzemju kungs gribēs ar zemnieku jaukties?
urlas jēdziens, kā man šķiet, no pašiem krieviem vien nāk. "urla" iespējams radies no vārda "урка", kas apzīmē tādu debīlu španu (nu tie paši treniņbikšotie). tā ka aizstāvēt nu nav nekāda pamata viņus un viņu nekvalitatīvos gēnus. ja mēs paskatamies, tad kas visvairāk sēž pašlaik cietumos? tie paši urlas vien ir. zemākā rase, kas savulaik Latvijā tika ievesta, kā lētais darbaspēks no atpalikušākiem Krievijas novadiem, lai apkalpotu padomju laikā šeit strauji augošo industriju. tā ka nav ko te visādus debīliķus aizstāvēt..
protams, Gardas kungs gan ar īpašu saprātu neizceļas, bet idiotos jau vispār nav ko klausīties.
par urlusišanu runājot, tad nezkāpēc apkārt vairāk klaigāšanas dzirdu no pretējas nometnes, ķipa Latvia sucks, gansi suki i pedarasti un tāda garā. bet nu arī šoreiz nav ko klausīties visādu nekultruālu minoritāšu klaigāšanā... lopu vagonos un prom uz darba nomentēm, apgūt ja ne paši savu, tad vismaz darba kultūru.
abet vispār runājot sabiedrība ir stulba defaultā un vienmēr tiecas no vienas sienas ieskriet tieši pretējā, bet izeja taču vienmēr jau ir pa vidu...

Lord
iespējams, ka es nekorekti izteicos... es neaizstāvu ne vienu, ne otru nometni... man nepatīk abas... vienkārši šoreiz es runāju par latviešu attieksmi, kas pašos pamatos man šķiet nepareiza... protams, krievvalodīgie arī nav svēti, pie tam viņu temperaments paredz šādas tādas izdarības, ko nekad nespēs saprast latviešu tauta... abas puses ir vainīgas, bet kāpēc visus krievvalodīgos un romus saukt par "urlām"? un iet sist?

kādreiz, kad es dzīvoju Imantā, bija tāds pasākums kā "Imantas strelka", par ko, manuprāt, Tu esi lieliski informēts... kad pilnīgi idiotiska iemesla dēļ latvju dēli cīnījās pret krievu "urlām" un otrādi... cieta daudz nevainīgu ļaužu, bet nu tā viņiem arī vajadzēja, nav ko valkāties pa ielu un runāt savā etnisko piederību apliecinošā valodā...

ģenētikai ir ļoti liela nozīme... neviens neizjūt vēlmi pakļauties... kaut vai tāpēc, ka tā nav pieņemts... tas viss ir neapzināts... tas, kurš pakļaujas, vienmēr arī izjūt naidu pret to, kam tiecas pakļauties... un no Tevis sanāk tāds pats latvietis kā no manis, vikinga kungs, ibio... ;D

balti ir pietiekoši jaukušies ar citām tautām... kaut vai pirmās nakts tiesības... cik bieži jaunās līgavas palika stāvoklī no saviem vācu, poļu vai zviedru kungiem? es domāju, ka pietiekoši... te manā apvidū krievi un tatāri ņēma katru sievieti, kas smuka likās... un dzima smuki šķībacaini bērni... daži šādi smuki šķībacaini "latvieši" savā laikā manā klasē mācījās... un vispār Rēzeknē tādu ir ļoti daudz... pārsvarā diezgan kareivīgi noskaņoti ļaudis, bet ar goda izjūtu apveltīti un bez iemesla nemēdz kādu nogalināt... ;)

protams, ka kulturāli vēsturiskais faktors ir svarīgs, tomēr arī to nosaka ģenētika... es neesmu ģenētikas fanātiķis... vienkārši šad tad analizēju, kādā veidā tad cilvēks kļuva par pērtiķi, nevis otrādi...

ā, un vēl kas... es esmu dabūjis no treniņbikšotā pa muti... un ne vienreiz vien... bet tā ir mana un konkrētā treniņbikšotā problēma, nevis iemesls nāciju karam... atceries, kas notika, kad nabaga serbu students nošāva princi Ferdinandu?

Lone Wolf
jebkura cilvēka ģenētiskais mantojums nosaka tikai šī cilvēka personības robežas. daudz svarīgāka ir vide kurā cilveks aug un attīstas. un šo attīstību tieši ģenētika ierobežo vai otrādi - veicina. tā ka daudz lielāka nozīme ir zināmam vēsturiskam piemēram un apkārtējai kultūrai. runājot par vēlmi pakļauties, jeb tādu kā verdziskuma tieksmi, tad latviešos šī iezīme manā skatījumā ir visai minimāla, jo tomēr mūsu mazā tautiņa ir spējusi izveidot pati savu dzīvotspējīgu valsti pēc cik tur tiem gadu simtu faktiskas verdzības, nepārvēršoties par degradētiem barbariem. lielāka šī verdziskuma iezīme drīzāk ir pašos krievos, kā piemēru minot Krievijas valsts vēsturi un tagadējo situāciju, kuru diez vai vajag komentēt, kad krievu tauta izrāvusies no mongoļu, monarhijas, padomju un kā tur vēl verdzības, atkal tiecas atpakaļ pie kāda Lielvadoņa. tipiski barbari...
par to sajaukšanos... pirmā nakts. visai apšaubu ka Latvijā šāds "institūts" daudz ir pastāvējis, a Latvijas tiesību vēsturē, mēs ne par to vien runājām... un ja arī pastāvējis, tad muižnieku un latviešu zemnieku skaita attiecība diez vai radītu izteiktu sajaukšanos. a tatārus vispār nesaprotu kādā sakarā šeit pieminēt? pirmie mongoloīdi Latvijā parādījās vispār tikai 1940. gadā, kad pie mums atnāca ciemoties barbari no austrumiem. tā ka tavi šķibacainie vien būs šajos 60 gados radušies, ja vien vispār viņiem ir jelkādas mongoloīdas saknes. arī daudziem ziemeļniekiem un šauras acis gadās arī bez visādu tatāru palīzības.
un vispār nav ko Rēzekni minēt ka tādu piemēru visai Latvijai. Latgale vispār ir tāda kā nacionāla izgāztuve, kur latgaliešiem, šķiet, vispār ir minimāla saikne ar latviešiem.

Lord
mans dēls, vai tik Tu nejauc latgaliešus ar latgaļiem... latgalieši ir latvieši, kas salīduši latgalē un indē gaisu, degradējot latgaļu valodu un kultūru, bet latgaļiem tiešām ar latviešiem ir diezgan maz kopīga... a mongoloīdi Latvijā ienāca ar Ivanu IV Grozno, tāpēc es pieņemu, ka Tavi dati par 1940. ir nedaudz nepilnīgi... un es neminu Rēzekni kā piemēru visai Latvijai, vienkārši Rēzeknes situācija man ir labāk pazīstama...

a par "pirmās nakts tiesībām" vari palasīt Merķeli & Co... viņš rakstīja par to, kā bija pieņemts pierādīt savu cieņu kungiem... un vispār Merķelis latviešus attēlo samērā negatīvā gaismā... bet avots skaitās ļoti objektīvs...

es nekad neesmu noliedzis sociāli kulturālā faktora nozīmi... bet ja reiz latvieši ir tik kruti, kāpēc viņi neiekaroja neatkarību jau 12. gs. kad te salīda Alberts ar saviem draugiem? varēja taču pa nakti pārgriezt rīkli Albertam un turpināt cilvēkus svētajā ozolā kārt un vasaras un ziemas saulgriežu naktī cilvēkus dedzināt... lai saulīte lēktu... un turpināt līvus sist... bija laiks, kad balti varēja turēt savā pakļautībā samērā iespaidīgas teritorijas pašreizējās Krievijas teritorijā... a vot patrieca viņus... un no Latvijas teritorijas būtu patriekuši, ja vien viņi neprastu tik labi strādāt... vispār, palasot latvju folkloru, var padomāt, ka latvieši tikai strādāja un, atvainojos, drāzās... un vilka baznīcas Daugavā... ;D

latvieši agrāk neizcīnīja neatkarību tāpēc, ka nebija pienācis īstais laiks... tāpēc, ka tā bija pavisam cita tauta... ne tā, kas tagad... un arī iepriekš bija "brīva Latvija brīvā Krievijā"... latvju bāliņi nespēja pat iedomāties pilnīgu neatkarību, jo baidījās no tās... viņi bija pieraduši būt pakļautībā un tā bija viņiem labāk... a kad nācās pašiem kaut ko darīt, kad vairāk neviens no augšas nenorādīja, kas darāms, apjuka un sāka viens otru čakarēt un apvērsumus taisīt.... un arī apvērsumus taisīja ne bez lielo brāļu palīdzības... labi tagad kaut kas sāk izdoties, bet Tu noteikti esi lietas kursā par to, cik daudz Latvijā kontrolē ārvalstis, ja pat veselas politiskās apvienības ir kaimiņtautu pasūtījums...

un vēl kas... es nekad neesmu aizstāvējis krievus.... jā, viņi ir degradējušies.... bet man ir pievilcīga viņu mentalitāte... tāpēc reizēm izklausās, ka es par viņiem sajūsminos... patiesībā es latviešus un krievus ienīstu vienādi... :)

Lone Wolf
ai, nu beidz tu reiz ar teim saviem latgaļiem. ikviens vēsturnieks un filologs tev pateiks, ka latgaļi ir sen izmirusi cilts un tāda pašlaik nepastāv. izšķidusi tieši tā pat kā visi kurši, zemgaļi, sēļi, etc. Ivans Bargais nekad Latvijas teritorija nav īpaši bijis. pēc Teitoņu ordeņa sakāves, Latvijas teritorija tika sadalīta starp Žečpospoļitu un Zviedriju. Viss sākās ar Pēteri un tajā laikā mongoloīdus šeid pludināt nebija nekādas jēgas. kā nekā ir vietējie zemnieki, kurus ērti valdīt ar vācu muižnieku palīdzību.
par Merķeli, protams piekrītu, jo pats lasījis neesmu. garlaicīgi. bet kā jau teicu - latviešu zemnieku un muižnieku skaita proporcionālā attiecība neļauj runāt par nezkādu lielo sajaukšanos.
starp citu actekus arī pakļāva saujiņa bandītu. neba nu šie par latviešiem sliktāki bijuši? vienkārši tautu, kas savās interesēs nav vienota un iekšēji sadrumstalota ir visai elementāri pakļaut. vecais labais romiešu "skaldi un valdi" princips. lietuviešiem, kas starp citu daudz jau no latviešiem neatšķirās, izdevās radīt spēcīgu valsti, kas vēlāk pati drāza citas tautas līdz pat Melnajai jūrai. vienkārši viņiem atradās spēcīgs līderis, kas izprata kristietības politisko spēku un tādējādi spēja apvienot savas tautiņas. starp citu zemgaļiem, kas arī skaitās kā viena no ciltīm, kas vēlāk iekausējās latviešu tautā, bija visai liela nozīme un varā Lietuvas dižkunigaitijā. tā ka par kaut kādiem ģenētiskām tīrasiņu latviešu trūkumiem nebūtu sevišķa pamata. da i vispār tu te spried bezmaz tieši tā pat, kā savulaik spriedelēja vācu baroni. lai gan no otras puses tas pat ir saprotami. apkārtvaldošā latvju nacionālisma un latviešu pašapziņas kampaņas apstākļos tā vien gribas tam visam oponēt un uzdirst pretī, ka latvieši vien tādi debīli zemnieciņi tik ir, kas sēž kokos un ēd sēnes. ir jau debīli, tikai ne debīlāki par tiem pašiem ģermāņiem, poļiem un ko tur vēl..

lord: nu jā, jā, vecais, tizlais, sirmais Lords...
[info]melora: nē, Tu neesi tizls...

http://klab.lv/users/lord/29638.html

es esmu Tavs celibāts, kurš cenšas sevi salauzt... (c)[info]melora

http://klab.lv/users/lord/31423.html

sestdienas vakars...
šovakar pēc pus pudeles baltvīna un gandrīz tik pat sarkanvīna, nolēmu, ka man ir pieriebušās apkārtējo plebejiskās izklaides un meklējot vienatni un labvēlīgāku augsni domām, devos ārā 15 grādu salā tumšajās Daugavpils ielās... izgāju no mājas un gāju... sākumā domāju, ka ir jāatceras ceļš, lai varētu atrast ceļu atpakaļ, bet kad biju apgājis jau vairākus kvartālus, ieraudzīju mēnesi... tik skaistu mēness sirpi es neatceros, ka kādreiz savā mūžā būtu redzējis.... es gāju tam pretī pa aleju, kas skaisti saucās par Smilšu ielu (Rēzeknē iela ar analoģisku nosaukumu ir netālu no kapiem)... gāju diezgan ilgi un nenolaidu skatienu no mēness, līdz nosalu tik tāl, ka nespēju iet tālāk un ar sāpēm sirdī nolaidu skatienu un pagriezos atpakaļceļam... ar atpakaļceļu neizrādījās tik viegli, kā likās, atradu vajadzīgo vietu tikai kādu laiku klejojis... labi, ka vismaz aptuveni pazīstams rajons... tb, konkrētajā rajonā esmu bijis reizes 5... garāmbraucot... ;D

http://klab.lv/users/lord/31566.html

kaktuss - cilvēka draugs...
labākais veids kā kādam par kaut ko atriebties ir uz ledusskapja durvīm uzlikt divkilogramīgu kaktusu... šādi kaktusi ir jauki ar to, ka tiem ir daudz adatu un tie ir smagi... kad cilvēks ver vaļā ledusskapja durvis un kaktuss krīt, cilvēkam ir tveršanas reflekss (neļaut taču tik skaistam kaktusam nokrist un sasisties)... nu un vēlāk divas stundas jāsēž vannas istabā un jāvalkā adatas no rokām un no kājām, uz kurām kaktuss uzkrīt, kad tiek palaists tomēr vaļā... un tādu kaktusmīļi, kā es, to saķer, no sāpēm palaiž vaļā, nožēlo, ka palaiduši un saķer vēlreiz, dubultojot adatu skaitu rokās un asiņu daudzumu uz tām pat ekstremitātēm... un otro reizi palaižot vaļā nožēlo, ka palaida vaļā, jo tie paši divi kilogrami mazu un lielu adatu saduras kājās... un kamēr rokas un kājas nesāks strutot mazās adatiņas ārā netiks... dzīve joprojām ir skaista... :)))

http://klab.lv/users/lord/32494.html

melora Rāznas vidū: ja es nomiršu, mani vairāk pie Tevis nelaidīs...

http://klab.lv/users/lord/32702.html

[info]lord: es jūtos Mīlōševičs...
[info]melora: es arī tevi mīlu...

http://klab.lv/users/lord/33006.html

reizēm atliek tikai brīnīties, cik zemu var nolaisties, cilvēks, cik niecīgs viņš var būt... cik daudz viņā ir no dzīvnieka... augstākā būtne? un kāpēc tad augstākā būtne nespēj sevi kontrolēt? kāpēc augstāko būtni var nokaitināt jebkurš sīkums? kāpēc rodas stāvoklis, kad gribas vienkārši iziet uz ielas un triekt dūri sejā pirmajam pretīmnācējam? un tad spārdīt un spārdīt un redzēt kā zem taviem sitieniem sāpēs lokās cilvēks? katram ir savas vājās vietas... bet vai tad augstākajai būtnei var būt vājas vietas? kur ar vienu vārdu var izraisīt neatgriezeniskas pārmaiņas... kretīni mirstīgie, ibio... :P

http://klab.lv/users/lord/33529.html

karma, bļ@, sabojājusies... :PPPP
bērnībā sanāca būt atstumtajam un lai izvairītos no nepatikšanām un izcīnītu vietu zem saules un iekarotu cieņu starp vienaudžiem, gadījās izveidot diezgan negatīvu tēlu... laiks gāja, pasaule mainījās, vairāk nebija nepieciešamības pēc šī tēla un es to atmetu... un man likās, ka man tas izdevās... likās... nez, kas cilvēkam vienmēr - visu dzīvi nāk līdzi... kāda aura vai karma, whatever kas, kurā saglabājas šādas lietas... cilvēks mainās, bet cilvēki viņā redz to pašu, ko agrāk... cilvēki nāk jauni, bet redz to pašu... beigu beigās sanāk tā, ka pat labākie draugi tevi pazīst nevis tādu, kāds tu esi, bet gan tādu, kāds priekšstats par Tevi ir radies citiem cilvēkiem pirms daudziem gadiem... cilvēki, kurus es satieku pirmo reizi, mani bieži vien raksturo kā viltīgu, ļaunu, nežēlīgu... nu ok, pirmais iespaids vienmēr ir atkarīgs no izskata... pieņemot, ka manā izskatā varētu būt kaut kas ļauns, es pieļauju arī, ka par mani var tā domāt... bet kāpēc cilvēki, kurus es ilgi pazīstu, kas ir labi draugi, mani uzskata par nodevēju, liekuli, etc.? ai, po, tāda karma... beidzot, kad eiropieši atrada karmas ideju, viņiem vairāk nevajag velt vainu uz citiem vai uz sevi, var novelt visu vainu uz karmu... tātad, secinājums - man ir $ūdīga karma...

http://klab.lv/users/lord/34101.html

klubs "nogalināt Lordu 666 veidos"
sensenos laikos (a bija tas gadus trīs atpakaļ) [info]lunicana_animae izteica ideju, ka vajadzētu izveidot kādu tipa fankluba, kas nodarbotos ar to, ka ienīstu Lordu un plānotu kā viņu iznīcināt... toreiz ideja nomira tā arī neattīstījusies... pašlaik ir iespēja nodibināt šādu klubu... varētu jau es to darīt, bet tik ļoti es sevi neienīsu, lai to darītu... varbūt kāds no maniem draugiem? noteikti taču atradīsies pietiekoši cilvēku, kas būtu ar mieru pasēdēt un izplānot Lorda nāvi vissmalkākajos veidos... un beigās arī realizēt plānus... tas taču būtu tik jauki... tik smalki... un galu galā, tas liktu galu pretīgajam Lordam, kuram nākas smaidīt katru reizi to satiekot... ja vien viņš neizrādīsies nemirstīgs... varu pačukstēt, ka visdrīzāk neizrādīsies...

a izņemot to, konstatēju, ka cilvēki noveco... skumji... un konstatēju, ka ir cilvēki, kurus ienīst un nemīl vēl vairāk par Lordu... un tas ir vēl skumjāk... vispār dzīvē ir maz skaistā, kad noņem rozā brilles... tāpēc labāk tās likt atpakaļ...

http://klab.lv/users/lord/34417.html

melora: kā tev ar roku (domāts bija laikam - vai sadzija)?
[info]lord: noteikti labāk kā ar Tevi...

http://klab.lv/users/lord/35321.html

šodien dažas stundas pasēdēju ar sievietēm, kas apsprieda savu seksuālo dzīvi daudzu gadu garumā un runāja par visiem saviem vīriešiem... hmm... nu tagad es nolēmu, ka līdz vecumam man jaunu sieviešu nebūs... gultā saka, ka esi labākais mīļākais, kāds viņai ir bijis, bet draudzenēm saliek rindas kārtībā labākos un sliktākos, kas jebkad bijuši ar diezgan sīku katra indivīda īpatnību izklāstu... labi, ka man celibāts, vismaz ir naiva cerība, ka manas priekšrocības un trūkumi netiek tik publiski apspriestas.... ;))

http://klab.lv/users/lord/35702.html

mīlestība, dzīve, pokemonisms... :P
te vēl runājot par mīlestību... sens novērojums... sievietes reizēm ir absolūti neizprotamas vīrieša prātam... tās iemīlas vīrietim un nekādi to neizrāda... ja vīrietis cenšas tuvoties, dabū pa pirkstiem un uzbraucienu, ka visi vīrieši domā tikai par vienu un vispār kā viņš, tāds kretīns, varēja iedomāties, ka varētu patikt sievietei... nu un galu galā šis pats pa pirkstiem dabūjušais vīrietis spiests vērot sievietes histēriju par to, ka viņa viņu, redziet, mīl, bet viņš ir tik stulbs, ka to neredz... bet parasti jau ir par vēlu... nu ok, piekrītu, viktoriāniskā sieviešu ētika un viss tāds... tikai šo gadu laikā pārāk bieži nācies novērot šo attiecību neveidošanās modeli...

un jā, piedodiet visas, kas gaidīs, bet nesaņems no manis apsveikumus Valentīna dienā... es šos svētkus neatzīstu...

sajutos kā pokemons.... :D

http://klab.lv/users/lord/35892.html

- Pifagor? Te Garais!
uz šiem vārdiem es uzreiz neatradu ko atbildēt, jo pēdējo reizi par Pifagoru mani sauca pirms 3 gadiem un šo iesauku jau sen biju aizmirsis... šodien skolā salidojums un tātad sanāks satikt daudz vecu draugu un ne pārāk... sēdēju un cenotos atcerēties savas biežākās iesaukas... skolā mani pārsvarā sauca par Pifagoru, Cēzaru un Ģēniju... bet bija arī ļoti daudz citu iesauku, kādās mani sauca tikai atsevišķi indivīdi vai nelielas grupiņas... un visas šīs iesaukas nekad neesmu spējis atcerēties... agrāk man bija izstrādājusies reakcija, ka es atsaucos uz jebkuru nepazīstamu vārdu... 99% gadījumu biju domāts es... pēdējos gados es pat uz savu īsto vārdu neatsaucos, jo ļoti maz cilvēku mani tā sauc... kaut gan par Lordu pirmo reizi mani nosauca vairāk kā pirms 8 gadiem, tas iegājās tikai pirms gadiem 4... so... šodien būs jautri... skolā par Lordu mani sauc tikai tie, ar kuriem nebija sarautas visas saites (cik poētiski... ;D)... ignorēšu visus... ;D

http://klab.lv/users/lord/36434.html

es nekad nericēšu sakritībbām, ko yās notiek tieši tad, kad tās man viscairāk ir vakadžīfas.. bez komenyširmrm... šis ir labākais cakars pār'djo gadu laikā...

http://klab.lv/users/lord/36653.html

šo to izdevās atcerēties no vakardienas...
vakar mans pārsteigums bija par to, ka ļaudis mani sauca par Dorianu... un es tā arī neatradu nevienu, kas nebūtu to lasījis...

otrs pārsteigums bija par to, ka visi atceras Pravieti... cilvēki runāja par kādu senu klasesbiedru ar dīvainu uzvārdu un tad es atcerējos, kur es šo uzvārdu esmu dzirdējis, ka tas ir vecais Pravieša uzvārds... pateicu, ka pazīstu viņu... uzreiz atradās cilvēki, kas ar viņu senajos labajos laikos krītu ēduši un citas labas lietas darījuši... klausoties nostāstos, konstatēju, ka viņš bijis ļoti mīlēts... meitenes uzreiz uzprasījās, lai aicinu ciemos, kad viņš būs Rēzeknē, vēlāk arī puiši pievienojās...

mani centās nofotografēt... :P man tas nepatika un es aizgāju no svinīgā pasākuma...

vēlāk izrādījās, ka visi bijuši šokā mani ieraugot, ka es esot izmainījies un ka uz ielas mani neviens nepazītu... tāpēc arī centās fotografēt...

klases audzinātāja pateica, ka es izskatoties pēc vīnaudzētavu īpašnieka - kaut kāda dona... gribēja, lai attaisu vīnu... neattaisīju... vēlāk arī korķviļķis tika salauzts cenšoties attaisīt...

manā prombūtnē Rēzeknē lieliski attīstījusies homoseksualitātes propoganda...

secinājums: labāk uz salidojumu gājis nebūtu...

http://klab.lv/users/lord/37238.html

melora: tas ir normāli, ka es Tevī nesaskatu homoseksualitāti?

un vispār, es viņu mīlētu vairāk, ja viņai būtu bārda ap kuru varētu berzējoties pakasīt degunu...

http://klab.lv/users/lord/37433.html

harēms vs. porcelāns
līdz manim no trešajām rokām nonāca kāda doma, ko es kādreiz esmu izteicis par to, kāpēc man ir vajadzīgs harēms... es esot atbildējis, ka harēms man ir tāpat kā mana porcelāna kolekcija... es to apbrīnoju ar acīm, bet ar rokām tam nepieskaros...

http://klab.lv/users/lord/40878.html

mans dēls...
reizēm cilvēks dzīvo savu nožēlojamo dzīvi, velk savu bezjēdzīgo eksistenci un kaut ko tajā arī sasniedz.. vai arī nesasniedz neko... krieviem ir paruna par to, ka pirtī ģenerālis un ierindnieks ir vienlīdzīgi... jo pirtī uzplečos neviens neiet... tāpat arī nāvē... bagātais un nabagais ir vienlīdzīgi, jo nāvē zeltu nepaņemsi... nav svarīgi, kā cilvēks nodzīvo savu dzīvi, rezultāts ir viens un tas pats... tai pašai krievu tautai ir tosts par to, ka kad cilvēks dzimst, viņš raud, visi pārējie smejas... un tiek piedāvāts iedzert par to, lai mājas saimnieks nodzīvotu tādu dzīvi, ka kad tas mirs, lai viņš smietos, bet visi pārējie raudātu... varbūt tā arī ir dzīves jēga? nodzīvot tā, lai nebūtu ko nožēlot... izdarīt visu, kas darāms šeit uz zemes, ar visiem dzīvot mierā un saticībā un nomirt ar smaidu uz lūpām? skaisti... un utopiski... man gan jau vairākus gadus liekas, ka vienīgais, kā man vēl trūkst, lai es varētu nomirt ar smaidu, ir dēls... gribas izaudzināt dēlu... bet te nu sākas problēmas... lai normāli izaudzinātu dēlu, sākumā jāpabeidz izglītošanās un jādabū darbs, lai varētu atļauties sievu un bērnu... tātad rodas iemesls padzīvot līdz augstskolas beigšanai, tad līdz apmierinoša materiālā stāvokļa un dzīves apstākļu sasniegšanai... tad līdz precībām ar sievieti, kas būtu cienīga iznēsāt manu bērnu... tad līdz bērna dzimšanai... un tad līdz septiņu gadu vecumam... tā nu es kādos 40 gados varētu mierīgi nomirt... bet cilvēks jau tāpēc ir cilvēks, ka viņš vienmēr atrod iemeslu turpināt dzīvot... un lai gan es sasniegtu visu, ko es esmu vēlējies dzīvē sasniegt, tas ir, izaudzinātu dēlu, es būtu atradis citu iemeslu dzīvei un turpinātu dzīvi, lai realizētu to... kaut gan no otras puses... ja mani nāve pārsteigtu pēc dēla izaudzināšanas, kamēr es censtos sasniegt nākamo mērķi, es domāju, ka es tik un tā varētu mirt ar smaidu... vienīgais, ko es dzīvei esmu parādā, ir dēls... bet varbūt tas vienkārši ir iemesls, kāpēc es vēlos dzīvot... ne labāks un ne sliktāks par citiem... citi dzīvo, lai baudītu dzīvi, citi - lai veidotu karjeru... bet man atgriežas tas dvēseles stāvoklis, kad gribas noslēpties no netīrās pasaules kādā jezuītu vai dominikāņu klosterī... es domāju, ka es tā arī darītu, ja vien ne mana vēlēšanās izaudzināt dēlu... bet varbūt tomēr nevajag dēlu? varbūt šī pasaule būs pārāk netīra arī viņam? vai arī viņš būs jaunā laikmeta cilvēks un dzīvi uztvers kā dāvanu un kā aicinājumu to izbaudīt... bet tā jau ir mana vaina, ka es dzīvi uztveru tik konservatīvi un puritāniski... un nedomāju, ka manam dēlam būs tādi paši uzskati... interesanti, vai mans dēls pratīs tik pat viegli atteikties no cilvēkiem, kuri tam būs dārgi, kā viņa tēvs... ceru, ka jā... ja viņš to iemācīsies, iespējams, ka viņš arī iemācīsies būt laimīgs... bet tas ir vissvarīgākais...

http://klab.lv/users/lord/41068.html

braucu no Rīgas un vienā vietā mašīna strauji nobremzēja, lai neietriektos citā mašīnā... un es sapratu, ka man gribējās, lai šoferis nebūtu paspējis nobremzēt... esmu reizes piecas vai pat vairāk bijis dažādās autoavārijās (lielākoties pats sēžot pie stūres) un tas brīdis, kad notiek sadursme (nav svarīgi ar ko - ar mašīnu, koku vai akmeni), ir ļoti dīvains... tajā vienā brīdī domāšana paātrinās tik tāl, ka sekundes simtdaļās var paspēt radīt jaunas visuma veidošanās un dzīves jēgas teorijas... konstatēju, ka man trūkst šādu brīžu... un jā, šādos brīžos arī psihomotorika kļūst lieliska...


bet vispār, pa ceļam uz Rēzekni bija daudz laika domāt... un tas ko es kārtējo reizi sapratu bija patiesība, ka visas manas problēmas nāk no tā, ka es vienkārši neesmu piemērots dzīvei... mana vieta būtu kādā dominikāņu vai jezuītu klosterī, kur es visticamāk pēc dažiem gadiem arī nokļūšu... kā klostera abats, noslēgts no ārpasaules, bet tomēr vadošā amatā un pietiekoši daudz laika lai lasītu... tas būtu tieši tas, kas man ir nepieciešams...

http://klab.lv/users/lord/43647.html

"kad tevi pēdējo reizi redzēju, tu izskatījies pēc nošņurkuša pseidointelektuāļa, tagad tu izskaties pēc cēla un apgarota pseidointelektuāļa (kaut kā tā)" ©[info]lupus

http://klab.lv/users/lord/47556.html