diena un nakts kopā ar savu dzimtu, nedalāmu un stipru, jo tai ir kopīgas un stipras saknes...
tikko beidzās mans vakars ar tēva dzimtu... un tā ir vienīgā dzimta, kuru es pazīstu, kam ir stipra dzimtas apziņa, kas lepojas ar katru savas dzimtas locekli, jo ar katru no tiem ir iemesls lepoties, kas ir lepna par savu uzvārdu un par saviem senčiem...

nekad agrāk nebiju domājis, ka ir iespējams atklāti runāt ar radiem... vienā brīdī, kad runa gāja par mīlestībām, es gandrīz atzinos, kas ir manējā mūža, ko visa mana dzimta ļoti labi pazīst un esmu pārliecināts, ka visi tāpat saprata, kaut arī es to nepateicu... vismaz man tā izskatījās... un nebija nosodījuma... pie tam vakara gaitā nonācām pie secinājuma, ka visi XXXX (dzimtas uzvārds) atrod tikai tās labākās sievas...

un man bija saruna ar tēvu, kas brieda gadiem ilgi... viņš man atvainojās par to, ka pameta savā laikā... stāstīja, ka patēvs vēlējies mani adoptēt, bet viņš nepiekritis, jo nevēlējies no manis atteikties... un par savas dzīves vienu no lielākajiem grēkiem viņš uzskata to, ka pameta mani... bet es jau vairākus gadus atpakaļ viņam visu piedevu... un pateicu to viņam... es ceru, ka viņam palika no tā vieglāk... tiešām no sirds ceru... viņš cieš...

un kad gan vēl ir tā, ka dēls ar tēvu un tēva brāli dzer gorilku un pīpē un visi jūtas vienlīdzīgi... piedzēros gandrīz līdz baltajām pelītēm un nolēmu, ka jāpāriet uz vīnu... vakara gaitā paliku skaidrā... ātri un skaisti...

un tēva brālis izrādījās, kā jau sen daudzi bija teikuši, ļoti līdzīgs man... principā, es viņā redzu sevi... mums ir ļoti līdzīgas intereses, dzīves uztvere... vienīgi viņš ir daudz talantīgāks par mani... un iespējams, ka daudz gudrāks... vismaz tāds man radās priekšstats... un vai nav dīvaini, kad diezgan konservatīvi noskaņotā katoļu dzimtā vecmāte, tās dēli un mazdēls runā par okultismu, alķīmiju ezotēriku kā par normālām ikdienišķām lietām? nekad nezināju, ka viņi par šādām lietām vispār ir dzirdējuši, kur nu vēl, ka lieliski tajās orientējas...

pēc tam, kad beidzām svinēt tēva dzimšanas dienu (dzimis apmēram vienā laikā ar Jēzu), atnācām pie manis ar tēvu, brāli no tēva puses, tēva brāli un viņa sievu... un pīpējām ūdenspīpi, dzērām tēju un vīnu un atteicāmies no šņabja... un viss bija skaisti... un tēva brālis izvilka mutes ermonikas un sāka spēlēt līdzi dažiem blūza gabaliem.. un dažreiz man likās, ka viņš ir labāks, par visā pasaulē atzītām blūza grupām...

ehh, es nāku no lieliskas dzimtas... bet sliktākais ir tas, ka ļoti ilgi es to neapzinājos... un tā, līdz galam es to apzinājos tikai šodien.. dzerot kopā ar tēvu un viņa brāli (vieniem no brīnišķīgākajiem cilvēkiem, ko man dzīvē ir nācies satikt) gorilku un vēlāk pīpējot ūdenspīpes...