izvilkums no tā, ko varētu nosacīti saukt par manu privāto dienasgrāmatu (29.10.2003)
Beidzot man bija tas gods klātienē satikt Pasaules Valdnieku… braucu mājās no pretīgām lekcijām un kontroldarba, kuru, loģiski, nenoliku un iekāpa 3. autobusā Pasaules Valdnieks… sākumā viņš sējās pie kāda jauna, labi ģērbta vīrieša mētelī un platmalē, bet tad pamanīja mani un paskaidroja savam upurim, ka es [un norādīja uz mani] mācos teologos, bet visi garīdznieki ir žīdi, jo tas, ko viņi pielūdz, ir žīdu dievs… tad viņš panāca Tuvāk vietai, kur es sēdēju un sāka runāt ar mani… teica, ka es zinu, ka Dievs atnāks zemes virsū, bet tāpat es arī zinot to, ka viņš vēl nav atnācis un ka viņu, kā dievu, es neatzīstot… tad viņš man izstāstīja, ka pāvests nozadzis un salauzis viņa troni un kad viņš “nosprāgs”, Pasaules Valdnieks, beidzot, sēdīsies savā vietā. Konduktorei viņš pateica, ka viņa mazmeita nedrīkst prasīt naudu no “Ādama, kas koda ābolā, bet Ādama, kuram bija septiņi dēli, nevis, kuram bija divi”, jo pēdējais bija žīds… to visu sakot konduktorei, viņš ļoti uzmanīgi vēroja manu sejas izteiksmi, laikam atbalstu saviem vārdiem meklēja… konduktore paskaidroja, ka tad viņam nākamajā pieturā ir jākāpj ārā, viņš arī piekrita… tad viņš man vēl daudz ko stāstīja par žīdiem un sevi un tad pateica “es nezinu, kas tu esi, bet tu esi jauks puisis…. Tu daudz spēj panest… zini, acis ir dvēseles spogulis, bet ļauniem cilvēkiem acis ir aukstas [viņš nodrebinājās un ar ņirdzīgu smīnu paskatījās man acīs]”… un es tā arī nesapratu, es esmu ļauns cilvēks vai nē, bet viņš vēl turpināja kaut ko par to, kāds es esmu, tikai tā kā autobusā bija troksnis, es daudz ko nedzirdēju… viņš sāka runāt klusi un saraustīti, ne tā, kā sākumā, kad runāja ar vīrieti platmalē, kad viss autobuss dzirdēja, ko viņš stāsta… tas, ko viņš teica, bija domāts tikai man… autobuss piestāja pieturā un viņš mani svētīja, nomurmināja kaut ko atvadoties un izkāpa no autobusa… es ar zināmu piepūli es apvaldījos nepārkrustījis viņu… šāda vēlme man ir ļoti reti… un tik nepārvarama tā ir bijusi labi ja reizi vai divas…

Es tiešām no sirds ceru, ka liktenis vēl kādreiz mani savedīs kopā ar šo cilvēku… lai kā es viņa acīs meklēju neprāta dzirksti, es to neatradu… viņam bija ļoti mierīgas veca un noguruša cilvēka acis…