bartolomejs

liekas, ka esmu sācis kļūt viegli aizkaitināms un naidīgs pret visu dzīvo... laikam nevajadzēja pārstāt lietot medikamentus... šodien sāku bļaut uz patēvu par to, ka viņš palūdza, lai aizdzenu uz stāvvietu mašīnu... kaut gan tam varētu būt arī cits iemesls... šodien skanēju bildes no veca albuma, kur es esmu sākot ar 6 nedēļu vecumu un beidzot ar kādiem 5 gadiem... dīvaini, ka visu laiku bija kaut kādas izjūtas, kuru izcelsmi man bija grūti izprast... tikai divās bildēs bija redzams mans tēvs... viņš turēja mani gadu vecu rokās... un divās bija vectēvs... un tad, kad nonācu līdz trīs gadiem, mani visās bildēs rokās turēja patēvs un mēs izskatījāmies laimīga ģimene... un es sajutu kaut kādu naidu pret patēvu... pat nezinu, kas bija tā iemesls... un vispār nekad neesmu redzējis tik smaidīgu bērnu albumos... visās bildēs es smaidu vai smejos... tikai pirmo mēnešu bildēs ir saviebta seja... bet ne raudāšanai, vienkārši saviebta... un nevienas bildes, kur es raudātu... mans brālis 80% bilžu raud... tad nu kāpēc tik laimīgs bērns izrādījās tāds... ē... nu labi...

šausmīgi samulsināja vesela bilžu sērija, kas bija fotografēta, kad man bija 18 mēneši... visās bildēs, neatkarīgi no rakursa un apgaismojuma man ap kaklu ir apmēram sešus centimetrus plats melns oreols... vietām tas kļūst blāvāks vietām šaurāks, bet visās bildēs tāds ir... un tas nav uz kakla uzģērbts caurspīdīgas drēbes gabals... rodas iespaids, ka vienkārši tajā vietā nebija gaismas, kad fotografēja... dīvaini...

http://klab.lv/users/lord_andrey/63373.html

skuka:
ieskanē kādu bildi ar to... oreolu

un vai tiešām ir tā, ka patēvs, kurš bijis ar tevi kopš trīs gadu vecuma, vēl vienmēr ir patēvs, un tēvs, kura gandrīz nav bijis - ir tēvs?...

es taisos atņemt savam puikam tēvu, un zinu, ka ir ilūzija vai apzināti/neapzināti meli tas, ko abi viņam stāstam - ka nekas nemainīsies, ka tēvs tāpat būs ar viņu kopā, ka satiks viņu katru dienu, ka brauks slēpot, ka...

bet attālināsies taču pamazām, vai ne? un puika man nekad to nepiedos.

Lord Andrey
esmu jau ieskanējis...

man iemācīja viņu saukt par tēti un tā es viņu arī vienmēr esmu uzrunājis... es viņu mīlēju kā savu tēvu un viņš mani mīlēja kā savu dēlu, bet tomēr kaut kāda dīvaina sajūta, kad redzos ar tēvu... kaut kāda tuvības sajūta... kaut kāda nožēla, ka nebija iespēja izaugt ar viņu... nezinu, dīvaina sajūta... bet skatoties uz tām bildēm, es izjutu kaut ko tādu, ko varētu izjust bērns apzinātā vecumā, kad viņam tiek atņemts tēvs...

man arī tas nebija uzreiz... tas notika ļoti pakāpeniski... vecāki izšķīrās, kad man bija kādi divi gadi, varbūt mazāk, bet līdz pat mātes kāzām ar patēvu bija tā, ka es gandrīz visu laiku dzīvoju ar abiem vecākiem... tēvs sākumā dzīvoja tajā pašā dzīvoklī, kur mēs... un es gandrīz vienādu laiku pavadīju ar viņu un ar māti... kad viņš pārcēlās, es arī ļoti daudz laika pavadīju pie viņa... un tā pakāpeniski, līdz sāku ar viņu tikties reizes divas gadā...

bet vienalga tas ir sāpīgi... es viņiem to jau sen esmu piedevis... bet ne jau tas ir galvenais...

Andža
esmu jau ieskanējis...

man iemācīja viņu saukt par tēti un tā es viņu arī vienmēr esmu uzrunājis... es viņu mīlēju kā savu tēvu un viņš mani mīlēja kā savu dēlu, bet tomēr kaut kāda dīvaina sajūta, kad redzos ar tēvu... kaut kāda tuvības sajūta... kaut kāda nožēla, ka nebija iespēja izaugt ar viņu... nezinu, dīvaina sajūta... bet skatoties uz tām bildēm, es izjutu kaut ko tādu, ko varētu izjust bērns apzinātā vecumā, kad viņam tiek atņemts tēvs...

man arī tas nebija uzreiz... tas notika ļoti pakāpeniski... vecāki izšķīrās, kad man bija kādi divi gadi, varbūt mazāk, bet līdz pat mātes kāzām ar patēvu bija tā, ka es gandrīz visu laiku dzīvoju ar abiem vecākiem... tēvs sākumā dzīvoja tajā pašā dzīvoklī, kur mēs... un es gandrīz vienādu laiku pavadīju ar viņu un ar māti... kad viņš pārcēlās, es arī ļoti daudz laika pavadīju pie viņa... un tā pakāpeniski, līdz sāku ar viņu tikties reizes divas gadā...

bet vienalga tas ir sāpīgi... es viņiem to jau sen esmu piedevis... bet ne jau tas ir galvenais...