izraidītie, ko
Aii, meklēju jaunu mīļāko teātri.

Pēc "Cerību ezers. Aizsalis" gribēju rakstīt vai pateicu, kam gribēju, ka arī JRT tagadiņ ir (beidzot) viena izrāde ar DRAMATISKU KLIEGŠANU*.
Iekš "Jaunības putns ar skaļo saldo balsi" dramatiskā kliegšana papildinās ar Dramatiskiem Kritieniem un izrādei vērtīgu nospiedumu astāj pēdējā cēliena pēdējās divas ainas, ai, jā, visas tās izvēles, vientulīgums, thesameoldshit/kurš-kuru-kā-lieto, "laiks, mūsu kopīgais ienaidnieks", bet so what?


Man pietrūkst izrāžu un teātra, kurš ne vien novēro un profesionāli smalki/teicami nospēlē,
bet arī mīl cilvēku. Mīl to, par kuru stāsta un to, kuram stāsta un mīl arī to, kurš stāsta. Profesionalitāte ir diezgan aukstasinīga, bet meistarība, tā nezaudē cilvēcisko, silto.


* Kliegšana vispār, rādās, ir viens VN iemīļots paņēmiens, Mēdeja nebūtu Mēdeja, ja ne tas kliedziens un tā.