runājot par modēm
Es te nesenīt draugu lokā šūmējos par, manuprāt, neveselīgo tendenci – pieaugušo krāsojamajamajām grāmatām. Šķiet tāds brangs solis debilizācijas* virzienā, lai gan, var apsveikt drukas industriju un krāsaino zīmuļu ražotājus, kuriem ar šī žanra popularitāti izdodas rehabilitēties.

Par to satraucas arī psikologi ASV , bet Austrālijas korporācijas izmanto darbinieku "garīgās veselības" uzlabošanai (korporācijas gan vienkārši varētu nejāt darbinieku garīgo veselību, tiesa gan, tas ir komplicētāk, kā uztaisīt krāsojamo grāmatiņu stūrīti izsūktajiem modernajiem vergiem.)

Abus rakstus izlasot paliek neomulīgi – this is the world we are living un aiztaupot jau zināmos uzbraucienus lētā garīguma meklējumiem ("budisms 90 minūtēs"/ "apgaismība tējkannām"), tas brīdis, kad pieaugušie izpaužas krāsojot sagatavotus templeitus, ar zīmuli aizpildot krāsu laukumiņus ir pielīdzināms pieaugušu cilvēku centieniem apģērbties bērnu drānu veikalā vai turīgiem kundziņiem līksmes pēc uzēst no sociālajām pakām.

Proti – ne no tā plauktiņa ņemdami. Taču šodien saņemtā mēstule no Miami reklāmskolas mani maķenīt tomēr ielīksmoja.



*piekrītu un atvainojos, nav veiksmīgs termins. Bet vispārējais dažādu parādību un ieradumu profanācijas vilnis (nejaukt ar vienkāršošanu dēļ tehnoloģiskiem risinājumiem, bet tieši trivializēšana (spožs piemērs- Donalds Tramps, piemēram)), popkultūrisms un "elitism for the masses", jā tas mani aizķer .