Marrratonromantikas dažādie aspekti. Piemēram, disciplīna.
"Ai, pškam tos Strenčus" , es teicu ernuerna kādā no Gauja XXL diennaktīm, "ies ta nu šķiest laiku un dīzeli dēļ 37 km, pfff" . Bet piektdien skaidri sapratu, ka vajag, varu un gribu. Gribu noairēt Spicrāmi-Strenčus, nieka 37.5 km distancīti un gribu es šoreiz solo kajakā, lai vismaz kaut kas jauns manā laivdzīvē. Un lai šķīst laiks un dīzelis, gribu. Punkts.



Domāts - darīts, lielāko (liekāko) daļu pekelīšu piektdienas vakarā čaklā solo debitante samet kaudzē pa ceļam un uzlikusi modinātāju uz sešiem dodas ka pie miera. Ziniet, man vismīļākās ir dažas tādas nodarbes – kā piemēram, domāt, just un dzīvot un arī miegs ir starp tām. Un pārsvarā guļu es krietnā, solīdā lāča/pūces/laumiņas konservatīvā, netraucētā un harmoniskā miegā, blīvā kā voiloks un saldā kā marcipāns un maigā kā jau zem dūnu segas, guļu pamatīgi, iztraucē reti kas un faktiski - kad nu reiz esmu tur, pie miega, mēs tur esam divi: es un miegs un trešajām pusēm nav varas pār šo. Guļu, tātad profesionāli un bez nolaidībām. Konsekvence gulēšanā ir es.


Nu ja. Iegrimusi pie vecā, labā Morfeja tā padziļāk, pamodos es tieši stundu vēlāk, bišķīt pāri septiņiem ar vieglu neizpratni, Ingūnssudrab's izbrīna pārpildīto skatienu par modinātāja savādo uzvedību (pīkstēt, bet nepamodināt - vai nav viens švebulis, ko?) devu sev cerību un pavēli "paspēt."

Pa nākamo stundu biju jau būdā un uzsējusi laivu, pametu šo miegā un grēkā un dīkdienas dīkumā slīgstošo pilsētu, un atrados uz Vidzmnieces, tik mīļās bedrulītes mūsu, salikusi visu navigāiciju un iespiedusi pedāli grīdā. Katrs kalniņš un neredzamais līkums nāca ar doddieviņu un pie Valmieras jau skaidri parādījās cerība, ka tomēr pagūšu taisni uz starta. Nākamā montāžas vieta šajā filmā jau ir aiz Sedas, tā ir saruna ar policistu, kuru no sirds pārliecināju, ka man patiesi šoreiz ir ļoti jāsteidzas, ka apzinos savu grēcīgumu un viņam mani šoreiz ir ļoti jāpalaiž un es protams, ka iespēju robežās tā vairs nedarīšu . Nekaunīgā šarmēšana gluži neticami, bet patīkami nostrādā un 9:53 iekūpinu riteņus Spicrāmja pļavā.

Džeki nosēja laivu un viss. Svilpe. Starts. Ejam. Uzreizi pēc svilpes eiforijas izrādās, ka pirms manis laivā sēdējis ir kāds īstenāks garkājis un ne man balstu, ne man stūres, hohohoo. "Griezīšu ar kantēm" saku sev, izceļu stūri un turos kopā ar normālcilvēku grupu. Šajā pasākumā, neizprotamu apstākļu dēļ piedalījās ne vien normāli dīkdieņi, tādi kā es, tikai daudz rūdītāki, bet arī profi no Lietuvas un Baltkrievijas, īsteni sportisti kuriem par šitādām lietiņām mūsu ievziedu krastos maksā naudu vai godina karjerā. "Līdzvērtīgas partnerības", es nosmīnu un pirmos divus km nobakstu kā ir, bet tad paliek skaidrs, ka bez stūres jau paairēt var, bet toties ja nav kāju balstu, tad nesanāk ieņemt pareizu pozīciju un kauč bišķi kontrolēt oranžo kuģi. Iekšējs dialogs ar sevi, kas beidzas piestājot krastā, palaižot garām atlikušos normālcilvēkus un ar celi siltās dūņās atspiedusies, es divdesmit minūtes skrūvēju sasodītos pedāļus. Lai niknas bites dzeļ dibenā tam, kurš izdomāja laivas pedāļu regulēšanu ar tiem robiņiem, kas mēdz iestrēgt un nav pierunājami. Pat ne dibenā! Lai dzeļ arī degunā un ....un..... VISUR! Bites lai!

Kad nu man izdevās saregulēt kājbalstus un stūrpedāļus, dzīve ieguva makten daiļas krāsas.
Gaujmalā tveicīgi tvanēja ievas,
desmitajā kilometrā dunēja ceriņu svīta – pamestu māju ziedošās paliekas, drupas un ceriņi un ābeles un sabrucis galdiņš ar vastūķi apvilkts krastā,
klaigāja dzeguzes un atšķirībā no iepriekšējā airējiena, laiva neapledoja. Spīdēja saule te sejā, te sānā, Endomondo zināja teikt, ka es airēju gana labi, brīžam veldzei tiku pie pretvēja un straumes. Vienā pilnsirds dailē krājās kilometri uz airu lāpstiņām, līdz biju daķērusi un ar kilometru gariem manevriem arī apdzinusi dažus lēnākos no normālcilvēkiem. Tomēr lai kā centos, noķert medaļoto pjedestālu man tomēr nesanāca, (NEKAD NEKAVĒ UN VIENMĒR PĀRBAUDI LAIVU!!!!1ONEELEVEN!!!) tad nu es smēlu baudīt vienatni uz upes pilnām plaukstām: dziedot, piemēram, visādas tur karavīru un karavīrulīgavdziesmas, dziedāju un airēju un sirsnīgi apkaucos.

Lūk, ja saulaina diena, smuki iet mans kuģis, sparam pati nolemju padziedāt un pati apraudos aiz tā, cik tumsā-gāju-eijā-vakarāji- ir makten jaudīgs jodumāšu gabaloscērtamgabals. Lūk, cilvēks atpūšas, lūk, izklaidējas, pats sev alfa un pats arī omega, ja vajag.

Atšķirībā no citām reizēm, Strenču tuvošanās bija skaidra, nekādas ilgas un mokas pa šo plāksni mani nevajavāja. Viss bija vienkārši un "kā pēc pulksteņa" un mana diena uz upes nesa ne vien gandarījumu, nogurumu, bet arī to paštaisīto prieku aumaļām. Līdzīgu tam, kā uzrakstīt rakstu, izgrebt vāgūzī koka vīriņu vai izbrstēt visus putekļus visā mājā. Apmēram, plusmīnus, tā.

Bet jā. Ir labi tur, ārpus asfalta, grantīs un upēs un saulē nudien.