Saules kalēji stiprie/ nāciet pārkaliet mūs
Jums ir gadījies baisā izsalkumā gatavot ēst un pilnīgi visu piededzināt? Īpaši labi – rīsus vai pupas? Iegūt ne ar ko citu nesalīdzināmo smaku, zilos dūmus un pagalam sačakarēto pannu/katlu, kuru pēcāk jāmērcē trīs dienas un jāvāra sodā, lai kaut cik tīru dabūtu?

Kad pa brīdim rakājoties bilžu bankās gadās atrast kādu fočeni, kāda šķita, ka ilustrēs to veiksmīgo un skaisto dzīvi un tās nebeidzamo izaugsmi, gluži neviļus nāsīs iecērtas tieši tā sviluma smarža no katliņa. Rīsi vai pupas?

Piemēram, sāki skolas gaitas ’86, tieši uz “izglītības reformu”, kad varēja iet sešgadnieki,
trāpīji uz skolas formām, vēl uzņēma oktobrēnos, bet jau pavisam drīz, blakus Ļeņinam piespraudi auseklīti vai Sprīdīti un pioniera kaklautu, ja skola bija atturīgāka atmošanās degsmē, to nosēji pirms uzvilki tautastērpu.

Biji visās demonstrācijās Rīgā, Baltikās un Mežparkā, visos mītiņos un palīdzēji krāsot trafaretus saukļiem “Baltijas ceļš ir mūsu ceļš” ar tumšsarkanu krāsu uz plānā boloņas auduma tā, lai nenosmērējas parketa grīda, piemēram.
Dziedāji folkloras kopā un mācēji rokdarbu/daiļdarbu komplektu samērā labā līmenī.

Un šitajos te divdesmitajos janvāros, kad ģimenes vīrieši aizbrauca barikādēt, ģimenes sievietes meklēja mieru virtuvē adot un klausoties radio, adīja un ārdīju, jo pārāk ātri adījās, dzijas trūka un nepienāca ziņas un adīšana bija arī lūgšana un buršana par parasto, piemēram, lai nevienu nenošauj, lai vīrieši pārnāk “no kariņa” un lai viss izvēršas “labi” – kur “labi” ir ņemts no pasakām vai vēstures grāmatām ar krietnu etnogrāfijas un nacionālromantisma piešprici, bet bez bildītēm un specenes kas un kā un cik daudz ir labi.
Miers un visi dzīvi – tas ir labi, tiktāl skaidrs. Labi.



Pavasarī viss bija citādi, vecāki un reģiona aprindas dzēra allažu ķimeli un tas bija ceturtais maijs, daudzreiz todien skanēja himna, visi raudāja, teica – tas jums, bērni, tā neatkarība – un dzēra allažu ķimeli;
pēc tam nāca kaudzēm citu notikumu un pārbaudījumu un visādas tādas kā pieaugšanas un pārtikas talonu atliekas un košie importi, "gribu pleijerīti" un kādu dienu, televizorā runāja ivars godmanis par taupību un kāds no dīvāna otras puses klusi teica, ka “mums vairs nav naudas un nav zināms, kad tā būs."

“Bet mums ir pagrabs pilns zapšu, vasarā kaplēju bietes brīvpusdienām un es māku taisīt māla pogas”, kā ierasts, nepiekritu, piemēram un vafeles reizi divās nedēļās varēja uzcept arī ar cūku taukiem un vienu olu. Un visādas tur faksimilreceptes "kara lauka virtuves" un tādas kā labāku dienu gaidas, kad izdarot [nezināmo] iestāsies [neizzinātais] labāks laiks.
Un taču arī ir kaut kāda nebūt zeme un naturālformas pārējās - nevar būt, ka viss ir pavisam slikti.

Zirdziņu šūšana salonam "Paija",
māla pogas, tad jau arī pretī tai bēdai un zaudei iestājas valsts pabalsts, kas baro visus, kas lieli un mazi pavisam un ir kleitu šūšana un plakātu taisīšana un aizvien skaidrāka bilde, ka pasaku romantisms vai etnogrāfiskā pūralāde pati par sevi nesildīs,
konkrētākas kļūst potenciālās bildītes par to, kas gan varētu būt laba dzīve.
Piemēram, siltais ūdens krānā.
Vai regulāra banānu ēšana. Un jogurts! Un siers, cik ļoti neticamas labklājības simbols ir siers! "Ja varētu nopirkt kilogramu siera vienā reizē!"
Un divi pāri zābaku.
Un bikses, kuras nevis uzšuj/pāršuj, bet nopērc veikalā.

Un tā.
Reizēm nav ko ēst, parasti nav telefona, vienu ziemu nav arī apkures, bet ir tāds kā spīts. Un rīsi un bietes. Un nejauši darbi: ierāmēt, uzzīmēt, krāsot krogā, strādāt krogā vasarā.

Un tad tie sešpadsmit un pirmais internets ziemeļvalstu informācijas birojā – Netscape Navigator stūres rats ekrānā un altavista, kas parāda, ka “mākslas un dizaina studijas” var tulkot kā reklāmu vai medijus, piemēram un tie draugi no pirmā gada zviedriem, kas runā par Īsto Dzīvi Lielajā Biznesā;
jau labu laiku visapkārt apšauj Lielos Biznesmeņus un nav skaidrs, vai bizness ir iespējams bez šaušanas. (Ir, saka viens no viņiem, kura vairs nav. (izaugsme-amats-depr.-pašn.) Jācīnās, lai tiktu lielajās auditorfirmās nu vai Unileverā.)
Proti, ideja ir skaidra- bizness viss ir par naudas pelnīšanu, bet kā, kā vārdā un kā tieši un kāpēc;
“ko tur kā dara”, vai spirta un cigarešu vai smaržu paraudziņu tirgotāji ir biznesmeņi un ko dara Price Waterhouse;
vai sievietes biznesā ir tikai sekretāres bosiem sarkanās žaketēs ar rubīnpogām? Un ko dara biznesā vēl, ja neesi Boss (pirms tevi nenošauj)?


Un tad draugi no pirmā gada zviedru skolas ļauj lasīt savus tumšzaļo sienu bibliotēkas “tekstbukus” – teiksmaino mārketingu un filipu kotleru; portera stratēģiju un arī corporate finance (tur daudz matemātikas un matemātika ir tālu) un vārds “bizness” piepeši iegūst skaidras bildītes – ikurāt no deviņdesmito gadu stokiem, ar divrindu žaketēm un dzelzs sejām un saltiem rokasspiedieniem. Mārketings tiek pie ilustrācijas ar iedegušo spuldzīti un sakās esam vienīgais, kurā ir kaut mazliet mākslas. Viss cits ir miglā. Un televizorā ir reklāma, protams. Always Head& Shoulders Elektromontāža Dzīves Līnija Snikerssņi. "Runājiet klusāk, es gribu redzēt reklāmas!"

Un tā nu būdams dzimis tā ap astoņdesmito, savos tā apmēram astoņpadsmit/deviņpadsmit jau strādāji neticami atbildīgu darbu un nereti nopelnīji vairāk, kā skolotāja vai medmāsa. Vai visnotaļ, strādāji līdzvērtīgi saviem vecākiem, piedalījies ģimenes budžetā kā pienesošā, nevis tērējošā vienība. Patiesībsakot, tava bērnība nebeidzās ar pirmo algu, tā jau bija beigusies tā lāgā nesākusies kaut kad apmēram tad, kad godmanis un einārs repše stāstīja, kā atpazīt Latvijas rubļu banknotes.
Un vēlāk, tajos astoņpadsmit/deviņpadsmit, strādāji to darbu tāpēc, ka mācēji datoru un angleni – prasmju komplekts, kurš pavēra neierobežotas iespējas izcelt no “biznesa kofera" un globālo panākumu nebeidzamos apvāršņus no Zilupes līdz Ziemupei. Vilis Dambiņš - divdesmit vienu gadu vecs Lainbankas prezidents. Kristiāna Lībane, 24 - Saeimas deputāte, lūk, jaunības jaudas spēks jaunceltniecībā. Lielformāta laikraksts “Diena” regulāri ziņoja par skolasbiedriem/universitāšu pirm/otrkursniekiem, kas ieņēmuši karjeras kāpnes, jo ir jauni un daudzsološi un ātri apgūst visu jauno un nav teorētiķi, bet piekrīt laikmeta garam, ka “iela un dzīve mūs māca labāk par kaut kādiem tur grieķiem.”
Un šķita, ka pasaule tieši tā arī griežas.
Esam jauni, skaisti, stipri un neticami pārliecināti. Nākotne esam tieši mēs. Un te, pie mums, esam izņēmumi no izņēmumiem, jo pie mums viss ir pavisam citādāk, kā citur. Esam īpaši visi kopā. Jūsu teorijas vai skandināviski ģermāniskās iedomas mums te nekad nestrādās, dzi.

Un pamazām Deutche-Lettische Bank kļuva par Hansapank vispirms un Hanzabanku pēc tam un tu lietoji jaunā veiksminieka komplektu – klausījies radio swh, lasīji dienu/fokusu un skatījies elentē un pamazām slējās debeskrāpji, kuros amatus ieņēma plusmīnus vienaudži, kursabiedri, laikabiedri;
mēs – jaunie un daudzsološie. Daži pat pabeidza augstskolas, daži devās izaicinājumos uz londonu vai stokholmu un airbaltic bija cienījama aviosabiedrība, kurā strādāja cienījami jaunie profesionāļi.

Un tā diezgan ilgi. Augstāk, tālāk, vēl. Vēl. Vēl. Vairāk. “Uz Berlīni es braucu biežāk, kā uz Bausku”, “jums, radinieki, nav lemts saprast šo problemātiku” un viss ir viens, viss ir mērķis, cīņa, izaugsme, karjera. Tam visam ir jēga, cīņai ir panākumi, uzvar viltīgākais. “Pēc desmit gadiem vadīšu visu reģionu”. “Es nesen izlasīju lielisku menedžmenta grāmatu - “SuņCu” un “Mazais Princis par menedžmentu.” "Esmu Nike cilvēks, Audi ir pārāk konservarīvs. Manā līmenī pieklājas/neko mazāk pat Chanel es savai sejai nedodu/viesmīle nav tiesīga man kaut ko te ieteikt/etc."

Paldies nezināmajam, īsos un retos realitātes uzplaiksnījumos tomēr apzinies, ka varbūt arī esi stīvs, bet tomēr ne Džobss un pat ne Ričards Brensons un pēc gariem akadēmiskajiem vai dropofiem, visiem nolūdzies un nokārto "to bakalauru."
Iespējams, vēlāk vakara studijās vienīgajā izremontētajā auditorijā, krogos, birojos un svētdienās un grupu diskusiju darbā, kas piesaistīts kādai augstskolai, arī uzņem akadēmiskās pasaules fāstfūdu vieglajā valodā – MBA.

"Lai būtu miers un papīrs jo dzīve ir gara."

Un tad aizvien retāk, bet pavisam citās vietās jūs neviļus satiekaties, tu un tie laikabiedri, kuri arī steidzās un rija nesakošļājot un cēla nepavaicājot.

Teiksim, NVA reģistrācijas zālē vai slimnīcās/klīnikās un mazrunīgi apmaināties pieklājībām. Vai banketos. Vai bankās. Vai skumjā vai patiesā dzērumā un sakām, eu, paklau, tu vēl esi dzīvs? Kā tu vari to izturēt? Mazliet šlupstot un piemiedzot kreiso aci fokusam, viņš runā par to, ka patiesībā jau “sen ir visu pametis”, kopš aizbraucis uz Himalajiem. Viņa nomaina vārdu, izmet visus savus šaneļus un saiet jogā.
Daži ir miruši, kurš avārijās, kurš pāršņaucot balto, kurš cienīgi pārgriež vēnas dažādu un tieši viena iemesla dēļ.
Ne vien formai, bet taisnībai jāteic, ka daži ir laimīgi.
Laimīgi, jo murskulī veiksmīgi/viegli/tālredzīgi/laimīgi atraduši kādus vēl citus pieturas punktus ārpus,
piemēram, jēgu vai mīlestību vai spēka saliņas. Vai to visu kopā, kopā ar pateicību un pacietību. (Dažiem tas notiek agrāk, jā.)


Bet tā, acis vairs nespīd un nāsis netrīs “cīņai, izziņai un uzvarām”,
kārnie un cibiņveidīgie reiz liriskie varoņi ar ģitāru ir uzēduši cienījamu buņģa kuņģi;
ir sirmi, balināti vai krāsoti mati; ir plūdlīnijas koriģējošā veļa un kapitālieguldījumi dekoratīvā skaistumkopšanā, kas tomēr nenotušē vienu – sadegušo rīsu paliekas savā spožajā katliņā un nespēju atzīt, ka sen jau amata nosaukumam nav nozīmes, ka ilgstoši jūties “izskrējis caur debesīm” un nezini, ko vēl vairāk vēlēties.

Nevis tāpēc, ka “man viss jau ir”, bet tāpēc, ka sprintā skrienot maratonus jau piemēram gadus piecpadsmit un vairāk, gluži vienkārši vecie relišeri vairs neņem un jaunu nav pa ķērienam. Tajās jūsu priekšpēlēs nav nekādas spēles. Izdzinies, nodzinies, vecais zirgs, tukšais ugunskuriņš.
Ka piedāvājums “uzņemties izaicinājumu”, "būt par patērētāju neapzināto vēlmju arhitektu", “pierādīt sevi”, “izcīnīt iespēju” konkrētajā jomā izraisa reizēm ne īpaši veiksmīgi noklusētus sarkastiskus smieklus, savukārt lūgums paskaidrot acīmredzamo, saprotamo (“ja vien jūs, mīlulīt, mazliet padomātu, tad saprastu”) - nekontrolējamu neiecietību un asu sāpi par zemē nomesto laiku un galda otras puses satriecošo seklumu gan savā gribā, gan spējās.


Lūk. Kad trešais cilvēks no šodien satiktajiem nejauši izmeta, ka nespēj savu ikdienu komponēt bez antidepresantiem un citiem neirofarmproduktiem un ceturtais atzina, ka katrs darbadienas vakars bez ¾ pudeles vīna - tāda nav, jo kā gan aiziesi gulēt – man palika pavisam bēdīgi.

Ātrie pelni, lūk kas mēs te esam, steigā skrējušie, ātri svilušie, apsteigušie.



Un ko tālāk, ko?