barbala (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} barbala) rakstīja,@ 2013-06-05 08:43:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
dārzeņi un garšaugi
Vingrotuves stāvlaukumā dulli smaržoja pēc zemenēm un dillēm. "Jānobrauc līdz nakts tirgum", nodomāju un pagriezu stūri tajā virzienā.
Valmieras ielas sākumā uz brauktuves izmeimuroja īsta vīru draudzība divu cieši saķērušos, bet galēju nestabilu indivīdu izskatā, kuri savā ciešajā saskāvienā nekādi nevarēja vienoties par nosacītās iešanas nosacīto virzienu: ("maldījās kā lapas, kas rautas no zara") un tālab visiem satiksmes dalībniekiem nācās nogaidīt argumentētu lēmumu pienākšanu ekstermitātēs – vai tad nu uz Lienes ielu, vai tad uz Pērnavas vai varbūt pa Valmieras vai kasnuturvēl, Narvas, laikam. Tomēr nevar arī apgalvot, ka indivīdi bija tikpat pavirši pret sevi: vienam pie ļoti zili sarkanās sejas (metilspirts?) bija pieskaņota violeta bikšu siksna, bet otram: puķains krekls, kurš atrauts vaļā plīvoja gluži kā mū'žīgo svētku salas karogs un pār plecu audekla maisiņš "EU [kautkādatur] donors day 2005". No estētiskā viedokļa man lāgā nebija kur piesieties un kad nu kungiem labpatikās izdarīt domu par trajektoriju, esē kopā ar dažiem trolejbusiem un citiem maznozīmīgiem satiksmes dalībniekiem saņēmu atļauju turpināt maršrutu. Vai Vanagam ir reklāmas sejas, starp citu?
Savukārt uz nākamā ielas stūra pie ceļazīmes staba locījās Viņa. Sieviete nenosakāmos gados, bet ar viegli uzminamu nodarbošanos un acīmredzamām interesēm un hobijiem. Tas, kas mani darīja bažīgu: viņa vijās ap to stabu nevis tādā kā draiskā stabu dejā, bet turot vienu roku uz paribes, bet otru uz pieres, kas vismaz manuprāt liecina par sliktu pašsajūtu un sāpēm. Piegriezu malā, jo ja nu viņai kāds nazis paribē iedurts vai piepešs liesas plīsums nodomāju, nedrīkst tač pabraukt garām cilvēkam, vēlētāji, katrs viens ir svarīgs, utt., kauč neko citu, kā ātros izsaukt nevaru, ko arī piedāvāju.
"Da nu nah*, u meņa pečeņ. Všcera, ņet, poszļevčera, vot nažralas uzšastno, vo i boļit. No ja tut v raboķe, no vot, pečeņ, n***". Mņe takoj kļient bil, takoj....no tak nažraļis. No vot, a tjeper – pečeņ!"
No ātrajiem viņa atteicās, teica, ka tad kavēšot darbu un proiģot že pečeņ skoro un vispār, viņai pokušatj i klubņičku hoķelosj, veģ uže ijuņ.
Tā nu vēlot izturību ("ģeržiķes") atstāju viņu pie iecienītās ceļazīmes "Apstāties aizliegts", lokoties aknās.
Nakts tirgū bija tikai divi štābiņi. Vienā, lielie manevri – grieķu kartupeļi un sīpoli, poļu tomāti, itāļu kāposti, latvijas dilles un lakši un gurķi un mikrobietes ; otrā – zemeņi no Grēcijas, kā teica pārdevēja. Pastellēju arī zemeņus no Grēcijas, nobraucu mājās ar visām šīm dienvideiropas zemnieku ekoveltēm un iemazsālīju gurķus. Ja dzīvoklis smaržo pēc zemenēm un dillēm, tad ir jūnijs.
Vingrotuves stāvlaukumā dulli smaržoja pēc zemenēm un dillēm. "Jānobrauc līdz nakts tirgum", nodomāju un pagriezu stūri tajā virzienā.
Valmieras ielas sākumā uz brauktuves izmeimuroja īsta vīru draudzība divu cieši saķērušos, bet galēju nestabilu indivīdu izskatā, kuri savā ciešajā saskāvienā nekādi nevarēja vienoties par nosacītās iešanas nosacīto virzienu: ("maldījās kā lapas, kas rautas no zara") un tālab visiem satiksmes dalībniekiem nācās nogaidīt argumentētu lēmumu pienākšanu ekstermitātēs – vai tad nu uz Lienes ielu, vai tad uz Pērnavas vai varbūt pa Valmieras vai kasnuturvēl, Narvas, laikam. Tomēr nevar arī apgalvot, ka indivīdi bija tikpat pavirši pret sevi: vienam pie ļoti zili sarkanās sejas (metilspirts?) bija pieskaņota violeta bikšu siksna, bet otram: puķains krekls, kurš atrauts vaļā plīvoja gluži kā mū'žīgo svētku salas karogs un pār plecu audekla maisiņš "EU [kautkādatur] donors day 2005". No estētiskā viedokļa man lāgā nebija kur piesieties un kad nu kungiem labpatikās izdarīt domu par trajektoriju, esē kopā ar dažiem trolejbusiem un citiem maznozīmīgiem satiksmes dalībniekiem saņēmu atļauju turpināt maršrutu. Vai Vanagam ir reklāmas sejas, starp citu?
Savukārt uz nākamā ielas stūra pie ceļazīmes staba locījās Viņa. Sieviete nenosakāmos gados, bet ar viegli uzminamu nodarbošanos un acīmredzamām interesēm un hobijiem. Tas, kas mani darīja bažīgu: viņa vijās ap to stabu nevis tādā kā draiskā stabu dejā, bet turot vienu roku uz paribes, bet otru uz pieres, kas vismaz manuprāt liecina par sliktu pašsajūtu un sāpēm. Piegriezu malā, jo ja nu viņai kāds nazis paribē iedurts vai piepešs liesas plīsums nodomāju, nedrīkst tač pabraukt garām cilvēkam, vēlētāji, katrs viens ir svarīgs, utt., kauč neko citu, kā ātros izsaukt nevaru, ko arī piedāvāju.
"Da nu nah*, u meņa pečeņ. Všcera, ņet, poszļevčera, vot nažralas uzšastno, vo i boļit. No ja tut v raboķe, no vot, pečeņ, n***". Mņe takoj kļient bil, takoj....no tak nažraļis. No vot, a tjeper – pečeņ!"
No ātrajiem viņa atteicās, teica, ka tad kavēšot darbu un proiģot že pečeņ skoro un vispār, viņai pokušatj i klubņičku hoķelosj, veģ uže ijuņ.
Tā nu vēlot izturību ("ģeržiķes") atstāju viņu pie iecienītās ceļazīmes "Apstāties aizliegts", lokoties aknās.
Nakts tirgū bija tikai divi štābiņi. Vienā, lielie manevri – grieķu kartupeļi un sīpoli, poļu tomāti, itāļu kāposti, latvijas dilles un lakši un gurķi un mikrobietes ; otrā – zemeņi no Grēcijas, kā teica pārdevēja. Pastellēju arī zemeņus no Grēcijas, nobraucu mājās ar visām šīm dienvideiropas zemnieku ekoveltēm un iemazsālīju gurķus. Ja dzīvoklis smaržo pēc zemenēm un dillēm, tad ir jūnijs.
