if you do not pay for the product, you become product yourself
Nu rekā: nevajadzēs vairs briesmīgās stoku bilžu bankas, no 16. janvāra Instagram juridiski varēs pārdot bižiņas bez to autoru vai attēlos redzamo personu/objektu piekrišanas un atlīdzības. Savu nepiekrišanu būt par fotomodeli var paust tikai vienā veidā – līdz 15. janvārim izdzēšot ekkauntu, pēc tam tu automātiski esi piekritis, ka neesi savu instagramējamu saimnieks. Interesanti.

####

Interesantas tās straumes saltajos tehnoloģiju okeānos.
Google un GGL ģimene saka, ka nepārdos tavus datus (piemēram, imanta parādnieka meklējumu vēsturi, Picasa albūmiņu "Stroika" vai "Blēņas") trešajām pusēm (nu un lielā ģimenē "trešās puses" nav vajadzīgas), vien brālīgi palīdzēs tev interneta lietošanu pielāgot savām interesēm, lasi – servēs search and content and context related content un teksta reklāmas, kā bija viņreiz, kad par tām fotoaparātu atmiņas kartēm sarakstījāmies ar dažiem laikabiedriem džīmeilos un tad tie sony adwordiņi uznirst sāniņā, sak, es kaut kā uzminēju, ka jums te nedienas, draugi, ar sonī kartēm, kliki hiar un pērc jaunu). Nu ja, tātad, Google saka, ka mēs citiem nedosim, mēs paši "uzlabosim jūsu internetu ekspirijensu", jo galu galā, AdWords reklāmas ir mūsu naudas govs - bet ar tām uzvedībā bāzēto meklējumu/piedāvājumu lietām ir viltīgi, jo modelēšana redz "līdzšinējo", taču cilvēka intereses/vajadzības ir mainīgas un dažādas. Cits analogais piemērs, Mans Rimi, kas pielāgo "manam pirkumu grozam" īpaši atbilstošos produktus un feilo 95% no "nedēļas piedāvājumiem", jo balstās uz to, ka mans iepirkumu grozs vēlas palikt tik veselīgs un priekšzīmīgs allaž. Taču akcijas un atlaides, ja ļoti nemaldos ābecītes pirmajos burtos, ir galvenokārt par to, kā uzlikt mani, visu tādu veselīgu un Lazdonai lojālu uz piemēram, majonēzes vai ceptas vistas nešķīstās takas. Attiecībā uz Google pielāgošanos – ticot, ka es vislaik meklēju tikai visādus smalkumus un augstas gudrības, man grūti būs tikt pie funny lolcats pictures, ja vien tās nebūs pieminētas kādā Pētījumā. Tas, maķenīt pārspīlējot, ilustrācijai.


Otra straume ir Facebooks un tā gara vai formas radinieki, kurš maziem burtiem uzraksta, ka tu, kas šeit ienācis, tu esi mūsu prece un mēs tevi viskur pārdosim. Nu tad tu saki, labi, jo neko citu tev pateikt nemaz nav iespējas, vienīgi izdzēsties un tāpat viss, ko darīji, pirms izdzēsies, būs mūsu.


Trešā straume ir tādi, kuri saka – maksā mums ragā un mēs neko tev sliktu nedarīsim, reklāmas nerādīsim, personīgos datus nepārdosim, pakalpojumu vien sniegsim. Flickr braši dodas tajā virzienā (vēl gan bez maksas, bet es saku - laika jautājums). Varētu teikt, ka Last.FM tur mēģināja būt, bet nu, nesanāca - viņus piegriež. Pārsvarā, šeit dzīvo visi tie, kuri spēj uztaisīt jēdzīgas un ērtas aplikācijas un par tām nekaunās paprasīt naudu, jo lieta ir derīga. Malači.


Nu un ceturtā straume ir tie, kas izvelk no pakša savu Zenītu, no ledusskapja – Kodak filmu; e-pastiem uzķīlē nelielas ietilpības personisko servelīti, bildes publicē sev vien zināmās un dažiem vien pieejamās vietās, visai pasaulei savas laimes, priekus un vakariņas nerāda. Un mūziku, mūziku atskaņo tikai juridiskās ģimenes lokā, piemēram, nevis publiski. Un kino skatās pirktu ripiņās vai uz lielā ekrāna, jo nesunīša kājāmsperti, ne guntiņas pagalītes.


####

Te vēl viens viedoklis. Džeks gan šoreiz vairāk par formu ("kam vajadzīgas jūsu bildiņas"), nevis par būtisko - proti, vai man pašai pieder manas bildiņas un kas ar tām notiek tālāk.