kuģi lēni atledo?
Viņvakar, sapirkusi Nepieciešamās Sastāvdaļas, braucu no Mola uz centru. Sniga. Lieliski sniga.
Prasījās izlaist pāris līkumus pa pilsētu, jo iepirkšanās procedūra bija izdevusies nesāpīga un uz grīdas jautri sadžinkstēja ābolsulas burka ar vīna pudelēm un daži ne pārāk maigi paņemti līkumi līdz nepazīšanai deformēja nevietā ieslīdējušo Talsu biezpiena paciņu.

Sen nebiju vizinājusies pa pilsētu, bez prapķiem, novakarē. Un priecājoties par Daugavmalas gaismām, līdz kaulam atcerējos sajūtu, kad pielasīta pārtikas norma, izpildītas materiāltehniskās apgādes saistības un pienākumi. Teorētiski, ar labi padarīta darba sajūtu vajadzētu doties uz mājām, sarindot iepirkumus pareizajās vietās, mierīgi vadot vakarus, naktis un rītus esošā establišmenta ietvaros. Jo viss taču ir tik ļoti kārtībā: visas līknes lēni augšupejošas, atskaitot dolāra kursa kritumu, taču pat tas labvēlīgi ietkmē atmaksājamo hipotēku.

Tik vien- manā mājā nav manu māju, manis pašas tur nav un man tur nemaz nav vieta, lai arī, itkā es visā piedalos.

Nav jautājumu uz kuriem atbildēt un atbildes nevienu tā īsti neinteresē, jo ko tur daudz domāt.
Check the box un izvēlies par ko klusēt šodienai. „Lūc cvant, ja uz klopi nelaiš iekšā“ pārvērties par „laicīgi saliecies, pirms ienāc.“
Un ievadot durvju kodu, aizkodē vēlmi saprast, aicināt padomāt, analizēt un apzināties. Aizslēdz vārtus visus.

Un ej nu un mierīgi izklāsti to apjausto, izdomāto un pārliecināto un ļoti godīgo domu.
Tā, vienkārši, kā uzzīmēt divas taisnes- situācijas ģenēzi, problēmpunktu un risinājumu.

Tas īsti neizdodas, jo nevietā iečīkstas ziņģe par atbildību, valsis par nopietnību un varbūt vispār, ja. Nespļauj kāpostos. Vabūt tieši tā tam visam ir jābūt un nekā citādi? Noraus tās brilles, rozā brilles. Ērti tač' dzīvot mijkrēšļa zonā, neslēgt gaismu istabā: acs aprod ar pustoņiem, ar tonalitāti. Ka, moška, vajag rūdīties. Vēl vairāk un vēl tālāk. Vēl divus āliņģus izrociet, lūdzu, jo jāgatavojas bargajām ziemeļziemām.

Tāpēc sanāk stundām, dienām un nedēļām braukalēties pa Rīgas pilsētu, Saulkrastiem-Raganu vai Ķeguma HESu lai tikai nebūtu jāsastopas ar acīmneredzamo, bet sirdij, prātam un loģikai nojaušamo un paribē aurojošo Staņislavski. Tomēr no pudeles palaistais džins arī padara savu darbu, gaisā pasviestie kauliņi sakrīt diezgan pareizi, kaut lēni, lēni Dieviņš brauc.
Dzeltenos miskastes maisus man roka vairs neceļas nopirkt.


Vienīgi, tovakar, kad sniga, piepeši likās- daudzi tomēr tā braukā visu laiku.
Un ka ir baigi paveicies, tomēr.
Un būs labi. Pa īstam.