barbala (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} barbala) rakstīja,@ 2012-08-20 09:00:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Lomi- Bortnīki
Latgale bija četras ļoti lēnas un daudznotikumu dienas, divas no tām atpūtai, divas "esot par velosipēdistu", tām dienām bij garas naktis, ilgi rīti un saulaini launagi, tāda vesela brīvdienu mūžība, jā.
Pēc starta Varakļānos un pirms Lomi-Bortnīkiem vienbrīd šķita, vai tiešām nekad nebūs nekas ainaviski gardāks par Zemgales stila plakanumu ar labības laukiem un kartupeļu vagām, no kurām tik ļoti smaržo rudenis, ka jāminās cauri ātrāk, lai nepieķer. Grants. Lēnie kāpieni, lēnie kritumi. Pacietība, drīz jābūt Tiskādiem, par kuriem zināms nav nekas, bet izklausās labi, gandrīz kā "cukāti" vai "sukādes". Visas zīmes ilgstoši izsmējīgi norādīja attālumu uz Viļāniem, kuri grozies kā gribi vislaik bija kādus 10-15 km., lai kurp arī nogrieztos. Bet tad nu pirmā garākā pauze uz Maltas tilta, atlikts lietus, līdzpaņemtās maizītes un ceļš varēja turpināties pret maza leņķa kalniem ar knašākiem nobraucieniem, ja paveicies un Viļāni beidzot attālinājās.
Jā, pirmajā dienā domu centrā regulāri ierotēja Dibena un Velosēdekļa iņunjaņisko attiecību ģeometrijas smalkumi, pareizākās ieriktēšanās fineses, faktiskie vs F:izik inženieru projektētie leņķi, sēdekļa platums/šaurums/izliekumi und sēžamā iegrime, taču šis dibena uznāciens galvenajā lomā nebija ilgs: kā ar patstāvīgām neērtībām, par tām ilgi reflektēt nav vērts, tā vienkārši ir, jāizņem attiecīgais diskomforts no galvas un jāmočī, ir tak tik daudz kas cits par ko domāt vai vērot. No Tiskādiem ceļš veda uz Maltu pa asfaltu, ja nekļūdos, ar kalniem augšup un lejup un jo tuvāk tā Malta, jo ciešāks kļuva sapnis par kafejnīcu.
Kafejnīcu Maltā.
Tādu, tumšu kafejnīcu galvenās ielas labajā pusē, pretī ciema padome ar petūniju dobēm, ap stūri skola, netāli bibliotēka, pasts, kultūras nams, šajā tūrē iecienītā veikalu ķēde "Saulīte." Aizsvīdušiem logiem, bargu viesmīli baltā blūzē. Laipnu, bet stingru, nekāds te Rīgas amzieris. Tumši sarkaniem galdautiem, sveci Luminarc svečturī, dzeltenām vienkārtīgām salvetēm.
Tādu kafejnīcu, ar koka galdiem, ar ēdienkarti pie bāra, dermatīna vākos, kur uz dzeltena papīra tajās caurspīdīgajās "kabatiņās" Lucida Calligraphy šriftā uzrakstīts meņū: uzkodās ola majonēzē, rosols, mēlīšu salāti, venegrets, soļanka, borščs, aukstā zupa, tad /pāršķiru lapu/ vistu filejas, kotletes mājas gaumē, 4 veidu karbonādes (fraņču, firmas, klasiskā un saimnieka), šašliks, bet nosvītrots; tad zivju izlase: heks vai menca; tad piedevas atsevišķi, kas varbūt ir iekļautas cenā; tad lapa ar desertiem: maizes zupa, biezpena sacepums, augļu ķīselis, saldējums ar medu, kafija dabīgā šķīstošā, riekstiņi, tad alkohola lapa: LB, Rīgas šampanietis, Kerolans, ali, Cēsu, Līvu, Rēzeknes. Viss skaidrā naudā, cenas saprotams, lokāli pieejamas. Un ēdieni, ēdieni ar majonēzes restītēm, vegetu, biešu garnīru, kas griezts ar to Borner tēvēšopa rīvi.
Un es ņemšu to fraņču karbonādi, teicu, ar vārītiem ceptiem, lielo porciju, jā. Kad pieņems pasūtījumu, no virtuves drīz vien skanēs āmuru klaudzoņa, tad čurkstoņa, tad klusums un tad mums lepni atnesīs milzu šķīvjos ar viļņu maliņām. Un dakšu un nazi pēc tam. Jā, elsīšu un pūtīšu, trešdaļā padošos, pusē piespiedīšos un padalīšos, bet tad pēc nelielas pauzes vēl atradīsies vieta deserta pusei ar kafiju;
fonā skanēs Latgales radio (viena katoļu dziesma, viena latgaliešu popestrāde, viens folks, viens liepājroks, ziņas un tad uz apli),
pie blakus galdiņa vīri izturēsies sākumā bravūrīgi, tad nāks runāties, sak, rīdzinieki, kā jums tur vispār, vai maz gaiss ir?
Jā. "Malta Fat Duck". Uzdzīvosim pa lekno.
Maltā iesim uz kafejnīcu, tāds bija plāns. Kafejnīca. Ēst. Maltā.
Un tad nāca tā Malta, dzelzceļš, līkums, stacija, iela, brūna, zaļa, pelēka kokmājiņa, silikātbloki šitai, tai dzeltenie ķieģeļi, tad dodiet ceļu, kalns, kastaņi. Un nekā. Neredz kafejnīcu. Varbūt sānielā?- manā balsī bija cerība. "Nā, nav mums te nekā", teica pirmais uzrunātais jaunietis. (ko viņš zin, tas jaunietis, nospriedu, kartē ir rakstīts pareizāk.)
Milzīga, milzīga rekonstruēta vidusskola ar sporta halli, visādi citi būvdarbi zem zili- zvaigžņotajiem infoplakātiem, ūdenssaimniecības sakārtošanas darbi un citi izstrādātie fondi.
Cerības ir dzīvelīgas tādas. Vienmēr. Negrib padoties.
Krustojumā visādi veikali, "pampersiem -20% vēstīja flomastertehnikas pārdošanas akcijas plakāts. "Bērnu un saimniecības preces." Aptieka "Viss tavām vajadzībām."
Glīts skvēriņš, soliņi, veikals AIBE - nu labi, ja nu iekšā kafetērija?
"Nē, nav šeit kafejnīcas, bet mums ir kulinārijas nodaļa. "
Nlabi.
Nlabi. Paldies.
Samierinies. Pacieties. Būs, viss būs. Būs. Pa-cie-ties.
Sakomponējam kulinārijas nodaļas piedāvājumu- kotletes, žāvētas Tukuma vistas kāju un gandrīz visu Maltā pieejamo siļķi kažokā, Donas radziņu, vēlturkautko un ieņemam soliņus un gardi ēdam, daudz apkārt neskatoties.
Un vispār. Negaršo man tās fraņču karbonādes un nepatīk tās tumšās, smacīgās kafejnīcas ar lipīgajām ēdienkartēm dermatīna vākos, Vegetu neciešu un majonēzi neēdu, vārītcepti kartupeļi bojā vidukli, riebjas tās nesamērīgi milzīgās porcijas, kuras neviens nekad nevar apēst, bērniāfrikābadāmirst un vispār, nekur nav tik gardi kā šeit, Maltā uz soliņa, skvērā ēdot siļķi kažokā, piekožot Donas radziņu un uzdzerot ūdeni. Kas, kas var būt labāks par šo?
Un vispār. Ēdiens ir tikai ēdiens. Toties, ceļojumi allaž ir tik burvīgi tāpat. Vērot, runāt, lasīt karti, domāt, kur tālāk, kā pareizāk un kāpēc un kāds malacīgums kājās slēpjas. Un tad vēlreiz gājiens uz veikalu, jo siļķe kažokā bija patiesi priekšzīmīga, deserta vietā vēl tās un nekādas Latgales radejas no tumšas kafejnīcas ar tumši sarkaniem galdautiem. Paēst uz soliņa ar savu sporku no vienreizējiem traukiem.
Pēc tam ar ļoti smagu kuņģi, svina dibenu, kuram pēkšņi vairs nav jau nodibinātā kontakta ar velosēdekli, smagu galvu uzkāpt un turpināt, lejup pa kalnu, sadedzināt nolāpītās kalorijas. Aiz Maltas beidzot sākas ezeri, ezerzemes titula attaisnojums – Špēļu, Drozdovkas un Zosnas, dienas jūdžakmens ir Rāzna un drīz mīšana atkal jau braša, pietura šāda tāda, tad arī plāns pamēģināt uztrausties Mākoņkalnā. Taču mazpamazām arī reljefs klusībā bij' sācis darīt savu darbu un ieraugot Mākoņkalna sākumceļu tika nolemts iegriezties tur citreiz. Paldies, bet nē. Jo nevienam taču nekas nebija jāpierāda un vispār, šis ir atpūtas brauciens un kā tāds, it must be fun (vidējais ātrums 18km/h) un bez Mākoņkalna šoreiz var iztikt.
Ai, nu tā Rāzna izskatās pēc Klaipēdas vai Palangas, vēl tikai plastmasas delfīnus/flamingys salieciet dārzos, kaut kādi feikie blingi tur savākti, kempingi šmempingi, kamperi un viss tāds, plastmasains. Un ar pretvēju, paldies, varējāt jau tā nepūlēties.
"Laižam uz Ezerniekiem" izskan vienošanās un ar todieviņpalīdziņu galvā tiek atlikts ze fainal kauntdaun. P55, "Dubļukalns" (to, ka Latvijā nav kalnu var apgalvot tikai tas, kurš ar savu fiksīti nav nobraucis no Skolasielas veloceliņa, ja), ik pa strēķim dažas pieturas, kurās pagulēt uz soliņa, atjaunot asinsriti sprandā un saņemties vēl-mazliet, daži pretkalni, kuros uzstumt un nokalnīte ar priecīgu izaucienu "labots rekords, 57km/h" (tas ir tad, kad vējš/ātrums asaras sapūš ne tikai ausīs, bet arī aiz apkakles), kaut kur tālumā saule pošās mākoņos rietēt, ainava ir pareiza, sirds pumpē un pumpējot gavilē. viss skaisti. atvaļinājums. atpūta.
Vēl nieka padsmit un
tad jau vislaik mazāk,
pff, bērnu spēles.
Nu un tur jau ir, tornis redzams, sāk aizdomīgi uzstājīgi smelgt vecais, labais ceļgals, bet jau nokalnē kaut kas ar balto zīmi un makten dusmīgu šuneli, kurš sačakarē visu nobrauciena prieku. Ezernieki.
19.50 ieņemam vietējo veikalu, desmit minūtes pirms slēgšanas, apburošs veikala zortiments ("viss tavām vajadzībām jelkad", ieskaitot cukurgailīšu taisāmo formu), remdējošs saldējums turpat un drīz vieglā bezsamaņā iezveļamiesfjokla laipnīgi atvēlētajā leģendārajā Ezernieku pavēnī ar ābelēm, egli un priedi (pirms tam gan lietu taisnības labad atzīšu, ka gandrīz jau okupēju kaimiņu dārzu, tomēr parametrs "nikns suns" mani darīja uzmanīgu. bet arī TĀ mājiņa bija dzeltena, tātad, visam ir jābūt pareizi, es nodomāju un vēstīju tās saimmniecei, ka mums te viss ir saskaņots un mēs te nakšņoim. Ha.)
Garšīga Pelde Ļoti Aukstā Ežezerā,
tēvocis Arsēnijs un kaimiņu piešķiebtie ābloļi,
"kaut-kādas-tur-zvaigznes", augusta nakšu viss krāšņums un tad jau arī miegs blīvs kā filcs.
Pirmās dienas bilance: 107 km, braukšanas laiks 6:20.
Vācu tūristu pārdomas otrajā dienā sekos, tagadiņ, sētā iejājusi pirmdiena, nu jāiejūdz darba zyrgs un jāmetas aulēksī, spēcinātai ar paaugstināta oktānskaitļa degvielu.
Latgale bija četras ļoti lēnas un daudznotikumu dienas, divas no tām atpūtai, divas "esot par velosipēdistu", tām dienām bij garas naktis, ilgi rīti un saulaini launagi, tāda vesela brīvdienu mūžība, jā.
Pēc starta Varakļānos un pirms Lomi-Bortnīkiem vienbrīd šķita, vai tiešām nekad nebūs nekas ainaviski gardāks par Zemgales stila plakanumu ar labības laukiem un kartupeļu vagām, no kurām tik ļoti smaržo rudenis, ka jāminās cauri ātrāk, lai nepieķer. Grants. Lēnie kāpieni, lēnie kritumi. Pacietība, drīz jābūt Tiskādiem, par kuriem zināms nav nekas, bet izklausās labi, gandrīz kā "cukāti" vai "sukādes". Visas zīmes ilgstoši izsmējīgi norādīja attālumu uz Viļāniem, kuri grozies kā gribi vislaik bija kādus 10-15 km., lai kurp arī nogrieztos. Bet tad nu pirmā garākā pauze uz Maltas tilta, atlikts lietus, līdzpaņemtās maizītes un ceļš varēja turpināties pret maza leņķa kalniem ar knašākiem nobraucieniem, ja paveicies un Viļāni beidzot attālinājās.
Jā, pirmajā dienā domu centrā regulāri ierotēja Dibena un Velosēdekļa iņunjaņisko attiecību ģeometrijas smalkumi, pareizākās ieriktēšanās fineses, faktiskie vs F:izik inženieru projektētie leņķi, sēdekļa platums/šaurums/izliekumi und sēžamā iegrime, taču šis dibena uznāciens galvenajā lomā nebija ilgs: kā ar patstāvīgām neērtībām, par tām ilgi reflektēt nav vērts, tā vienkārši ir, jāizņem attiecīgais diskomforts no galvas un jāmočī, ir tak tik daudz kas cits par ko domāt vai vērot. No Tiskādiem ceļš veda uz Maltu pa asfaltu, ja nekļūdos, ar kalniem augšup un lejup un jo tuvāk tā Malta, jo ciešāks kļuva sapnis par kafejnīcu.
Kafejnīcu Maltā.
Tādu, tumšu kafejnīcu galvenās ielas labajā pusē, pretī ciema padome ar petūniju dobēm, ap stūri skola, netāli bibliotēka, pasts, kultūras nams, šajā tūrē iecienītā veikalu ķēde "Saulīte." Aizsvīdušiem logiem, bargu viesmīli baltā blūzē. Laipnu, bet stingru, nekāds te Rīgas amzieris. Tumši sarkaniem galdautiem, sveci Luminarc svečturī, dzeltenām vienkārtīgām salvetēm.
Tādu kafejnīcu, ar koka galdiem, ar ēdienkarti pie bāra, dermatīna vākos, kur uz dzeltena papīra tajās caurspīdīgajās "kabatiņās" Lucida Calligraphy šriftā uzrakstīts meņū: uzkodās ola majonēzē, rosols, mēlīšu salāti, venegrets, soļanka, borščs, aukstā zupa, tad /pāršķiru lapu/ vistu filejas, kotletes mājas gaumē, 4 veidu karbonādes (fraņču, firmas, klasiskā un saimnieka), šašliks, bet nosvītrots; tad zivju izlase: heks vai menca; tad piedevas atsevišķi, kas varbūt ir iekļautas cenā; tad lapa ar desertiem: maizes zupa, biezpena sacepums, augļu ķīselis, saldējums ar medu, kafija dabīgā šķīstošā, riekstiņi, tad alkohola lapa: LB, Rīgas šampanietis, Kerolans, ali, Cēsu, Līvu, Rēzeknes. Viss skaidrā naudā, cenas saprotams, lokāli pieejamas. Un ēdieni, ēdieni ar majonēzes restītēm, vegetu, biešu garnīru, kas griezts ar to Borner tēvēšopa rīvi.
Un es ņemšu to fraņču karbonādi, teicu, ar vārītiem ceptiem, lielo porciju, jā. Kad pieņems pasūtījumu, no virtuves drīz vien skanēs āmuru klaudzoņa, tad čurkstoņa, tad klusums un tad mums lepni atnesīs milzu šķīvjos ar viļņu maliņām. Un dakšu un nazi pēc tam. Jā, elsīšu un pūtīšu, trešdaļā padošos, pusē piespiedīšos un padalīšos, bet tad pēc nelielas pauzes vēl atradīsies vieta deserta pusei ar kafiju;
fonā skanēs Latgales radio (viena katoļu dziesma, viena latgaliešu popestrāde, viens folks, viens liepājroks, ziņas un tad uz apli),
pie blakus galdiņa vīri izturēsies sākumā bravūrīgi, tad nāks runāties, sak, rīdzinieki, kā jums tur vispār, vai maz gaiss ir?
Jā. "Malta Fat Duck". Uzdzīvosim pa lekno.
Maltā iesim uz kafejnīcu, tāds bija plāns. Kafejnīca. Ēst. Maltā.
Un tad nāca tā Malta, dzelzceļš, līkums, stacija, iela, brūna, zaļa, pelēka kokmājiņa, silikātbloki šitai, tai dzeltenie ķieģeļi, tad dodiet ceļu, kalns, kastaņi. Un nekā. Neredz kafejnīcu. Varbūt sānielā?- manā balsī bija cerība. "Nā, nav mums te nekā", teica pirmais uzrunātais jaunietis. (ko viņš zin, tas jaunietis, nospriedu, kartē ir rakstīts pareizāk.)
Milzīga, milzīga rekonstruēta vidusskola ar sporta halli, visādi citi būvdarbi zem zili- zvaigžņotajiem infoplakātiem, ūdenssaimniecības sakārtošanas darbi un citi izstrādātie fondi.
Cerības ir dzīvelīgas tādas. Vienmēr. Negrib padoties.
Krustojumā visādi veikali, "pampersiem -20% vēstīja flomastertehnikas pārdošanas akcijas plakāts. "Bērnu un saimniecības preces." Aptieka "Viss tavām vajadzībām."
Glīts skvēriņš, soliņi, veikals AIBE - nu labi, ja nu iekšā kafetērija?
"Nē, nav šeit kafejnīcas, bet mums ir kulinārijas nodaļa. "
Nlabi.
Nlabi. Paldies.
Samierinies. Pacieties. Būs, viss būs. Būs. Pa-cie-ties.
Sakomponējam kulinārijas nodaļas piedāvājumu- kotletes, žāvētas Tukuma vistas kāju un gandrīz visu Maltā pieejamo siļķi kažokā, Donas radziņu, vēlturkautko un ieņemam soliņus un gardi ēdam, daudz apkārt neskatoties.
Un vispār. Negaršo man tās fraņču karbonādes un nepatīk tās tumšās, smacīgās kafejnīcas ar lipīgajām ēdienkartēm dermatīna vākos, Vegetu neciešu un majonēzi neēdu, vārītcepti kartupeļi bojā vidukli, riebjas tās nesamērīgi milzīgās porcijas, kuras neviens nekad nevar apēst, bērniāfrikābadāmirst un vispār, nekur nav tik gardi kā šeit, Maltā uz soliņa, skvērā ēdot siļķi kažokā, piekožot Donas radziņu un uzdzerot ūdeni. Kas, kas var būt labāks par šo?
Un vispār. Ēdiens ir tikai ēdiens. Toties, ceļojumi allaž ir tik burvīgi tāpat. Vērot, runāt, lasīt karti, domāt, kur tālāk, kā pareizāk un kāpēc un kāds malacīgums kājās slēpjas. Un tad vēlreiz gājiens uz veikalu, jo siļķe kažokā bija patiesi priekšzīmīga, deserta vietā vēl tās un nekādas Latgales radejas no tumšas kafejnīcas ar tumši sarkaniem galdautiem. Paēst uz soliņa ar savu sporku no vienreizējiem traukiem.
Pēc tam ar ļoti smagu kuņģi, svina dibenu, kuram pēkšņi vairs nav jau nodibinātā kontakta ar velosēdekli, smagu galvu uzkāpt un turpināt, lejup pa kalnu, sadedzināt nolāpītās kalorijas. Aiz Maltas beidzot sākas ezeri, ezerzemes titula attaisnojums – Špēļu, Drozdovkas un Zosnas, dienas jūdžakmens ir Rāzna un drīz mīšana atkal jau braša, pietura šāda tāda, tad arī plāns pamēģināt uztrausties Mākoņkalnā. Taču mazpamazām arī reljefs klusībā bij' sācis darīt savu darbu un ieraugot Mākoņkalna sākumceļu tika nolemts iegriezties tur citreiz. Paldies, bet nē. Jo nevienam taču nekas nebija jāpierāda un vispār, šis ir atpūtas brauciens un kā tāds, it must be fun (vidējais ātrums 18km/h) un bez Mākoņkalna šoreiz var iztikt.
Ai, nu tā Rāzna izskatās pēc Klaipēdas vai Palangas, vēl tikai plastmasas delfīnus/flamingys salieciet dārzos, kaut kādi feikie blingi tur savākti, kempingi šmempingi, kamperi un viss tāds, plastmasains. Un ar pretvēju, paldies, varējāt jau tā nepūlēties.
"Laižam uz Ezerniekiem" izskan vienošanās un ar todieviņpalīdziņu galvā tiek atlikts ze fainal kauntdaun. P55, "Dubļukalns" (to, ka Latvijā nav kalnu var apgalvot tikai tas, kurš ar savu fiksīti nav nobraucis no Skolasielas veloceliņa, ja), ik pa strēķim dažas pieturas, kurās pagulēt uz soliņa, atjaunot asinsriti sprandā un saņemties vēl-mazliet, daži pretkalni, kuros uzstumt un nokalnīte ar priecīgu izaucienu "labots rekords, 57km/h" (tas ir tad, kad vējš/ātrums asaras sapūš ne tikai ausīs, bet arī aiz apkakles), kaut kur tālumā saule pošās mākoņos rietēt, ainava ir pareiza, sirds pumpē un pumpējot gavilē. viss skaisti. atvaļinājums. atpūta.
Vēl nieka padsmit un
tad jau vislaik mazāk,
pff, bērnu spēles.
Nu un tur jau ir, tornis redzams, sāk aizdomīgi uzstājīgi smelgt vecais, labais ceļgals, bet jau nokalnē kaut kas ar balto zīmi un makten dusmīgu šuneli, kurš sačakarē visu nobrauciena prieku. Ezernieki.
19.50 ieņemam vietējo veikalu, desmit minūtes pirms slēgšanas, apburošs veikala zortiments ("viss tavām vajadzībām jelkad", ieskaitot cukurgailīšu taisāmo formu), remdējošs saldējums turpat un drīz vieglā bezsamaņā iezveļamies
fjokla laipnīgi atvēlētajā leģendārajā Ezernieku pavēnī ar ābelēm, egli un priedi (pirms tam gan lietu taisnības labad atzīšu, ka gandrīz jau okupēju kaimiņu dārzu, tomēr parametrs "nikns suns" mani darīja uzmanīgu. bet arī TĀ mājiņa bija dzeltena, tātad, visam ir jābūt pareizi, es nodomāju un vēstīju tās saimmniecei, ka mums te viss ir saskaņots un mēs te nakšņoim. Ha.) Garšīga Pelde Ļoti Aukstā Ežezerā,
tēvocis Arsēnijs un kaimiņu piešķiebtie ābloļi,
"kaut-kādas-tur-zvaigznes", augusta nakšu viss krāšņums un tad jau arī miegs blīvs kā filcs.
Pirmās dienas bilance: 107 km, braukšanas laiks 6:20.
Vācu tūristu pārdomas otrajā dienā sekos, tagadiņ, sētā iejājusi pirmdiena, nu jāiejūdz darba zyrgs un jāmetas aulēksī, spēcinātai ar paaugstināta oktānskaitļa degvielu.
