Cantharellus cibarius
Ai, kā man patīk jūlijs/augusts/septembris, jo tie meži, tie meži ar sēnēm/ogām ir pilni un var doties rēbusā "kas tad nu šoreiz."

Svarīgi ir noskaņoties un pareizi gatavoties, noķert meža noskaņu vēl pagalmā zābakus velkot, saprast, ar kuru grozu būtu pieklājīgi doties un kurš nazis jāņem, atstāt mājā telefonu, lai ir miers no tētulīša "euskuķijūsvēlilgi, manjaupalikagarlaicīgi."

Nē, tās nav nekādas kaprīzes, gadiem pārbaudīts: nepiedien agrajās gailenēs iet ar lielo beku ražas grozu un trijiem maisiem salocītiem rezervei, jo nekā tur nebūs, vien tukša stunkāšanās, tikpat neērta, kā milzīgo iepirkuma ratiņu grūstīšana, ja jānopērk 3 paciņas Lazdonas biezpiena. Tātad, gaileņu grozs,
tad jānoķer pareizā sajūta vēl stāvot mājas pagalmā,
tad garām ejot jāapskatās, vai gadījumā kaimiņam uz lieveņa nav spaiņi ar sēnēm (ja ir, tad skaidrs – jāiet uz otru mežu, tur ir vēl plašākas teritorijas) un tad jau, pussimts metri un mežs klāt. Pa labi zemenes, pa kreisi - avenes, tāds maigs intro, oguceļamaize, jo sēnes sākas bišķi dziļāk, bet priekšpuses sūnu mitrums un citas pazīmes laikus gatavo tam, kas varētu būt. Vai nebūt.



Vēl arī ir tā, ka ejot bišķi dziļāk, pamazām jāpieregulē acs, kontrasti, redzējums: jāpārslēdzas no 13" ekrānu izšķirtspējas uz sūnu pustoņiem, veco triku ar dzeltenajām bērzu lapām, kuras pa gabalu izskatās pēc gailenēm. Ap desmito meža minūti jau kaut kam vajadzētu būt grozā, pirmajai skaidrībai par to, vai kāds jau ir nošņakājis pirms manis, vai uz to vienu popsīgo gaileņu placi nav iestaigātas takas un viss sūnājs nomētāts bērzlapju galvām. Ā, lepnība, jā – tā arī ir viena lieta, ko dresē sēņošana: vismaz sākumā nedrīkst brāķēt bērzlapes un spārdīt čigānietes, sak, man tikai paraugizmēra baravikas vai sliktākajā gadījumā gailenes. Šitādus lecīgus spārdītājus kājas pašas aiznes uz tārpaino bērzlapju audzi, kur jāgriež maliņa violetajām, jo nekas cits nav atrodams nu un ar tukšu grozu mājās pārnākt....nē. To sev nedrīkst ļaut.

Vēl man nav arī skaidrs, kā es īsti tās sēnes atrodu. Nu labi, ir vietas, kur zinu , kas kur aug vai ir tās divas, trīs trakās septembra nedēļas, kad sēnes aug klājieniem un atliek vien ik pa brīdim iznest grozus/maisus ceļmalā, lai tē's ar ķerru var panākt pretī. Taču tas īsti nav normālstāvoklis, tās ir dzīres. Normāli tomēr sēnes prasa nelielu sportiskumu, intrigas šķetināšanu un minēšanu, kā tad nu būs, pat tad, ja visā Latvijā ir sācies sēņu laiks, Panorāmā tā teica . Azarts, kāds pārņem dzenoties pakaļ konkrētās reizes rēbusa atrsināšanai: kur, cik un kādas sēnes būs, ir ļoti pielīdzināms sportiskam azartam orientējoties mežā, vai jebkuram citam – kaislības un zvērēna instinkti, mednieki- vācēji, viss kā uz delnas itin normālu un paēdušu 21gs cilvēka iekšiņā, ar vieglā satraukumā trīsošām nāsīm lēkājot pār sūnām un ieskatoties Otrā pasaules kara ierakumbedrēs: tajā mežā tādu ir pa pilnam, arī meža kapu. Dažkārt šo bedru malās, dažkārt arī iekšā gadās pa kādai sēnei un tad es tā domāju par visa pastāvošā funkcijas maiņu (ref: kā sporta zāle kultūrsnamā, kolholza kantoris pilī, krogs Meke kūtī, etc etc etc).


Tātad, tas notiek kaut kā tā, ka viena sēne aizved pie citas, jo kā gan citādi? Kas vēl determinē sēņotāja došanos, piemēram, pēc gaileņu pudura izstrādes uz nākamo, citā virzienā, ja ir tādi apstākļi, kā vakar, kad sēnes ir dziļi sūnās, turklāt, nepareizajās- nevis tajās paraugsūnās (slotiņu divzobēs vai šrēbera rūsainēs) , bet slapjajās, garajās spīdīgajās stāvainēs(Hylocomium splendens) un no augšas tās nemaz nevar lāgā ieraudzīt? Man taču nav iepriekšēja plāna, notupstos pie guvuma, nopeilēju apkārtni, mēģinu saprast, sajust uztaustīt kaut kādu dzīslu; acis vēro, galva seko acīm, kājas pašas kaut kur nes. Turklāt, vakar labā puse vispār bija tukša, skaistā piesaulītes sūna klusa, klusa, pat ne grieztu kātiņu, bet kreisajā auga diezgan milzīgas un nogaidījušās gailenes, bariņā pa trim, četrām, nevis divpadsmit vai sešpadsmit. Ņuhs? Cūcene? Es parasti izpētu, kur tad šamās šoreiz ir, kādā sūnā, vai pie koku saknēm vai saulainajos pleķos, rakumos vai klajumos un tad uzmeklēju nākamo tādu vietu, lai pārbaudītu hipotēzi. Plusmīmnus strādā. Dažkārt mēģinu ieiet sēnes domāšanā - ja es būtu sēne, kur es augtu šoreiz? Hmm.
Ir arī reizes, kad viss ir kā no Stārastes grāmatām: skaistajā sūnā roku rokā sēž baraviku ģimene, netālu gailenes un kāda bārene bērzlape un priedē lēkā vāverītes kuplastītes, lazdu riekstus mētājot. Bet tās ir tās dzīru reizes , parasti tomēr ir kaut kāds meža triks, šarāde, kuru uzreiz neizkost, jo visa tā sēņu padarīšana, tā nav ar pliku roku ņemšana un vanaga kapāšana. Jāzina sava vieta barības ķēdē un tas, ka es ēdu sēnes, nenozīmē, ka esmu krutāka par mežu. Starp citu, cibas biologu komūna, vai varētu pastāstīt par sēņu funkciju, "sēņu uzdevumu un lomu mežā", tīri no bioloģiskās daudzveidības viedokļa, bez faktora "man garšo saceptas ar skābo krējumu", lūdzu?


Vēl arī ir kaut kā tā, ka nedrīkst sacerēties uz NEZ'NU'KĀDU HO-HO-HO, UHH. Arī mežā. Un jābūt gatavam uz fokusa maiņu atkarībā no konstatējamiem apstākļiem.

Nav jēgas špļaudīties un suinīties, ka nav sēņu un vispār nekādas jēgas, ja toties ir bezgalgaršīgas mellenes, leknas un saldas, bet visas sūnas ir tukšas un zeme vēl sargā sporas lielajam sēņu sprādzienam. Melleņlaiks. Tas, ka man nav pacietības lasīt ogas (kož odi, jātup uz vietas, nav piemērotas taras, nekādas dinamikas = boooring!), nenozīmē, ka ogas nebūtu garšīgas: gluži pretēji, mellenes ir vasaras karalienes (sorī, zemenes, piedodiet, ķirši) un tāpēc, sacerēšanās uz sēņu lomiem to nepiejamības gadījumos neizslēdz melnas mēles iegūšanu un absolūtu laimību. Šis te pats princips strādā arī ārpus meža, saucas ekspektāciju menedžments, nezinu kā citiem, bet man dažkārt dzīve pati apvīlē tos asos stūrus un laikam vairs tam nepretojos: ja nav sēņu, ir ogas; nav ogu, ir svaigs gaiss; nav tādu karaļu, ir tādi prinči, viss super, dzīve ir skaistāka par literatūru un notiekošais – par iecerēto. Taču vispār jau, jo ilgāk un vairāk sēņoju, jo retāk gadās tā, ka nav nekā. Vienai mērces tiesai jau nu salasīt var gandrīz vienmēr.

Bet pirmā baravika vakar izčakarēja jebkādu vīziju, ka es kaut ko būtu sākusi saprast par sēnēm.
Tā auga zem egles un apses, tumsā, pavisam nesmukā, nekaraliskā vietā, kādu es dēvētu par "cūku tumsu", jo šķiet, tādās nakšņo mežacūkas. Jāpiekrīt Vitālijam no Roņu salas baraviku jautājumā - "mi ih kak-to ņipoņimajem."

Taču mērcei salasīju, itin pat brangai mērcei. Un pirmā baravika man arī, ļoti smuka. Tā ir laba zīme. Un mellenes, kādas mellenes ir mežos!