barbala (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} barbala) rakstīja,@ 2012-07-12 14:51:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
dzimumidentitātes un sociālo saišu veidošanās pirmsskolas un vidusskolas izglītības iestādēs
Vai gadījumā nav tā, ka tieši bērnudārza un vidusskolas posmā tiek veidoti, atvainojiet, sociālo uzvedību nosakošie modeļi, e?
Ieleju Vanagu kapātājiem.
Vai nav tā, ka tās tipiskās "skuķu attiecības":
nu tur, čukstēšana, ņemšanās ap savām personām, dusošās princeses zindroms (jūs visi nāciet šu, es pabrāķēšu), savstarpēja sacensība "kurai smukāka kleita un brūgāns", skaudība/nenovīdība (katrā jociņā ir daļa joka), nesmukāko kurpju ieteikšana, ja-tev-gadījumā-nav-nesmukās-draudzenes-t
Šādu hipotēzi es, pēc ilgstošiem vērojumiem, atļaujos izvirzīt, jo:
- neesmu gājusi bērnudārzā, bet pirmajā klasē lielākās kuces un nejēdzīgākās dūdiņas bija ivetiņas, santiņas un sandriņas, kuras sadziedājās jau bērnudārzā "Kūdriņa" un sludināja sevi par pirmajām vijolēm esam; viņām bija vienādas, rozā kleitas no "bēndārza izlaiduma";
- vidusskolas vietā man pašai lietišķie, nu un tur jau atkal cita profila būtnes, slīpējām planšetēm malas, griezām maketus un stiķējām Klosterbūdām zīmētavās un koķetējām ar koktēlniekiem/metālistiem, zoa, nekāda tur "iesim sarkt kopā uz tualeti vai disko" arī neveidojās. nu, vismaz, ne manā apgabalā un laiktelpā.
- vēlāk veidojas cita veida, ne "sirdsdraudzenīšu" štelles- tiek cienītas individuālās izvēles, atšķirīgais, etc etc un nav nekāds te "wiii, kopā roku rokā";
bet.
Ik pa laikam gadās ieplanēt tādos universos, kur jaunkundzes jau jaunu kundžu gados joprojām dūdo uz palodzēm, pātrauc jebkuru citu uzsākto tēmu (nu piemēram, konkurējošo aģentūru darba objektīvu kritiku- piekritīsiet, tas IR interesanti (insert smiley) vai politiskās virtuves aizkulišu ziņojumus no kompetentiem avotiem) ar "eu, a es asosā tāaaaadas špiļķas pasūtīju" vai "a manējais, a manējais...".
Un tā teikums ir aprauts, jo aizkulišu ziņotāji /neskatoties/ saka- jā,nu normālas tev tās tupeles, tātad, es turpinu , bet doma ar zelta spārniem jau atkal ir kaut kur aizslapstījusies ap mūžīgo marsu un venēru paralēlitāti un no iecerētās jēgpilnās sarunas ir sanākusi tūcīšanās koridorā ar "ai, labi, aprunājam šito mailos/skaipos/pusdienās."
Man ir pierādījumi, ka universā ir lieliskas sievietes, kuras spēj kvalitatīvi un ar gaumi noturēt sarunu gan par valsts sociālekonomisko politiku, analītiski analizēt konkurējošo zīmolu, ir izstrādājušas viedokli un rīcību savstarpējo attiecību ģimenēs veiksmīgai īstenošanai, (arī- menedžē dzīvi pirms, starp vai pēc tām) un bērnu audzināšanas finesēm vecumposmos no 0-18 gadiem, kleitām, wonderbra, feratīnu, nimesilu, kondicionieri, serumu, androīdiem, dietoloģiju un tā arī nevienās no šīm sarunām vai darbiem nepaliekot par stulbām, spalgi ķērcošām vecenēm. Zināms, ka gūst arī pierādāmus un izmērāmus panākumus satiksmē ar pretējo dzimumu.
Respektīvi, latviešu valodas apguvē ir tikušas tālāk par pirmo divu personas vietniekvārdu iekalšanu un attīstījušas empātiju un dzīves laukuma redzēšanu līdz vismaz mazā ērgļa vērīguma indeksam.
Un, kad es tā padomāju, tad šīs man zināmās lieliskās sievietes par tādām padara tas, ka tās nav nekādas te "vidusskolas sirdsdraudzenītes" un vispār, neizceļas ar īpaši blīvu un ciešu savstarpējo līdzatkarību. Bet grūti kaut kā pieklājīgi notolerēt to formātu, kurā ir čukstēšanās un čaukstēšanās, maldināšana pavedienos par kleitu izcelsmi, dzintara lūpukrāsas montēšana diora futlārītī, "ja es apēdīšu ceturto pankūku, būšu resna." (jā. to sauc par cēloņsakarību, aha.)
Tātad, mātes/tēvi, pieskatiet, lai jūsu jaukās bedrīšu-vaigos-turētājas spēlējas ne tikai ar baibiņu un dacīti lellēs un pvincesēs vai iestājas studenšu korporācijā "Gaujiete", bet jau laicīgi zvetē ar spaini paulītim un pēterītim, kazi, šitmā interakcijā mazāk līmēs džonija depa plakātus pie sienas un izaugs dižas kā liepas un nečakarēs lieliskus vakarus virtuvēs, krogos un citos mazparīzes salonos ar saviem Asosiem.
Arvienvārdsakot, ese nemāku uzvesties sirdsdraudenīšu kompānijās, tāda man tā problēmiņa, dūdiņas un kungi.
Vai gadījumā nav tā, ka tieši bērnudārza un vidusskolas posmā tiek veidoti, atvainojiet, sociālo uzvedību nosakošie modeļi, e?
Ieleju Vanagu kapātājiem.
Vai nav tā, ka tās tipiskās "skuķu attiecības":
nu tur, čukstēšana, ņemšanās ap savām personām, dusošās princeses zindroms (jūs visi nāciet šu, es pabrāķēšu), savstarpēja sacensība "kurai smukāka kleita un brūgāns", skaudība/nenovīdība (katrā jociņā ir daļa joka), nesmukāko kurpju ieteikšana, ja-tev-gadījumā-nav-nesmukās-draudzenes-t
Šādu hipotēzi es, pēc ilgstošiem vērojumiem, atļaujos izvirzīt, jo:
- neesmu gājusi bērnudārzā, bet pirmajā klasē lielākās kuces un nejēdzīgākās dūdiņas bija ivetiņas, santiņas un sandriņas, kuras sadziedājās jau bērnudārzā "Kūdriņa" un sludināja sevi par pirmajām vijolēm esam; viņām bija vienādas, rozā kleitas no "bēndārza izlaiduma";
- vidusskolas vietā man pašai lietišķie, nu un tur jau atkal cita profila būtnes, slīpējām planšetēm malas, griezām maketus
- vēlāk veidojas cita veida, ne "sirdsdraudzenīšu" štelles- tiek cienītas individuālās izvēles, atšķirīgais, etc etc un nav nekāds te "wiii, kopā roku rokā";
bet.
Ik pa laikam gadās ieplanēt tādos universos, kur jaunkundzes jau jaunu kundžu gados joprojām dūdo uz palodzēm, pātrauc jebkuru citu uzsākto tēmu (nu piemēram, konkurējošo aģentūru darba objektīvu kritiku- piekritīsiet, tas IR interesanti (insert smiley) vai politiskās virtuves aizkulišu ziņojumus no kompetentiem avotiem) ar "eu, a es asosā tāaaaadas špiļķas pasūtīju" vai "a manējais, a manējais...".
Un tā teikums ir aprauts, jo aizkulišu ziņotāji /neskatoties/ saka- jā,nu normālas tev tās tupeles, tātad, es turpinu , bet doma ar zelta spārniem jau atkal ir kaut kur aizslapstījusies ap mūžīgo marsu un venēru paralēlitāti un no iecerētās jēgpilnās sarunas ir sanākusi tūcīšanās koridorā ar "ai, labi, aprunājam šito mailos/skaipos/pusdienās."
Man ir pierādījumi, ka universā ir lieliskas sievietes, kuras spēj kvalitatīvi un ar gaumi noturēt sarunu gan par valsts sociālekonomisko politiku, analītiski analizēt konkurējošo zīmolu, ir izstrādājušas viedokli un rīcību savstarpējo attiecību ģimenēs veiksmīgai īstenošanai, (arī- menedžē dzīvi pirms, starp vai pēc tām) un bērnu audzināšanas finesēm vecumposmos no 0-18 gadiem, kleitām, wonderbra, feratīnu, nimesilu, kondicionieri, serumu, androīdiem, dietoloģiju un tā arī nevienās no šīm sarunām vai darbiem nepaliekot par stulbām, spalgi ķērcošām vecenēm. Zināms, ka gūst arī pierādāmus un izmērāmus panākumus satiksmē ar pretējo dzimumu.
Respektīvi, latviešu valodas apguvē ir tikušas tālāk par pirmo divu personas vietniekvārdu iekalšanu un attīstījušas empātiju un dzīves laukuma redzēšanu līdz vismaz mazā ērgļa vērīguma indeksam.
Un, kad es tā padomāju, tad šīs man zināmās lieliskās sievietes par tādām padara tas, ka tās nav nekādas te "vidusskolas sirdsdraudzenītes" un vispār, neizceļas ar īpaši blīvu un ciešu savstarpējo līdzatkarību. Bet grūti kaut kā pieklājīgi notolerēt to formātu, kurā ir čukstēšanās un čaukstēšanās, maldināšana pavedienos par kleitu izcelsmi, dzintara lūpukrāsas montēšana diora futlārītī, "ja es apēdīšu ceturto pankūku, būšu resna." (jā. to sauc par cēloņsakarību, aha.)
Tātad, mātes/tēvi, pieskatiet, lai jūsu jaukās bedrīšu-vaigos-turētājas spēlējas ne tikai ar baibiņu un dacīti lellēs un pvincesēs vai iestājas studenšu korporācijā "Gaujiete", bet jau laicīgi zvetē ar spaini paulītim un pēterītim, kazi, šitmā interakcijā mazāk līmēs džonija depa plakātus pie sienas un izaugs dižas kā liepas un nečakarēs lieliskus vakarus virtuvēs, krogos un citos mazparīzes salonos ar saviem Asosiem.
Arvienvārdsakot, ese nemāku uzvesties sirdsdraudenīšu kompānijās, tāda man tā problēmiņa, dūdiņas un kungi.
