atkārtojam, ja aizmirstam
Gāju uz Centrāltirgu lai pārnestu kārtējās foreles, atjaunotu dārzāju krājumus un piepeši uznāca puišmāmiņu vārdā nosauktais dzinulis "izcep kotletītes un karbonādītes visai nedēļai."

Karbonādēm paķēru vienu glīšu kakla gabalīnu, lai ietaisītu ar apelsīniem gadījumā, ja atnāk apēdājviesis/-i, bet tad mani ietina apziņas mijkrēslis/skāra raupja kognitīvā disonanse, jo atradu sevi pērkam malto gaļu kotletēm.

Rūpīgi (haha) izvēlējos tīro liellopa malumu, iesveriet man, lūdzu, puskīlo, tomēr realizācijas detaļām nesekoju, kālabad mājās konstatēju, ka man ir veiksmīgi iepārdoti apmēram 300 grami tiešām krietnas liellopa maltās masas, taču atlikušie 200 ir balts malts speķis. Saceptās holesterīna lodītes visticamāk, apēdīs pagalma kaķīši, ceru, ka tiem ies pie dūšiņas, jo diemžēl, man metās nelāgi cepot no smaržas vien.


Nekad nevajag darīt to, kam netici.
Un Centrāltirgū jāskatās, kas ir tas, ko pērc un kas ir tas, ko tev pārdod.