Aufklärung's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 60 most recent ones recorded in
Aufklärung's LiveJournal:
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
| Wednesday, December 23rd, 2020 | | 2:42 pm |
Kopš man Āfrikā pastāstīja, ka jāuzmanās ar banānu kokiem un banānu ķekariem (kokos nevajag kāpt, ķekaru kaudzēs nevajag bāzt rokas), jo tajos patīk gulēt melnajām mambām, es uzmanos arī lielveikalos. Vakar uzmanījos Rojas "Maksimā". Tātad (instruēju lasītājus): ja banānu kaste ir ciet un ķekarus aizsedz kartons un plēve, nevajag vienkārši bāzt iekšā roku; kastes malas vispirms atloka, tad uzmanīgi pavelk malā kartonu un ņem tikai tos ķekarus, kuri ir labi redzami. Nebāž rokas kastes tumsā starp ķekariem, lai satvertu to pamatni!
Pretinde 40 minūšu laikā Rojas pagastā? Domāju, ka bezcerīgi. | | Saturday, December 19th, 2020 | | 10:42 pm |
Vakar sv. Misē, tā sauktajā bērnu Misē, pēc kuras var no vietas skaļi izteikt savas pateicības Dievam, bērni teica to, ko parasti, "Paldies par vecākiem", "Paldies par draugiem", bet viens puisītis skaļi un, jūtams, ka ļoti personīgi, izsaucās: "Paldies par šo gadu!" | | Thursday, December 17th, 2020 | | 9:21 pm |
J. vakar izteica trāpīgu novērojumu (izvēršu, papildinu): cilvēki maskās izskatās pēc bembijiem, ar tādām bezpalīdzīgām, mīlīgām, valgām, nedaudz ieplestām acīm, mutes aizsegam paslēpjot skarbākos sejas vaibstus, bārdas rugājus, sakostos zobus un lūpkrāsu. | | 5:51 pm |
Idejas, ar ko papildināt Latvijas kultūras kanonu: Margaritas Vilcānes profils
(ļoti "nelatvisks" īstenībā). | | Sunday, December 13th, 2020 | | 5:50 pm |
Christians (Catholics especially) are often blamed for being the great image makers, yet their images are so obviously naive and easy to see through, we often miss the more subtle, formless images by which consciousness fashions the divine. For example, because the divine is a subjective experience, we think the divine is a subject; because we experience the divine through the faculties of consciousness, will, and intellect, we think the divine is equally consciousness, will and intellect; because we experience ourselves as a being or entity, we experience the divine as a being or entity; because we judge others, we think the divine judges others; and so on. Carrying a holy card in our pockets is tame compared to the formless notions we carry around in our minds; it is easy to let go of an image, but almost impossible to uproot our intellectual convictions based on the experiences of consciousness.
Bernadette Roberts
Kontemplatīvie un mistiķi ir interesanti un vērtīgi ar daudzām lietām, jo īpaši, ja redzi cauri un saproti izteiksmes grūtības, kā arī saproti, kas un kāpēc izraisa to, ka viņi gandrīz visos laikmetos ir nonākuši lielākā vai mazākā konfliktā ar "oficiālās" mācības turētājiem un atbildīgajiem par pastorālo vadību, un ka šis konflikts balstās pārpratumos, kas savukārt balstās jau minētajās izteiksmes grūtībās, turklāt tā tas ir visās tradīcijās; bet jo īpaši ar to, ka, kā redzams citētajā tekstā, "sausais atlikums" no kontemplatīvo lidojumiem ir ne vairāk, ne mazāk kā vecais labais klasiskais teisms (kurš ne tikai bija standarta doktrīna, bet arī bija visiem skaidrs un saprotams, un tika "nobrucināts" vai "iedragāts" Rietumos kaut kad 11. vai 12. gadsimtā, no kā arī visas sekojošās problēmas). | | 2:38 pm |
Pulciņi, kur notiek pulcēšanās (dejas, keramika), ir slēgti, bet dažas interešu grupas psiholoģiski kompensējošā režīmā ieguvušas līdz šim nepieredzētu vitalitāti. Nu jau gandrīz caurām dienām, pat brīvdienās, notiek online šaha skolas nodarbības. Pamodos trešajā Adventē no tā, ka uz virtuālā galdiņa klaudz figūras, kāds skolēns tiek strostēts par nepārdomātu gājienu un laidni un visu laiku tiek atgādināts (arī man noderīgi): "Neveic nekādus emocionālus gājienus, domā taktiski un stratēģiski!"
Priecīgu visiem. | | Monday, December 7th, 2020 | | 11:39 am |
filmas (12)
Aģentūra, rež. Alvis Hermanis, 2020
Sērijas 1-3. Neesmu pārliecināta, vai noskatīšos līdz galam, jo trūkst laika un jāskatās no sveša datora, ne savās mājās.
Patīkami skumjš materiāls, patiks paaudzei, kura uzaugusi ar JRT leģendārajām izrādēm un zina visos šos cilvēkus, t.i., aktierus, visus šos tipa jokus, visu šo personāžu nomenklatūru. Nezinu, vai tas ir Joņeva vai Hermaņa nopelns, bet atturēšanās jebko kariķēt un komiski paspilgtināt un attiecīgi ieviest kritisku, vērtējošu distanci filmu padara komisku it kā otrajā līmenī. Un attiecīgi padara to patīkami smeldzīgu. Un attiecīgi padara to ārkārtīgi cilvēcisku, "iekļaujošu", mierinošu.
Tāds kā brieduma gadu darbiņš visiem iesaistītajiem, īstenots ļoti viegli, gaisīgi, bez piepūles. Labi. | | Sunday, December 6th, 2020 | | 3:38 pm |
| | Friday, December 4th, 2020 | | 1:37 pm |
Pirms trim dienām piefiksēju, ka diviem bērniem nav ziemas zābaku, jo kaut kā nebija ienācis prātā, ka vajadzētu tos iegādāties. Aizbraucu ar viņiem vakarā uz tirdzniecības centru, nomocījāmies, nāca ģībonis, bet zābakus nopirkām. Tad ļoti sagribējās ēst. Nopirku sev un viņiem ceptus kartupeļus papīra turzā, bet secināju, ka nekur nedrīkst apsēsties, lai tos apēstu. Visi galdiņi un krēsli bija aizvākti. Nav vietas arī uz soliņiem, kas ir starp veikaliem. Principā, lai apēstu kartupeļus, var iet ārā no ēkas, atspiesties ar muguru pret betona sienu vai tupēt zemē, skatoties ledainajā lietū un tumsā, kā arī turoties atstatu no citiem cilvēkiem un masku uzbīdot uz acīm. (Es šo visu rakstu bez mazākās kritikas, tikai kā novērojumus).
Vakar rīta pusē zvanīja medmāsa no skolas, dēls sūdzoties, ka "sāp plaušas". Atvedām viņu mājās, liku parādīt plaušas, kas sāpot, lai būtu pārliecība, ka viņš zina, kas tas ir. Man neizskatījās, ka viņš ir slims, bet, nu, ko es zinu. Medmāsa zvanīja vēl trīs reizes, zvanīja arī skolas direktore. Vecākā meita pati atnāca no skolas, bet jaunākajai bija jābrauc vēlreiz pakaļ, jo viņu negribēja tur paturēt līdz vakaram. Pie skolas nonākusi, sapratu, ka tur valda mērena panika sāpošo plaušu dēļ. Bet man vajadzēja paņemt viņu visu mantas, jo droši vien būsim vai nu slimi, vai karantīnā. Skolas sardzīte man atļāva diskrēti ieiet pēc mantām, bet piekodināja, lai es nevienam nesaku, jo tas ir pret noteikumiem. Šeit piebilstu, ka tas bija saprātīgs lēmums, jo neviens cits nezinātu, kuras ir mūsu mantas, un arī bērni ir pārāk mazi, lai paši visu savāktu (ne tikai mācību piederumus, bet arī visādas citas lietas). Mājās pavadījām diezgan daudz laika, cīnoties, lai dabūtu nosūtījumu uz testu (eveselības lapa vakar esot bijusi uzkārusies, bet tagad gāja). Pavisam vakarā kāds no skolas ziņoja, ka mana dēla ļoti jaukajai, pacietīgajai un mierīgajai klases audzinātājai pēcpusdienā esot sākusies histērija, kas turpinājusies laikam stundu. Iespēja, ka viņas klasē ir inficēts bērns, mans dēls, neesot bijis pēdējais piliens. Pēdējais piliens esot bijusi datorikas stunda, kurā kāds zēns neklausījis un tāpēc viņa raudādama izskrējusi no klases. Priekšpēdējie pilieni savukārt bija viņas pārslodze: tā kā vairāki skolotāji ir karantīnā, viņa vada stundas vairākās slodzēs, kā arī, iespējams, attālināti vecākajām klasēm. Nu, un vienā brīdī tas kļūst par daudz. Bērni esot viņa zīmējuši sirsniņas un nesuši ārā gaitenī, dāvinājuši, kamēr viņa raudājusi. No manas puses arī sirsniņa, domās. | | Tuesday, November 24th, 2020 | | 8:01 pm |
Labajās ziņās: Terenss Maliks filmējot filmu par Jēzu Kristu ar četrām dažādām s*tana versijām. | | 1:56 pm |
Vecmāmiņai (kura vairs nav starp dzīvajiem) gludināšana vienmēr paņēma ļoti daudz laika, jo viņa vispirms visas drēbes, arī apakšbikses un tādas lietas, izgludināja no kreisās puses, tad apgrieza otrādi un gludināja no labās. Par ko es tagad pieaugusi saprotu, ka tas nebija īpašajam gludumam, lai gan gludums bija nenoliedzams, bet tāpēc, ka droši vien pēckara gados viņa no savas mammas bija iemācījusies, ka drēbju iekšpuses gludināšana dezinficē un attiecīgi pasargā no visādām difterijām, tīfiem, varbūt pat kukaiņu olām, u.tml.
Šo rakstot, atcerējos, ka vēl atceros, kā mamma maniem jaunākajiem brāļiem marles autus vārīja lielā katlā, tad žāvēja uz auklas starp bērziem, tad gludināja ar ļoti karstu. Reiz viņa man stāstīja, kā "ļoti pārdzīvojusi", ka zīdaiņu autiņi no biežās vārīšanas nodzeltējuši un vairs nebijuši skaisti, balti. | | Sunday, November 22nd, 2020 | | 8:43 pm |
Tāda vienkārša darbība kā zirnekļu tīkla aizslaucīšana, pašam zirneklim ļaujot aizbēgt, uzrāda virkni diezgan sarežģītu ētisku problēmu. Es atzinu zirneklīša tiesības uz dzīvību, minimalistiski definētas kā tiesības netikt tīši nogalinātam. Taču es noraidīju viņa tiesības uz izdzīvošanu, t.i., uz turpināšanu būt dzīvam, jo ar slotu iznīcināju viņa tīklu, kuru viņš izmanto izdzīvošanas līdzekļu nodrošināšanai (mušu ķeršanai). Šie būtu pirmie divi līmeņi: (1) tiesības netikt nogalinātam, rudimentārās tiesības uz dzīvību; (2) tiesības uz izdzīvošanas līdzekļiem, tiesības netraucēti gūt šos līdzekļus vidē.
Tiem varētu pievienot vēl divus līmeņus: (3) tiesības uz dzīvošanu, kas zirnekļa gadījumā būtu tiesības aust vēl citus tīklus, paplašināt savu areālu pēc patikas, vairoties, cik vien spēj, u.tml. Šo vēl varētu aizstāvēt (bet ne attiecībā uz manu teritoriju!). Savukārt (4) līmenis – tiesības uz labu dzīvi – diez vai zirnekļiem atšķiras no trešā, jo diez vai viņiem ir plašāka spektra spējību īstenojums viņpus dzīvošanas un pēcnācēju atstāšanas. Ceturtais līmenis, šķiet, ir tikai cilvēkiem (nezinu par delfīniem). Ceturtā līmeņa, t.i., labas dzīves (via Aristotels) ilustrācija: pilna spektra cilvēciskuma, snaudošo spējību īstenojums, kuram labos pirmo trīs līmeņu nodrošinājuma apstākļos vajadzētu izpausties kā: racionālai darbībai, spējai veikt teorētisko un praktisko situācijas analīzi + spējai empātiski pievērsties citām būtnēm, kuras nespēj sevi aizstāvēt, + kompromisa meklējums interešu sadursmē (traucē man tie tīkli pa visu māju, bet tīši nogalināt zirnekļus nozīmētu viņiem visu atņemt). Pavasarī, kad būs silts, izlaidīsim visus laukā pa logu – lai meklē zirneklēšanas pilnīgojumu dārzā.
Blessings, spiders. | | Thursday, November 19th, 2020 | | 1:01 pm |
Rumāņu izcelsmes franču avangarda dzejnieks Tristans Cara nejauši formulē nepretrunīguma likumu, kā arī liek pamatus nihilisma un relatīvisma atspēkojumam:
"I write a manifesto and I want nothing, yet I say certain things, and in principle I am against manifestos, as I am also against principles."
Tristan Tzara, “Manifeste Dada”, 1918 | | Tuesday, November 3rd, 2020 | | 8:47 pm |
Prezidents Tramps pa šiem gadiem pateica dažas trāpīgas lietas, piem., kaut kad nesen pie Prinstonas universitātes mācībspēku uzsvērtiem ziņojumiem visos kanālos, ka viņi ir sistemātiski rasisti, visa izglītība rasistiska, pajautāja, kādā sakarā no federālā budžeta vajadzētu turpināt atbalstīt rasistu universitāti? Kāds amerikānis nesen komentēja, ka tāds personāžs kā Donalds Tramps piestāvētu par prezidentu vai pat monarhu, teiksim, Ugandai, bet ne tādai dižai valstij kā ASV. Tas ne neglīti pret ugandiešiem, bet visā visumā iesveļ pazemību. Ar ko tad amerikāņi būtu izpelnījušies labākus prezidentus par ugandiešiem? ASV prezidentu virtene ļoti atgādina imperatoru laikus Romā. Brīžiem ir ārkārtīgi inteliģenti imperatori, pat filozofiskus traktātus raksta, tad pēkšņi gadās traki izvirtuļi, tad gadās neprāši, kuri savā neprātā izdara kaut ko interesantu un paliekošu, tad atkal tādi imperatori, kuri ir tik ļoti garlaicīgi, ka dižā romiešu tauta izbesās un grib asākas izklaides. Tā kā sabiedrības pārvērtības notiek lēni, bieži pat nemanāmi, un ideoloģiskās cīņas notiek gan tāpēc, ka attiecīgais imperators ir pie varas, gan arī tāpēc, ka viņš nav pie varas un par uzvaru ir jācīnās, nav īsti skaidrs, ko imperatoru maiņa reāli nozīmē. Kaut kādas ilgi un smagi būvētas lietas vai panākts konsenss var tikt nograuts vienā nakti, savukārt citas smalkas lietas var uzbūvēt pagrīdē un iecementēt par spīti politiskai pretišķībai no visām varām. Es teiktu, ka slēdziens par Romas tūkstots gadiem ir apmēram šāds. Upd. Kāds varētu sakategorizēt smieklīgākos Trampa tvītus. Nezinu, vai šis ir īsts, piemēram: https://twitter.com/_Islamicat/status/1265553094781386754/photo/1 | | Wednesday, October 28th, 2020 | | 6:58 pm |
No pandēmijas un distancēšanas labumiem: šogad matutis* neatrada nekādu iespēju izplatīties bērnudārzos un skolās; ja vēl atkal ieviesīs karantīnu mājās, they're totally screwed.
* matu/galvas utis (Pediculus humanus capitis) | | Tuesday, October 27th, 2020 | | 8:14 pm |
Filmas, kulta (11) August: Osage County (2013), dir. John Wells Iespējams, pati labākā no pēdējo 20 gadu posma trauslajā un grūtajā traģikomēdijas žanrā, sasniedzot kaut ko, ko galīgi nav viegli panākt: gan traģiskais, gan komiskais aspekti ir tik izteikti, tik nopietni un tik pārsteidzoši kombinēti, ka skatītājs līdz pat beigām un arī pēc beigām tā arī nesaprot, ko viņš skatās, kas savukārt – vismaz manā gadījumā – rada dépaysement efektu, nospriego un saasina emocijas, kuras veicina tieši lugas materiāls, kas katram cilvēkam vismaz kaut kādā mērā ir pazīstams un personīgs, un tad, nospriegojot līdz galējam punktam, atbrīvo no šīm emocijām, kas attiecīgi iedarbojas katarktiski. šo esmu daudzas reizes redzējusi, bet efekts vienmēr ir tāds pats: gribas dzīvot, mīlēt, apskaut bērnus, strādāt, radīt, nekad nemelot, ne no kā nebaidīties, justies gatavam nāvei utt. filma sniedz tādu kā vitalitātes un enerģijas grūdienu, un tā – manā gadījumā – ir uz robežas ar apskaidrojoša. ja padomā, kas vēl no kinematogrāfa ir ar šādu iedarbību, būtu grūti nosaukt piemērus (citā žanrā un ar citiem līdzekļiem: Bresona "Cilvēks izbēdzis" noteikti; vajadzētu padomāt, kas vēl). iztēlojos, ka to bija ļoti grūti samontēt, kā arī tas prasīja labākos aktierus, lai viņi nepārspēlētu ne uz vienu, ne uz otru pusi. kad daudzas reizes esi redzējis, redzi arī, ka šur tur vajadzēja izņemt pa kadram, ka ir varbūt nedaudz par daudz paskaidrota visa šī dēmonisma izcelsme, bet tik un tā – nepietiekami novērtēts šedevrs. Klipiņš no "bēru vakariņām": https://www.youtube.com/watch?v=1vHt93KBF-g"Eat the fish, eat the fish, eat the fish" [spoileris]: https://www.youtube.com/watch?v=smtj1E2FstA | | Thursday, October 15th, 2020 | | 11:49 am |
komentāri
Desktopa juceklī stāv sen atpakaļ nez no kurienes iegūts pdf ar ieskanētu Tomasa Kūna "The Structure of Scientific Revolutions". Vērtīgs ar to, ka ieskanētas ir arī kāda anonīma lasītāja uz pirmās lapas izdarītas piezīmes – ar zilu pildspalvu, sašvīkātas, ar saīsinājumiem, tikai daļēji izlasāmas. Sākas ar: "Observ: This is epistemology done with a good methodology. Consistent failure to discern between a theory and an explanation." | | 11:39 am |
Avīzes, žurnāli
Īsi pirms Atmodas Latvijā iznāca avīze "Neatkarīgā cīņa", savukārt vēlāk nodibināja "Neatkarīgo rīta avīzi", kura iznāk vēl šodien. Ne vienu, ne otru es nekad neesmu abonējusi, bet domām līdzi nesekošanas procesā daudzus gadus dzīvoju ar nenoformulētu pārliecību, ka Latvijā jau dekādēm pastāv dienas laikraksts ar nosaukumu "Neatkarīgā rīta cīņa".
Kāds mani par to nesen izsmēja, tāpēc tikai tagad noskaidroju, kas ir kas.
Vēl par preses izdevumiem ar uzmanību piesaistošiem nosaukumiem runājot, Francijā kopš 1970. sākuma līdz 1990. gadiem iznāca laikam ikmēneša izdevums ar nosaukumu "L'idiot international" jeb "Internacionālais idiots". Šis trakulīgais izdevums mēģināja būt pilnīgi ideoloģiski brīvs un apvienot vienos vākos visa veida radikāļus, kurus citur nedrukāja, – galēji kreisos (tos, kuriem tā laika Francijas Komunistiskā partija bija pārāk mīksta partija ar pārāk piezemētiem mērķiem), anarhonacionālistus, anarhokapitālistus, neopagānu reakcionārus (no kuriem Alēns Benuā varbūt ir pazīstamākais), politiskos antisemītus u. tml. Izdevums brīnumainā kārtā noturējās diezgan ilgi, bet sabruka zem tiesas piespriestām finansiālas kompensācijas prasībām par rasu, etnisko un citu naidu kurināšanu, kā arī dažādu sabiedrībā pazīstamu personu privātās dzīves aizskārumu un neslavas celšanu. Žurnālu neesmu lasījusi, bet nosaukums joprojām liekas ar lielu potenciālu. | | Thursday, October 8th, 2020 | | 5:21 pm |
| | Wednesday, October 7th, 2020 | | 8:11 pm |
|
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
|