Aufklärung's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 60 most recent ones recorded in
Aufklärung's LiveJournal:
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
| Friday, December 4th, 2020 | | 1:37 pm |
Pirms trim dienām piefiksēju, ka diviem bērniem nav ziemas zābaku, jo kaut kā nebija ienācis prātā, ka vajadzētu tos iegādāties. Aizbraucu ar viņiem vakarā uz tirdzniecības centru, nomocījāmies, nāca ģībonis, bet zābakus nopirkām. Tad ļoti sagribējās ēst. Nopirku sev un viņiem ceptus kartupeļus papīra turzā, bet secināju, ka nekur nedrīkst apsēsties, lai tos apēstu. Visi galdiņi un krēsli bija aizvākti. Nav vietas arī uz soliņiem, kas ir starp veikaliem. Principā, lai apēstu kartupeļus, var iet ārā no ēkas, atspiesties ar muguru pret betona sienu vai tupēt zemē, skatoties ledainajā lietū un tumsā, kā arī turoties atstatu no citiem cilvēkiem un masku uzbīdot uz acīm. (Es šo visu rakstu bez mazākās kritikas, tikai kā novērojumus).
Vakar rīta pusē zvanīja medmāsa no skolas, dēls sūdzoties, ka "sāp plaušas". Atvedām viņu mājās, liku parādīt plaušas, kas sāpot, lai būtu pārliecība, ka viņš zina, kas tas ir. Man neizskatījās, ka viņš ir slims, bet, nu, ko es zinu. Medmāsa zvanīja vēl trīs reizes, zvanīja arī skolas direktore. Vecākā meita pati atnāca no skolas, bet jaunākajai bija jābrauc vēlreiz pakaļ, jo viņu negribēja tur paturēt līdz vakaram. Pie skolas nonākusi, sapratu, ka tur valda mērena panika sāpošo plaušu dēļ. Bet man vajadzēja paņemt viņu visu mantas, jo droši vien būsim vai nu slimi, vai karantīnā. Skolas sardzīte man atļāva diskrēti ieiet pēc mantām, bet piekodināja, lai es nevienam nesaku, jo tas ir pret noteikumiem. Šeit piebilstu, ka tas bija saprātīgs lēmums, jo neviens cits nezinātu, kuras ir mūsu mantas, un arī bērni ir pārāk mazi, lai paši visu savāktu (ne tikai mācību piederumus, bet arī visādas citas lietas). Mājās pavadījām diezgan daudz laika, cīnoties, lai dabūtu nosūtījumu uz testu (eveselības lapa vakar esot bijusi uzkārusies, bet tagad gāja). Pavisam vakarā kāds no skolas ziņoja, ka mana dēla ļoti jaukajai, pacietīgajai un mierīgajai klases audzinātājai pēcpusdienā esot sākusies histērija, kas turpinājusies laikam stundu. Iespēja, ka viņas klasē ir inficēts bērns, mans dēls, neesot bijis pēdējais piliens. Pēdējais piliens esot bijusi datorikas stunda, kurā kāds zēns neklausījis un tāpēc viņa raudādama izskrējusi no klases. Priekšpēdējie pilieni savukārt bija viņas pārslodze: tā kā vairāki skolotāji ir karantīnā, viņa vada stundas vairākās slodzēs, kā arī, iespējams, attālināti vecākajām klasēm. Nu, un vienā brīdī tas kļūst par daudz. Bērni esot viņa zīmējuši sirsniņas un nesuši ārā gaitenī, dāvinājuši, kamēr viņa raudājusi. No manas puses arī sirsniņa, domās. | | Tuesday, November 24th, 2020 | | 8:01 pm |
Labajās ziņās: Terenss Maliks filmējot filmu par Jēzu Kristu ar četrām dažādām s*tana versijām. | | 1:56 pm |
Vecmāmiņai (kura vairs nav starp dzīvajiem) gludināšana vienmēr paņēma ļoti daudz laika, jo viņa vispirms visas drēbes, arī apakšbikses un tādas lietas, izgludināja no kreisās puses, tad apgrieza otrādi un gludināja no labās. Par ko es tagad pieaugusi saprotu, ka tas nebija īpašajam gludumam, lai gan gludums bija nenoliedzams, bet tāpēc, ka droši vien pēckara gados viņa no savas mammas bija iemācījusies, ka drēbju iekšpuses gludināšana dezinficē un attiecīgi pasargā no visādām difterijām, tīfiem, varbūt pat kukaiņu olām, u.tml.
Šo rakstot, atcerējos, ka vēl atceros, kā mamma maniem jaunākajiem brāļiem marles autus vārīja lielā katlā, tad žāvēja uz auklas starp bērziem, tad gludināja ar ļoti karstu. Reiz viņa man stāstīja, kā "ļoti pārdzīvojusi", ka zīdaiņu autiņi no biežās vārīšanas nodzeltējuši un vairs nebijuši skaisti, balti. | | Sunday, November 22nd, 2020 | | 8:43 pm |
Tāda vienkārša darbība kā zirnekļu tīkla aizslaucīšana, pašam zirneklim ļaujot aizbēgt, uzrāda virkni diezgan sarežģītu ētisku problēmu. Es atzinu zirneklīša tiesības uz dzīvību, minimalistiski definētas kā tiesības netikt tīši nogalinātam. Taču es noraidīju viņa tiesības uz izdzīvošanu, t.i., uz turpināšanu būt dzīvam, jo ar slotu iznīcināju viņa tīklu, kuru viņš izmanto izdzīvošanas līdzekļu nodrošināšanai (mušu ķeršanai). Šie būtu pirmie divi līmeņi: (1) tiesības netikt nogalinātam, rudimentārās tiesības uz dzīvību; (2) tiesības uz izdzīvošanas līdzekļiem, tiesības netraucēti gūt šos līdzekļus vidē.
Tiem varētu pievienot vēl divus līmeņus: (3) tiesības uz dzīvošanu, kas zirnekļa gadījumā būtu tiesības aust vēl citus tīklus, paplašināt savu areālu pēc patikas, vairoties, cik vien spēj, u.tml. Šo vēl varētu aizstāvēt (bet ne attiecībā uz manu teritoriju!). Savukārt (4) līmenis – tiesības uz labu dzīvi – diez vai zirnekļiem atšķiras no trešā, jo diez vai viņiem ir plašāka spektra spējību īstenojums viņpus dzīvošanas un pēcnācēju atstāšanas. Ceturtais līmenis, šķiet, ir tikai cilvēkiem (nezinu par delfīniem). Ceturtā līmeņa, t.i., labas dzīves (via Aristotels) ilustrācija: pilna spektra cilvēciskuma, snaudošo spējību īstenojums, kuram labos pirmo trīs līmeņu nodrošinājuma apstākļos vajadzētu izpausties kā: racionālai darbībai, spējai veikt teorētisko un praktisko situācijas analīzi + spējai empātiski pievērsties citām būtnēm, kuras nespēj sevi aizstāvēt, + kompromisa meklējums interešu sadursmē (traucē man tie tīkli pa visu māju, bet tīši nogalināt zirnekļus nozīmētu viņiem visu atņemt). Pavasarī, kad būs silts, izlaidīsim visus laukā pa logu – lai meklē zirneklēšanas pilnīgojumu dārzā.
Blessings, spiders. | | Thursday, November 19th, 2020 | | 1:01 pm |
Rumāņu izcelsmes franču avangarda dzejnieks Tristans Cara nejauši formulē nepretrunīguma likumu, kā arī liek pamatus nihilisma un relatīvisma atspēkojumam:
"I write a manifesto and I want nothing, yet I say certain things, and in principle I am against manifestos, as I am also against principles."
Tristan Tzara, “Manifeste Dada”, 1918 | | Tuesday, November 3rd, 2020 | | 8:47 pm |
Prezidents Tramps pa šiem gadiem pateica dažas trāpīgas lietas, piem., kaut kad nesen pie Prinstonas universitātes mācībspēku uzsvērtiem ziņojumiem visos kanālos, ka viņi ir sistemātiski rasisti, visa izglītība rasistiska, pajautāja, kādā sakarā no federālā budžeta vajadzētu turpināt atbalstīt rasistu universitāti? Kāds amerikānis nesen komentēja, ka tāds personāžs kā Donalds Tramps piestāvētu par prezidentu vai pat monarhu, teiksim, Ugandai, bet ne tādai dižai valstij kā ASV. Tas ne neglīti pret ugandiešiem, bet visā visumā iesveļ pazemību. Ar ko tad amerikāņi būtu izpelnījušies labākus prezidentus par ugandiešiem? ASV prezidentu virtene ļoti atgādina imperatoru laikus Romā. Brīžiem ir ārkārtīgi inteliģenti imperatori, pat filozofiskus traktātus raksta, tad pēkšņi gadās traki izvirtuļi, tad gadās neprāši, kuri savā neprātā izdara kaut ko interesantu un paliekošu, tad atkal tādi imperatori, kuri ir tik ļoti garlaicīgi, ka dižā romiešu tauta izbesās un grib asākas izklaides. Tā kā sabiedrības pārvērtības notiek lēni, bieži pat nemanāmi, un ideoloģiskās cīņas notiek gan tāpēc, ka attiecīgais imperators ir pie varas, gan arī tāpēc, ka viņš nav pie varas un par uzvaru ir jācīnās, nav īsti skaidrs, ko imperatoru maiņa reāli nozīmē. Kaut kādas ilgi un smagi būvētas lietas vai panākts konsenss var tikt nograuts vienā nakti, savukārt citas smalkas lietas var uzbūvēt pagrīdē un iecementēt par spīti politiskai pretišķībai no visām varām. Es teiktu, ka slēdziens par Romas tūkstots gadiem ir apmēram šāds. Upd. Kāds varētu sakategorizēt smieklīgākos Trampa tvītus. Nezinu, vai šis ir īsts, piemēram: https://twitter.com/_Islamicat/status/1265553094781386754/photo/1 | | Wednesday, October 28th, 2020 | | 6:58 pm |
No pandēmijas un distancēšanas labumiem: šogad matutis* neatrada nekādu iespēju izplatīties bērnudārzos un skolās; ja vēl atkal ieviesīs karantīnu mājās, they're totally screwed.
* matu/galvas utis (Pediculus humanus capitis) | | Tuesday, October 27th, 2020 | | 8:14 pm |
Filmas, kulta (11) August: Osage County (2013), dir. John Wells Iespējams, pati labākā no pēdējo 20 gadu posma trauslajā un grūtajā traģikomēdijas žanrā, sasniedzot kaut ko, ko galīgi nav viegli panākt: gan traģiskais, gan komiskais aspekti ir tik izteikti, tik nopietni un tik pārsteidzoši kombinēti, ka skatītājs līdz pat beigām un arī pēc beigām tā arī nesaprot, ko viņš skatās, kas savukārt – vismaz manā gadījumā – rada dépaysement efektu, nospriego un saasina emocijas, kuras veicina tieši lugas materiāls, kas katram cilvēkam vismaz kaut kādā mērā ir pazīstams un personīgs, un tad, nospriegojot līdz galējam punktam, atbrīvo no šīm emocijām, kas attiecīgi iedarbojas katarktiski. šo esmu daudzas reizes redzējusi, bet efekts vienmēr ir tāds pats: gribas dzīvot, mīlēt, apskaut bērnus, strādāt, radīt, nekad nemelot, ne no kā nebaidīties, justies gatavam nāvei utt. filma sniedz tādu kā vitalitātes un enerģijas grūdienu, un tā – manā gadījumā – ir uz robežas ar apskaidrojoša. ja padomā, kas vēl no kinematogrāfa ir ar šādu iedarbību, būtu grūti nosaukt piemērus (citā žanrā un ar citiem līdzekļiem: Bresona "Cilvēks izbēdzis" noteikti; vajadzētu padomāt, kas vēl). iztēlojos, ka to bija ļoti grūti samontēt, kā arī tas prasīja labākos aktierus, lai viņi nepārspēlētu ne uz vienu, ne uz otru pusi. kad daudzas reizes esi redzējis, redzi arī, ka šur tur vajadzēja izņemt pa kadram, ka ir varbūt nedaudz par daudz paskaidrota visa šī dēmonisma izcelsme, bet tik un tā – nepietiekami novērtēts šedevrs. Klipiņš no "bēru vakariņām": https://www.youtube.com/watch?v=1vHt93KBF-g"Eat the fish, eat the fish, eat the fish" [spoileris]: https://www.youtube.com/watch?v=smtj1E2FstA | | Thursday, October 15th, 2020 | | 11:49 am |
komentāri
Desktopa juceklī stāv sen atpakaļ nez no kurienes iegūts pdf ar ieskanētu Tomasa Kūna "The Structure of Scientific Revolutions". Vērtīgs ar to, ka ieskanētas ir arī kāda anonīma lasītāja uz pirmās lapas izdarītas piezīmes – ar zilu pildspalvu, sašvīkātas, ar saīsinājumiem, tikai daļēji izlasāmas. Sākas ar: "Observ: This is epistemology done with a good methodology. Consistent failure to discern between a theory and an explanation." | | 11:39 am |
Avīzes, žurnāli
Īsi pirms Atmodas Latvijā iznāca avīze "Neatkarīgā cīņa", savukārt vēlāk nodibināja "Neatkarīgo rīta avīzi", kura iznāk vēl šodien. Ne vienu, ne otru es nekad neesmu abonējusi, bet domām līdzi nesekošanas procesā daudzus gadus dzīvoju ar nenoformulētu pārliecību, ka Latvijā jau dekādēm pastāv dienas laikraksts ar nosaukumu "Neatkarīgā rīta cīņa".
Kāds mani par to nesen izsmēja, tāpēc tikai tagad noskaidroju, kas ir kas.
Vēl par preses izdevumiem ar uzmanību piesaistošiem nosaukumiem runājot, Francijā kopš 1970. sākuma līdz 1990. gadiem iznāca laikam ikmēneša izdevums ar nosaukumu "L'idiot international" jeb "Internacionālais idiots". Šis trakulīgais izdevums mēģināja būt pilnīgi ideoloģiski brīvs un apvienot vienos vākos visa veida radikāļus, kurus citur nedrukāja, – galēji kreisos (tos, kuriem tā laika Francijas Komunistiskā partija bija pārāk mīksta partija ar pārāk piezemētiem mērķiem), anarhonacionālistus, anarhokapitālistus, neopagānu reakcionārus (no kuriem Alēns Benuā varbūt ir pazīstamākais), politiskos antisemītus u. tml. Izdevums brīnumainā kārtā noturējās diezgan ilgi, bet sabruka zem tiesas piespriestām finansiālas kompensācijas prasībām par rasu, etnisko un citu naidu kurināšanu, kā arī dažādu sabiedrībā pazīstamu personu privātās dzīves aizskārumu un neslavas celšanu. Žurnālu neesmu lasījusi, bet nosaukums joprojām liekas ar lielu potenciālu. | | Thursday, October 8th, 2020 | | 5:21 pm |
| | Wednesday, October 7th, 2020 | | 8:11 pm |
| | Tuesday, September 8th, 2020 | | 7:53 pm |
Paklausījos 20 minūtes Lampas filozofu diskusiju par liberālismu/nacionālismu. Pietrūkst mums Latvijā filozofa, kurš varētu tā jauki, trāpīgi paanalizēt neatrunātos un automātisku visu dalībnieku piekritību nodrošinošos pamatpieņēmumus, kas virza šādas sarunas – nu, piemēram, ar mērķi, lai būtu interesantāk, izglītojošāk u.tml. (Es nevaru, trūkst izglītības.)
Lūk, daži no tiem: (1) "tiesības" tiek lietots kā sinonīms jēdzienam "vēlmes", konkrētāk "manas šībrīža vēlmes"; (2) neņem vērā nošķīrumu starp prasības tiesībām un brīvības tiesībām, lai gan tas ir diezgan būtisks, runā tā, it kā brīvības tiesības automātiski nozīmētu prasības tiesības (claim rights/liberty rights; Hohfelda darbiņš par šo tēmu, standarta reference juristiem, ir brīvi pieejams archive.org); (3) diezgan neskaidro, pat murgaino vārdu "vērtības" (kurš paģēr vērtētāju/vērtētājus! bet kuri tie ir? iedzīvotāju vairākums?) lieto ar cēlu, piepaceltu nozīmi, bet bez skaidri saprotama satura, apmēram kā "morālā atmosfēra/cilvēku attiecību struktūra, kas man un maniem draugiem personīgi patīk"; (4) pie vārda "liberālisms" muguras iztaisnojas, sejas iemirdzas – jūtam, ka esam nonākuši vērtību un labumu hierarhijas virsotnē vai tuvu tai, lai gan ceļš, pa kuru tur nonācām, nekur nav atspoguļots (brīvība primāri ir instrumentāls labums, rīks – uz kaut ko, lai kaut ko – bet ko?). | | 1:15 pm |
No Konstantinova raksta par pusaudžu terapiju: Ir tādi bērnu namu audzēkņi, kuriem risperidons ir kļuvis par metaforu visam sliktajam, ko pieaugušie jebkad viņiem nodarījuši. Daži, ieraugot brūno etiķeti vien, var eksplodēt histērijā – man reiz bija zvans no audžuģimenes, kur tikko uzņemtais pusaudzis bija izskrējis no mājas un aizbraucis ar audžutēva mašīnu nezināmā virzienā, ieraugot mammas iepirkumu maisiņā labi domāto un psihiatra nozīmēto medikamentu. Risperidons ir antipsihotiķis, kuru lieto šizofrēnijas ārstēšanai, bet tas diezgan labi nomierina arī nepaklausīgus pusaudžus. Latvijā plaši lietots uzvedības traucējumu ārstēšanai. Protams, ir arī mīnusi. Pusaudži mēdz palikt galīgi slābani, siekaloties, gulēt pa divdesmit stundām un blenzt tukšām acīm kaut kur tālumā. Vēl viens blakusefekts, par kuru psihiatri, visticamāk, vizītes laikā nestāstīs, ja esat vienkārši dumpīgs un nepaklausīgs pusaudzis, kura pienākums ir ārstēties, nevis uzdot jautājumus, – zēniem no tā reizēm sāk augt krūtis. Kad viņi to pamana, tas uzvedību īpaši neuzlabo.
Pagājušajā gadā risperidona ražotājam "Johnson & Johnson" tiesa piesprieda vēsturiski rekordlielu 8 miljardu dolāru sodu par nepamatotu medikamenta mārketēšanu lietošanai pusaudžiem un blakusefektu slēpšanu. Nav dzirdēts, ka Latvijā no tā būtu kādas atskaņas vai furors.https://satori.lv/article/bruknas-terapijas-plans | | Saturday, September 5th, 2020 | | 7:18 pm |
Labākās klasikas ekranizācijas, kuras zinu:
Tolstoja "Ivana Iļjiča nāves" - Akiras Kurosavas "Ikiru" (1952),
Flobēra "Bovarī kundzes" - Manoela di Oliveiras "Abrahama ieleja" (1993).
Žoržam Bernanosam pēcnāves dzīvē paveicās, jo Robērs Bresons visu izdarīja. | | Monday, August 31st, 2020 | | 11:38 pm |
Gribu pārbaudīt segmenta izmēru.
Kas vēl bez manis RD vēlēšanās balsoja ideoloģiski/stratēģiski *pret* Attīstībai/Par un jo īpaši pret Progresīvajiem vai būtu tā balsojuši, ja būtu Rīgā/Rīgas pašvaldībā? Kam vēl šī uzvara ir slikta ziņa un būtu katastrofāla ziņa, ja tās būtu Saeimas vēlēšanas? Ierakstiet, lūdzu, plusiņu vai punktiņu; varat nodzēst, ja negribat, lai citi to zina; man nāk komentāri uz meilu. Rītvakar reportēšu skaitu.
Upd. 01.09.22:20. Saskaitot pēc dzēstajiem un redzamajiem komentāriem: 14 15 individuālu sc lietotāju.
Paldies. | | Monday, August 24th, 2020 | | 5:24 pm |
Latvijā baznīca ir ļoti nabadzīga. Ko nozīmē "nabadzīga"? Nu, nav naudiņas, bet dažreiz arī ir un tad tās izmantojums var gadīties ļoti nabadzīgs. Nabadzīgs citās lietās, kas ir svarīgākas par naudiņu.
Lūk, nabadzības piemērs: mums ir oficiāls katoļu mediju centrs, ar savu mājaslapu un visādiem soctīklu kontiem. Šis centrs ir radīts, lai darītu vienu un tikai vienu vienīgu lietu: veidotu informācijas apriti starp ticīgajiem, hierarhiju un sekulāro sabiedrību. Nu, informētu par lietām, skaidrotu lietas, gaisinātu pārpratumus, liktu linkus, varbūt pat kaut ko lobētu, nebūtu slikti arī diskutēt. Kā reaģē šis mēdiju centrs uz izmeklēšanas rezultātiem Bruknas muižā? Klusē. Jau ceturto dienu. Kamēr citi - un ne tikai cilvēki, kas tur ir bijuši un kam tas personīgi ir nozīmīgi, - jūk prātā no visādām disonansēm. Lūk, tā ir nabadzība, bet ne naudiņas.
Upd.
Nē, es kļūdos. Gudrāks cilvēks piekodina: "No. Be sure of this: absolute stillness for as long as possible is best of all for you." [Eckhart, German sermon 4, trans M.O’C. Walshe] | | Wednesday, August 19th, 2020 | | 1:10 pm |
I found myself reflecting on a passage from Saint Mark’s Gospel where Christ commands the disciples to go before Him by boat to Bethsaida. They obey but are forced to fight the wind and the waves all night long before Christ comes to them around 3am walking on the water. He comforts them, calms the wind and the waves, and they proceed together to the other side of the lake where they come to land at Gennesarat [Mark 6:45-53]. Did you catch that? He tells them to go to a certain place, allows them to struggle all night to try and get to where He directed them to go, and then comes to them and brings them somewhere else entirely. No comment is made, no explanation is given. | | Monday, August 3rd, 2020 | | 1:51 pm |
Par NRA pēkšņi pacelto jautājumu par Dienvidāfrikas pēc-aparteida atmosfēru: šķiet, ka rakstam pārmet ne tikai "veidemani", kas ir zema līmeņa uzbrauciens, bet aizdomu radīšanu, ka detalizētais izklāsts un secinājumi īstenībā grib pateikt kaut ko citu, nevis tikai pārstāstīt šo sarežģīto vēsturi, tā teikt, zināšanu līmeņa celšanai.
Man nav viedokļa, nezinu, neesmu tur bijusi. Vienīgās manas zināšanas par to, ka tur notiek kaut kas ārprātīgs un ka baltādaino atbilde uz noziegumiem ir pilnīgi perversa pašu vēsturiskās vainas apziņas dēļ, nāk no Nobela prēmijas literatūrā autora āfrikānera Džona Kutzē grāmatām, jo īpaši no "Negoda" (Disgrace), kas tulkots arī latviski un arī ekranizēts ar Džonu Malkoviču galvenajā lomā. Iesaku apskatīties, ja neesat redzējuši, lai gan grāmata ir daudz spēcīgāka par filmu. Tā radīja tādu kā paliekošu nepatīkamu pēcgaršu, kas ir jo īpaši nepatīkama tāpēc, ka pētījumi par civilās nevardarbīgās pretošanās veiksmīgumu un starptautiska morāla spiediena panākumiem aparteida atcelšanu Dienvidāfrikā min kā vienu no lieliskākajiem piemēriem. Līdztekus "Baltijas ceļam". Un attiecīgi, saskaņā ar teoriju, "vajadzētu būt tā", ka tur iet ļoti labi. Man pazīstami cilvēki, baltādaino pāris, tur iemaldījās ne tajā rajonā un iegāja ne tajā krogū; baltādainais vīrietis man stāstīja, ka pirmo un vienīgo reizi mūžā jutis, ka viņu var nogalināt tikai tāpēc, ka ir baltais. Bet tas varētu būt arī nepatīkams izņēmums; nezinu. | | Tuesday, July 28th, 2020 | | 2:27 pm |
No retorikas zelta fonda:
19. gadsimta sākumā, Napoleona Bonaparta laikā, franču korsārs Robērs Sirkufs, karojot ar britiem par ietekmi Indijas okeānā, no kāda angļu flotes virsnieka esot dzirdējis pārmetumu "Jūs, franči, cīnāties par naudu, bet mēs, angļi, par godu" un atbildējis: "Visi cīnās par to, kā viņiem trūkst." |
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
|