Aufklärung's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 80 most recent ones recorded in
Aufklärung's LiveJournal:
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
| Wednesday, July 15th, 2020 | | 11:49 am |
Viens no pēdējiem personīgajiem mirušā Paula Bankovska tekstiem – viņam tipiskajā raitajā, izzinošajā, gandrīz dzīvespriecīgajā stilā. Tā kā viņš pats to publicēja, viņš acīmredzami gribēja, lai to izlasa un zina. Iesaku visiem izlasīt. https://satori.lv/article/delirium-tremens | | Sunday, July 12th, 2020 | | 6:17 pm |
Pauls un Andra atkal kopā. | | Thursday, July 2nd, 2020 | | 12:28 pm |
Freudian slip and legitimate book burning example:
In 1631, some London printers did a reprint of the King James Bible with a small printing error. They accidentally left out the word “not” in one of the Ten Commandments. Thus, it read “Thou shalt commit adultery.” This Bible was widely called The Wicked Bible. Copies were confiscated and burned.
Šis pats "Freudian slip" atkārtojas, bet citā vietā, Deivida B. Hārta Jaunās Derības (2017) tulkojumā (apsūdzēts netaisnā anti augustīniešu-reformātu ievirzītībā, lietot piesardzīgi):
Pāvils: “So then, brothers, we are indebted to the flesh, to live according to flesh.” (Romans 8:12). Tur ir jābūt NOT pirms abiem darbības vārdiem.
Kas atgādina ebreju anekdoti:
Mozus nokāpj no Sīnāja kalna, noslauka sviedrus no pieres un saka:
- Izraēļi, izrunājos ar Ja*vi, ir viena laba ziņa un viena slikta ziņa.
- Sāc ar labo.
- Izdevās nospiest baušļu skaitu lejā līdz desmit.
- Un sliktā?
- Fornikācija joprojām aizliegta. | | Tuesday, June 30th, 2020 | | 5:12 pm |
Viltvārdis maldu gars luteristu ķeceris Krišjānis Lācis savā šviterī man pārmet "iecietīgu", "samierniecisku" un "jēriņisku" attieksmi. You watch out, beibī! Kad mūsu poupisti integrālisti nāks pie varas, darba un pāraudzināšanas nometnēs būs ne tikai liberāļi, bet arī luteristi kalvinisti. Jūs jau esat sarakstos. Un arī nekādus depresīviķus Kirkegorus nekādās universitātēs nedrīkstēs studēt. Jūsu brīvās gribas vietu ieņemsim mēs – mēs, draudziņ. Amen! | | Monday, June 29th, 2020 | | 2:21 pm |
Filmas, kulta (10)
Harry, un ami qui vous veut du bien ("Harijs, draugs, kurš jums vēl labu"), dir. Dominik Moll, 2000
Filma ir sliktā kvalitātē youtube.com, bet bez subtitriem. Vai tā iznāca "Criterion collection", es nezinu, bet kaut kādam internacionālam DVD vajadzētu būt, jo tā pretendēja uz Kannu Grand Prix, bet diemžēl zaudēja, manuprāt, daudz vājākajai Trīra "Dejotājai tumsā".
Ja neesat redzējuši, jums šo nebūs vērts lasīt. Es "Hariju" redzēju pēc iznākšanas, tad kaut kad 2000. gadu vidū un tikko noskatījos divas reizes pēc kārtas; šķita vēl labāka nekā iepriekš, tāpēc mēģināšu pamatot, kāpēc. Tā zaudēja Trīram un citai konkurencei un nav ieguvusi nekādu kulta starojumu, pirmkārt, sava piezemētā, lētā, kamerfilmas žanra dēļ. Tāpēc, kad to salīdzina ar līdzīgu tēmu un problēmu apskatošo brāļu Koenu "Bārtonu Finku", tas ir kā salīdzināt burulaivu ar tvaikoni - amerikāņu vēriena, mākslinieciskās nostrādātības, dekoratoru, ģērbēju, grimētāju un specefektu meistaru izlieto sviedru dēļ. "Harijs" ir vizuāli gandrīz vai neglīts un ikdienišķi prasts. Un, otrkārt, tāpēc, ka tā ir taisīta par frančiem un tajā ir lietas, kas franču sabiedrībā ir pieņemamas un pierastas, bet, piemēram, amerikāņu skatītājus var mulsināt, kā rezultātā viņi saka (esmu to lasījusi forumos), ka scenārijs "nav ticams", tāpēc filma "nedarbojas". Teiksim, Francijā ir diezgan normāli uzprasīties ciemos pie gandrīz nepazīstamiem cilvēkiem "uz vienu glāzi". Ir arī normāli ciemoties lauku mājās un kaut kā nejauši tur palikt padzīvoties uz vairākām dienām. Filmā atspoguļojas arī franču, tieši franču, priekšstats par pieklājību un labām manierēm: ir normāli strīdēties ar cilvēkiem, kuru mājās tu esi, un, pēc visa spriežot, būt nopietnā vērtību un dzīvesstilu pretišķībā ar šiem cilvēkiem un tomēr nesaņemt no viņiem skaidru mājienu doties prom. Ir arī normāli, ka pie tevis ciemojas gandrīz nepazīstami un tev pat nepatīkami cilvēki, kuriem tu divas reizes dienā gatavo maltīti ar vairākiem ēdieniem un kuri izdzer tavu vīna pagrabu. (Eiropas kādreizējās lielo zemes īpašnieku muižnieku tradīcijas? Kristietības mantojums?). Tā nebūtu Latvijā, un domāju, ka nebūtu arī ASV, kur neatrunātās viesmīlības tradīcijas ir citas.
"Harijam" ir divas lielas interpretācijas (es saku "interpretācijas", nevis skatītāju komentāri, jo filmu māca vai mācīja studentiem/scenāristiem tajā Parīzes kinematogrāfa skolā; atradu pat kaut kādu pdf, kur bija burtiski pa minūtei izanalizēta filmas "flobēriskā" uzbūve: pēdējā aina sasaucas ar pirmo, otrā ar priekšpēdējo utt.):
(1) notiekošais ar Mišela apziņas saturs, jo viņš ir rakstnieks, kurš nevar parakstīt (sal. ar "Bārtonu Finku") + viņu līdz baltajām pelītēm ir nomocījuši trīs mazie bērni, no kuriem viens turklāt nepārtraukti slimo (vecākajai meitiņai no trim ir 4 gadi, ne vairāk) + viņu ir izbesījuši uzmācīgie vecāki, jo īpaši tēvs, pensionēts zobārsts + viņš ir seksuāli frustrēts, jo nav laika romantiskām attiecībām ar sievu, lai gan vispār sieva viņam patīk + viņu ir nomocījis un izsmēlis nepabeigtais remonts, mājā valdošais haoss un hroniskais naudas trūkums. Šajā interpretācijā uzsvars ir uz pirmo punktu: rakstnieks, radošs cilvēks, kurš ir iestrēdzis un kura zemapziņa, kuce, viņam caur Harija tēlu, viņa tumšās puses dubultnieku, tādu kā Taileru Dērdenu no "Cīņu kluba", padod priekšā šīs ainas: ja vien būtu tāds draugs Harijs, kurš novāc visus frustrējošos šķēršļus un dod brīvību (Brīvību!) un laiku sev. Šajā interpretācijā filmas nobeigums ir Mišela apziņas un veselā saprāta uzvara pār amorālajiem zemapziņas spēkiem: viņš atgūst līdzsvaru un spēj atsākt rakstīt.
(2) notiekošais nav Mišela apziņas saturs, bet notiek pa īstam. Mišela halucinācija ar pērtiķiem ir skaidri norādīta kā tāda, jo viņš to redz sapnī savu vecāku dzīvoklī. "Freidiskie" elementi (piem., olas, rozā vannasistaba, aka, kura jāaizber) filmā ir visumā nenozīmīgi un var arī netikt skaidroti kā freidiski. Nekrietnais Harijs novāc lielāko daļu šķēršļu, spēcina Mišela pašapziņu, atgriež viņam ticību sev un savam talantam, turklāt ar savu un Prjūnes ekstraordināro klātbūtni un izdarībām piegādā rakstniekam teicamu materiālu radošam darbam, kā arī tiek laikus apturēts un iemests akā; Klēra, Mišela sieva, ieņem Harija, radoša cilvēka atbalstītāja, vietu, bet ieņem to saudzējošā, audzējošā, krietnā veidā; ģimenes materiālais stāvoklis uzlabojas; viss ir ļoti labi.
Pirmā (1) interpretācija nav pareiza, pareiza ir otrā (2). Pirmā darbotos un būtu ticama, ja Mišels jau no paša sākuma būtu parādīts kā iestrēdzis rakstnieks, kurš cīnās un besās ar romānu. Bet viņš nav tā parādīts. Tas, ka viņam vajadzētu atsākt rakstīt, ir tikai un vienīgi Harija enerģiskas pārliecināšanas iedvesta, gandrīz vai uzspiesta ideja, kurai viņš piekrīt pēc ilgām šaubām. Tāpēc nav ticami, ka Harija stāsts ir viņa "iekšējais" stāsts. Harija stāsts ir katalizators objektīvām stāvokļa pārmaiņām, kas ietver arī iekšējas pārmaiņas.
Tā kā otrā versija ir pareizā un vienīgā loģiskā, daži vārdi par Harija tēlu. Teikt, ka šis ir spēcīgs ļaundara (greatest villain on screen, kā sacītu amerikāņi) tēls, ir par maz; neko nepalīdz arī viņu nosaukt par bīstamu psihopātu un sociopātu, kuram ideja ar neasu virtuves nazi nogalināt trīs mazas meitenītes neliek uzrauties pat vienai uzacij. Fascinējošs šajā tēlā, kuram es nevaru atcerēties līdzīga ne literatūrā, ne kino, ir tas, ka viņš gan pēc paša domām, gan arī galu galā no Mišela "labāko interešu" viedokļa darbojas tīri altruistiski. Viņš ir draugs, kurš grib labu. Turklāt šajā procesā kļūst vēl altruistiskāks - pat līdz tam, ka ir gatavs Mišela labā upurēt to, kas viņam ir pats mīļākais un dārgākais, - Prjūni. Tā ir tā ģeniālā aina, kurā Mišels sadusmojas par Harija aso Klēras kritiku un saka: "Es taču tev nesaku, lai tu tiec vaļā (se débarraser) no Prjūnes?" Viņš acīmredzami domā izšķirties no Prjūnes, bet Harijs to saprot burtiskā nozīmē, t.i., nogalināt Prjūni. Viņš nogalina Prjūni, jo domā, ka Mišels to iesaka, turklāt ar argumentu, kas Harijam liekas pamatots: "viņa kavē tavu intelektuālo izaugsmi".
Filmu dažkārt kritizē ar argumentu, ka nav saprotama Harija motivācija. Harija motivācija un jautājumi, ko tā liek uzdot, manuprāt, ir pats spēcīgākais šajā darbā. Harijs, skatīts kā reāls tēls (ne tik daudz psihopātisks, drīzāk amorāls, kaut kādā mērā ničeānisks), cieš no 1) viegla mazvērtības kompleksa Mišela priekšā; 2) viegla intelektuālas attīstības trūkuma, uz kuru Mišels precīzi norāda; 3) pastiprinātā formā izrāda pietāti, elkdievībai līdzīgu padevību radoša talanta priekšā. Pēdējais punkts var likties reti sastopama mazohistiska novirze, bet tas nav tā. Cilvēkiem, Homo s. sapiens sugai pēc iedabas ir raksturīga pietāte un apbrīna pret retiem talantiem, tāpēc pret radošu cilvēku ārprātu šajā sugā ir dīvaina, dažkārt pārsteidzoša iecietība, kuru var vērot visās kultūras un laikos. Paskatieties, piemēram, ievērojamu rakstnieku, filozofu, gleznotāju, filmu režisoru dzīvesstāstus. No caurejas cietošo neizturamo Ingmāru Bergmanu un viņa sievietes. Pablo Pikaso, kurš pret sievas vaigu nodzēsa cigareti. Knutu Hamsunu, Artūru Rembo. Visiem šiem trakajiem ģēnijiem, lielākajai daļai no viņiem - pilnīgiem kretīniem, vienmēr atradās kāds radinieks vai draudzene, vai draugs, vai sieva, vai dēls, kurš pašaizliedzīgi visas dzīves garumā pienesa spaini vemšanai, auklējās ar tiesu izpildītājiem, trīs reizes uz rakstāmmašīnas pārrakstīja "Karu un mieru", piecieta ārlaulības sakarus, psihozes lēkmes, uzbrukumus ar nažiem un visādus ārprātus. Katram Vinsentam van Gogam ar nogriezto ausi atrodas brālis Teo, kurš piegādā audeklu un krāsas, atved naudu un velk viņu ārā no kārtējās depresijas. Pat ja šis Teo vai šī trakā dzejnieka nelaimīgā, ar sifilisu aplipinātā draudzene neko nesaprot no tā radošā darba, ko attiecīgais subjekts veic, viņa vai viņš ar kaut kādu devīto maņu jūt, ka tas ir kaut kas nozīmīgs - nozīmīgāks par viņas "mazo" dzīvi. Nosaukt visus šos ģēniju palīgus un apkalpotājus vienkārši par mazohistiem, ar kuriem manipulē narcisiskie radošie, ir par maz un nav pārliecinoši. Tur ir kaut kas vairāk, kaut kāda ļoti dziļa, instinktīva pietāte un apbrīna pret kaut kādu, es nezinu, dievišķo dzirksti dažos cilvēkos? Vēlēšanos būt tai tuvumā? Šī pietāte, es domāju, cilvēkiem ir raksturīga kā sugai, tā ir daļa no mūsu apziņas un instinktīvo vērtību hierarhijas iekārtojuma. Harija gadījumā šo slimīgo pietāti pret Mišela neattīstīto talantu pastiprināja, kā jau sacīju, Harija intelektuālās attīstības trūkums. Ja viņš būtu daudz lasījis dzeju un daudz lasījis romānus, viņam varbūt neliktos, ka tas, ko Mišels vidusskolā uzrakstīja, ir tik absolūti ģeniāls (lai gan filmā citētais dzejolis tiešām ir labs), viņam nebūtu tāda fiksācija uz šo talantu un pārliecība, ka jebkas, ko Mišels tagad, 20 gadus vēlāk, uzrakstīs, būs ģeniāls. Pietāti pret tīrajiem ģēnijiem, kuriem ģenialitāte "šļācas ārā", stipri mazina padziļināta izglītība un liela estētiskā pieredze. Bet arī tās ir diezgan reti sastopamas - gandrīz tikpat reti kā šie tīrradņi ģēniji. | | Monday, June 15th, 2020 | | 12:06 am |
Noskatījos pēdējo Tarantino, lai pārbaudītu, vai šis anonīmais tvīts ir patiess:
"I saw someone describe Once Upon a Time in Hollywood as the most Generation X movie ever made, because it is simultaneously filled with loathing for Boomers and millennials & works it out by having Gen Xers play Greatest Generation heroes slaughtering millennials playing Boomers."
Ir patiess. Filma patīkami skumja un aizkustinoša, un paliks vēl "labāka", laikam ejot. Kārtējo reizi mūsu acis kā piekaltas Amērikai, par Šāronas Teitas nāvi joprojām raudam, par Samantu Geimeri pārdzīvojam, skatāmies filmas, raudam. | | Thursday, June 11th, 2020 | | 3:04 pm |
Ross Douthat (NYT): - I tend to assume that on this side of eternity there is some of what you are describing as "tribalism" in human nature. It is eradicable without also eradicating things that are good about human nature. There are some "package deals" built in. And a lot of the sort of global supermind stuff assumes a loss of human personality along the way. - A big part of the exhaustion that I'm describing is a sense of futility that, I think, people feel about having a coherent picture of what human beings are and how they relate to the Universe. I feel like the Western civilization sort of tried to go beyond Christianity in various ways. Marxism and Fascism are two examples... - You mean going beyond in the sense of having different underlying views of human nature or different conceptions of teleology? - All of that. In the sense of looking for a comprehensive world picture that was not Christianity. I think that's what Marxism was for the people. It was a theory of history and morality, and teleology. And people were not happy with where those attempts ended up. And so there was this brief Christian revival in the West I talked about in my book about Christianity "Bad Religion", and that fell apart in the 60s and 70s. And since then we've had this sort of mixture of certain amount of scientific materialism in certain parts of the inteligentsia, joint to a certain kind of liberal idealism that does not really know what its idealism is grounded in, a certain amount of New Age spirituality that's very interested in experience but hasn't really translated that into a theology or metaphysics of what that experience means. All of that is part of what I'm describing as "decadence". A society in that position is either looking for a new synthesis or a new set of competing syntheses that make people feel that they know what the meaning of life is. https://www.youtube.com/watch?v=t4lC9nF1uhk&feature=youtu.be | | Tuesday, June 9th, 2020 | | 9:11 pm |
Dārzā uzradās ezis, ceļu līdz kuram nobloķējām sunim. J. ar cimdiem viņu pacēla, lai aiznestu pāri sētai pļavā. Ezis savilkās pilnīgā kamolā un rokās rūca – bet rūca gandrīz nedzirdami, rūkšanu varēja sajust tikai no ķermeņa spēcīgas vibrācijas plaukstās. Tagad, kad viņš jau sen palaists pļavās, šī dobjā vibrācija plaukstās joprojām jūtama.
Mēs esam bioloģiskā kontinuumā ar visām šīm būtnēm, vienā dzīvības kokā ar visu savvaļu, bet šī koka zari ir dīvaini, nedaudz baismīgi, svešādi, it kā no citas pasaules, lai gan tomēr tepat dārzā. | | Sunday, June 7th, 2020 | | 8:23 pm |
gribēju šodien aiziet uz grēksūdzi, jo ir sv. Trīsvienības diena, lieli svētki, bet ar visām karantīnām vienīgais priesteris pārdaugavā, kas bija viegli pieejams, bija polis. apdomājām, kā mēs to darīsim. poliski es nezinu. krieviski viņš varētu. bet es nezinu krieviski tās formulas, nekad neesmu lasījusi neko liturģisku krieviski, man nav ne jausmas, kā to saka. angliski? angliski es varētu (kaut kas no Old Prayer Book atmiņās profilējas), bet angliski savukārt viņš nezināja visas tās formulas, un viņam tur ir garāk nekā man. okej, franciski. viņš savulaik bija mācījies francijā, franciski mēs varētu. franciski, tātad.
brālība starp tautām, svešvalodas: ne bez jēgas tas viss.
blessings. | | Saturday, June 6th, 2020 | | 10:06 am |
Contrary to conventional wisdom, Christianity has never really taken deep root in America or had any success in forming American consciousness; in its place, we have invented a kind of mystery religion of personal liberation sustained by a cult of Mammon.
David B. Hart
Hārts, kā ierasti, nedaudz pārspīlē, bet trāpīgi. | | Wednesday, June 3rd, 2020 | | 1:46 pm |
Vegānu un biosabrūkošu materiālu apavu ražotājs, maza nišas butika no ASV, kuras ilggadējs klients es esmu, atsūta man šonakt uzsaukumu par pilnīgu solidaritāti ar melnādaino kopienu, we all need to change, condemn white supremacy and racial prejudice, utt., veselu vēstuli par šo tēmu. Tas, ka kādam no vadības varētu likies, ka uzņēmuma filozofiski motivēto vegānu klientūra varētu dziļi sirdīs perināt naidu pret melnādainajiem, ir diezgan interesanti, bet vēl interesantākas ir politisko piederību nospraustās solidaritātes robežas. Viņu vegānbutikas acīmredzami laimīgas sakritības dēļ atrodas rajonos, kur nav notikusi pandēmijas krīzes jau tā smagi skarto veikalu demolēšana un preču izlaupīšana. Būtu varējuši, es domāju, pierakstīt vienu teikumu postskriptā arī par to. Nobirdināt vienu asariņu. Par solidaritāti un nevardarbību. | | Friday, May 22nd, 2020 | | 8:06 pm |
Dzeja, kulta, vācu (1) Atceroties Rokpeļņa kādā intervijā savulaik teikto, ka (nedaudz piepušķošu) ir divu veidu cilvēki – tādi, kas saprot dzeju, un tādi, kas nesaprot, un tam nav nekāda sakara ar izglītību, un ka dažkārt var satikt literatūras skolotājas, kas visu mūžu pasniedz dzeju, bet tik un tā nesaprot, un tad atkal tādus nabadziņus, divnieku karaļus, uz izslēgšanas robežas, kuri saprot (pamatīgi piepušķoju), atceroties tātad šo, – lūdzu, dievišķais Gēte. Labs ievads labā dzejā. "Meža ķēniņš" nav pareizi, tas drīzāk būtu Elfu vai Alfu ķēniņš, apdēmoniskoto pārdabisko baismu ķēniņš. šo dzejolīti visi vācu bērni mācās skolā, un man šķiet, ka šis dzejolis viņus dzīvē pavada – tieši ar tām baismām un it kā mēģinot pateikt, ka tās ir tieši baismas, kas nogalina. Viens no retiem dzejoļiem lirikas, jo īpaši romantisma lirikas vēsturē, kas ir galīgi nepiemērots bērniem. Kāda vācu valodas pasniedzēja stāstīja, ka viņa dzejoli saprot ļoti vienkārši un uzskata, ka tā arī ir pareizā interpretācija: bērns bija slims, viņam rādījās murgi un tēvs viņu veda pie ārsta (uz to Hof beigās), bet nepaspēja. Bet saturiski: ķēniņš puiku biedē, solot lietas, četros posmos: vispirms parādās ar visiem ķēniņiskajiem atribūtiem (kroni, mantiju); tad sola ar viņu spēlēties un vest pie sevis mājās, kur būs arī viņa, ķēniņa, mamma zelta drēbēs, un kur viss būs ziedos un viss būs ļoti labi; tad sola iepazīstināt ar savām meitām, kas ar viņu dejos un ieraus "naksnīgā dancī", šis jau izklausās pēc raganu dejas, pēc kaut kāda jocīga reibuma un ne vairs pēc tā, ko varētu gribēt mazs bērns; un tad viņu saķer un saka "es tevi mīlu" un "mani uzbudina tavs skaistais ķermenis", un, ja tu nenāksi ar labu, es ņemšu ar varu; šis ir brīdis, kad tēvs, kurš ved dēlu un kuram nerēgojas nekādi elfu ķēniņi, nobīstas no dēla murgu satura un piesit piešus. Dzejoļa pārlaicīgais, nenovecojošais iedarbīgums ir, pirmkārt, formā: enerģiskas, pilnīgi pareizas četrrindes ar atskaņām, daktils un trohajs, kuram dinamiku piešķir dialogs. Otrkārt, vēstījuma atvērtībā: ja dēls būtu klausījis tēvam, ka nav nekādu ķēniņu, ir tikai vītoli, migla un lapu čaboņa, tad viņš būtu dzīvs? Ja tēvs būtu klausījis dēlam, kurš saka, ka viņu sagrābis ļaunais, nevis teicis, ka nekā tāda nav, un meties cīņā pret ļauno, kuru viņš nespēj saskatīt, vai puika būtu dzīvs? Un arī viss šis "metanaratīvs" par vecākiem, kas mīl bērnus bez nosacījumiem un "cieši tur viņus klāt", siltumā un drošībā, un tomēr nevar viņiem palīdzēt. P.S. Klāva Elsberga pēcnāves krājuma nosaukums, kuru izvēlējās viņa atraitne, "Velci, tēti", referē uz šo dzejoli (pareizāk, uz dzejoli, kurā Elsbergs citē pirmās divas Gētes rindas). Erlkönig (1782) ( ... tālāk ... ) | | Thursday, May 21st, 2020 | | 12:11 am |
"Analysis of Invertebrate Remains in a mid-Fourteenth-Century Latrine from Riga, Latvia" utt. Pluskowski, Aleksander, ed. Ecologies of Crusading, Colonization, and Religious Conversion in the Medieval Baltic: Terra Sacra II. Environmental Histories of the North Atlantic World 3. Turnhout, Belgium: Brepols, 2019. Pp. xx, 246. €100.00 (pbk). ISBN: 978-2-503-55133-3. Pārskats: https://scholarworks.iu.edu/journals/index.php/tmr/article/view/30586 | | Sunday, May 3rd, 2020 | | 6:27 pm |
Šorīt ievēroju, ka Bjorka savā ļoti jaukajā duetā ar Entoniju no Anthony and the Johnsons dziesmā The Dull Flame of Desire, kuru daudz esam klausījušies (Jānis uztaisīja jaunu tumbu prototipu, klausāmies vecu un jaunu mūziku) un kuras teksts vienmēr izklausījies pēc slikta atdzejojuma, izdzied angļu atdzejojumā to pašu F. Tjučeva 19. gs. vidus mulsinoši tiešo erotisko dzejolīti, kuru "Stalkera" beigās skaita mazā slimā meitenīte lakatā un it kā nez uz ko sadusmojas, to noskaitījusi, un sāk ar acīm stumt glāzes nost no galda. | | Wednesday, April 29th, 2020 | | 2:46 pm |
Filmas, kulta (9) Naked (1993), dir. Mike Leigh Ja neskaita Deivida Tjūlisa darbu un viņa protagonistu, kā arī Lesliju Šārpu, kuru patīkami redzēt vienmēr, filma kā veselums un kā portretējuma stils varbūt ir mazliet novecojusi un dažos aspektos šķiet pārspīlēta un samākslota ( lendlorda un Sandras tēli, piemēram). Ketrina Kārtlidža pavisam jauniņa, kā no aktiermākslas skolas, un viņai tad vēl priekšā sirdi lauzošs uznāciens Trīra "Šķeļot viļņus", vēl dažas lietas un tad negaidīta nāve no komplikācijām pēc plaušu karsoņa, kas iegūts filmēšanas laukumā, ja pareizi atceros. Tiem, kas bija jauni un pie apziņas 1990. gados, šeit varbūt ir daži atgādinājumi par to, kā tas "tolaik bija". Piemēram, ka to jaunatnes enerģiju, kuru šobrīd iegulda cīņā pret "heteronormativitāti", cieņu pazemojošiem bināriem personvietniekvārdiem un "dzimtes stereotipiem", tolaik ieguldīja ļoti principiālos centienos nepiedalīties "kapitālistiskās ražošanas un ekspluatācijas bezsirdīgajā sistēmā" (skat. klipiņu zemāk, kur varonis, filmas "sirdsapziņa", nicīgi kaunina savu bijušo draudzeni par to, ka viņa dabūjusi normālu darbu, ir stabili ienākumi (īstenībā: uz nabadzības robežas) un tagad taisīs "karjeru"). Tolaik šķita ļoti svarīgi to nedarīt, un, ja kāds no uņģika tipa muzicēšanas un dzejošanas pie kandžas pārgāja uz "pastāvīga draudzene+darbs+kredīts mājokļa iegādei" un, vēl ļaunāk, kļuva par "šlipsaino", viņu izslēdza no cieņu pelnošo cilvēku loka kā nodevēju. Sadarboties ar politiskām partijām vai pat veidot tādas - piemēram, ar mērķi visiem visu padarīt mazāk briesmīgu - arī tolaik šķita nepieņemami. Vienlaikus tas, ko varētu pamatoti nosaukt par "rape culture" (uzmanīgi, ja neesat redzējuši filmu, tā ir ļoti nepatīkama jau no pirmā kadra) tolaik bija savā zenītā. Londona kā dehumanizējoša betona un atkritumu izgāztuve pretīgos pelēkos toņos, lielpilsēta, kurā cilvēku dzīve ir tā barbarizēta, ka agrīnie viduslaiki ar vandāļu ārdīšanos pa Romas impērijas drupām salīdzinājumā liekas laimīgs, saulains laiks, arī ir iezīmīga. Ar to "Kailais" bija daļa no veselas britu un īru kino tradīcijas, kas uzplauka Mārgaritas Tečeres premjerēšanas nogalē, bet pēdējos gados kinematogrāfiski ir ļoti novārgusi (nesaprotu, piemēram, kāpēc Kena Louča "I, Daniel Blake" pirms pāris gadiem ieguva visas iespējamās balvas; reāla un urdoša kultūrkritika, kas fonā uzdod jautājumu par pašu cilvēku rīcībspēju un izvēlēm, un šo izvēļu sekām, vides un jēgas, un attiecību degradāciju drīzāk skatot kā izvēļu sekas, nevis cēloni, un tomēr pētot cilvēku apzināšanās spējas robežas noteiktā kultūras un ideoloģijas ietvarā, kā tas ir "Kailajā", Loučā vienkārši aizstāta ar plakātisku populismu). Varbūt ir vēl daži līdzvērtīgi spēcīgi un paradoksāli tēli kā Džonijs no "Kailā", es nevaru iedomāties. Tas ir salikums no Sokrats un Hamlets, un Jānis Kristītājs (mileniālisma pravietojumi!), un derdzīgs manipulētājs, un izvarotājs, un stāsts par šo salikumu, kas piesaista visas sievietes, kuras gadās ceļā, un atnes tām postu, bet besī un atgrūž visus vīriešus, kuri galu galā atspārda Džonijam nieres. Upd. Pārsteidzoši zems alkohola un narkotiku lietojums; mūsu pusē 1990. gados bija daudz augstāks. - So what happened, were you bored in Manchester?
- Was I bored?? No, I wasn't fuckin' bored! I'm never bored. That's the trouble with everybody - you're all so bored. You've had nature explained to you and you're bored with it, you've had the living body explained to you and you're bored with it, you've had the universe explained to you and you're bored with it! So now you just want cheap thrills and like plenty of them, and it don't matter how tawdry or vacuous they are as long as it's new, as long as it's new, as long as it flashes and fuckin' bleeps in forty fuckin' different colors. So whatever else you can say about me, I'm not fuckin' bored!
- Yeah, all right.
- So how is it all going for you?
- A bit boring actually.Viens klipiņš: https://youtu.be/5YcsoQ4JgBQ | | Wednesday, April 22nd, 2020 | | 9:34 pm |
Silvijas Radzobes nāve man ir zaudējums. Tas ir kā pamosties vilcienā, kuram pa nakti atkabināts vagons un kurš rit tālāk – rit ātrāk, bet nestabilāk, rit valstīdamies, klaudzēdams un klabēdams.
Vismaz vienu lietu es no viņas esmu paņēmusi. Kaut kad pirms gadiem izlasīju kādā viņas recenzijā šādu elementāru, vienkāršu kā divi plus divi atziņu: lai saprastu mākslu, nepieciešama liela estētiskā pieredze. Jābūt daudz redzējušam. Tagad, kad to atceros, esmu spiesta secināt, ka, lai arī mēs šeit nepārtraukti rakstām un publicējamies – visas virsmas jau esam norakstījuši, visas sienas, ķeramies jau pie palodzēm un grīdas līstēm –, ļoti reti gadās, ka kāds pasaka domu. | | Friday, April 17th, 2020 | | 9:56 pm |
Pateicoties koronai, beidzot bija iespēja noskatīties V. Nastavševa "Mēdeju" (video). Nevainojami. Un varbūt labākais, ko es jebkad esmu redzējusi no antīkās drāmas uzvedumiem. un varbūt vienīgais darbs, kurā antīkās poēzijas pārnesums ar visiem tiem seno mītu izklāstiem un Olimpa dieviem, un ģenealoģiju izklāstiem nenomoka un nerada vēlmi blakussēdētājam kaut ko papildus sākt skaidrot. Paldies aktieriem un Nastavševam.
Un visa darbība norisinās Korintā - visa tā Jāsona līgavas noindēšana ar kleitu un diadēmu, un bērnu noduršana. Es biju Korintā pirms diviem gadiem, ceļojot pa Grieķiju. Vecās pilsētas drupas ir atsegtas, viss tur stāv, grieķu tempļu pamati, sinagoga un agora, uz kuru Pāvils sūtīja slaveno "vēstuli korintiešiem" par mīlestību - ja nav mīlestības, viss ir pilnīgs mēsls (kuru rītups tikko citēja RL sarunās). --- Un ne tikai visas šīs lietas, Mēdeja un Pāvils, tur ir kopā, bet tās tur arī reāli ir. ir tāda vieta uz zemes, kur tās ir. var aizbraukt un apskatīt, un precīzi parādīt ar roku: te tas bija. Eurīpids domāja par šo vietu, kad rakstīja, un Pāvils domāja par šo vietu, kad rakstīja, - mazu pilsētiņu kalna pakājē. Līcī, piesaulē. Varētu teikt: "ideāli novietotu". Strautiņi tek. Apkārt leknas pļavas. Aitiņas ganās, lēni gremo zālīti.
Savukārt mēs ar tevi, lasītāj, cilvēki jau pusmūžā, lēnām un nenovēršami virzāmies uz savas dzīves galu, un pametīsim šo visu - šo skaistumu, šo bagātību, šo mantojumu, - pat īsti to neiepazinuši, tikai noģieduši. un, neskaitot īsus apskaidrības brīžus, visu dzīvi nokāvušies ar kaut kādu ikdienišķu idiotisku sūdu.
Lūdzu pieņemiet, dārgie mirstīgie, manas nenozīmīgas, bet pazemībā sniegtas svētības. | | 1:05 pm |
| | Tuesday, April 7th, 2020 | | 7:20 pm |
No dzejnieku dzīvesstāstiem:
In the years after his return from Bordeaux, Friedrich Hölderlin (1770-1843) completed some of his greatest poems but also, once they were finished, returned to them repeatedly, creating new and stranger versions sometimes in several layers on the same manuscript, which makes the editing of his works troublesome. Some of these later versions are fragmentary. He seems sometimes also to have considered the fragments, even with unfinished lines and incomplete sentence-structure, to be poems in themselves. This obsessive revising and his stand-alone fragments were once considered evidence of his mental disorder, but they were to prove very influential on later poets such as Paul Celan. In his years of madness, Hölderlin would occasionally pencil ingenuous rhymed quatrains which he would sign with fantastic names and give fictitious dates from previous or future centuries. | | Thursday, April 2nd, 2020 | | 6:08 pm |
filmas, kulta (7)
Casino, 1995, dir. Martin Scorsese
Šī laikam pēc statistiskiem aprēķiniem būtu mana mīļākā filma, jo es to esmu redzējusi vairāk nekā jebko citu, varbūt pat divdesmit reizes. tā ir trīs stundas gara un diezgan sarežģīta (scenārijs rakstīts pēc grāmatas) - arī pēc tik daudzām skatīšanās reizēm es joprojām no galvas nezinu, "kas pēc kā nāk", un visas činas un attiecības starp tiem daudzos desmitos skaitāmajiem otrā un trešā plāna varoņiem. filma ir pilnā apjomā un pietiekami labā kvalitātē youtube.com, bet uzmanīgi, ja neesat redzējuši, - tā ir ārkārtīgi vardarbīga negaidītās vietās.
tieši šajā gabalā - un ne Mean Streets un ne Goodfellas, kuras mani personīgi garlaiko, un arī The Irishman, kurai ir visādas jau daudzkārt uzrādītas problēmas - Skorsīzī, manuprāt, ir izdevies pareizā līdzsvarā savienot visas tās lietas, ko viņš visā savā korpusā mēģina pateikt (tās ir vienas un tās pašas) - tā ir kā tēlaini izteikta gara un žanru nemīlošiem skatītājiem liekvārdīga meditācija par to, ko Garigū-Lagrānžs sauc par cilvēka valdošo trūkumu ("predominant fault"), vai, citiem vārdiem, par to, kā tās pašas īpašības, kas ļauj cilvēkiem īstenoties, būt patstāvīgiem un ārkārtīgi šarmantiem, ja neierobežotas, izraisa viņu bojāeju - bojāeju, kura noteiktā, piemēram, itāļu mafijas vidē, cilvēku ļoti ciešās savstarpējās atkarības dēļ aizrauj līdzi desmitus citu vairākās paaudzēs. Skorsīzī ir, gandrīz gribas teikt, dikensisks vēriens un, kas būtiski, 19. gs. lielo morālistu naratīvie paņēmieni. šeit ar fanātisku, gandrīz didaktisku precizitāti tiek aprakstīta un atainota noteikta bandītiska grupējuma darbība noteiktā vēsturiskā brīdī noteiktā pilsētā un vietā, lai gan "īstenībā" stāsts ir par vienu neveiksmīgu laulību un attiecībām starp diviem vīriešiem un sievieti. šim stāstam ir atvēlēts ļoti maz ekrāna laika un skatītājs pilnā apjomā to īstenībā nolasa tikai caur noklusēto, garajam filmas laikam, komiskajām epizodēm un visai tai mudžēšanai piešķirot tam smagu, it kā no bezapziņas uznirušu brīdinošu ēnu, kas ir arī tavējā. tāpēc arī saku: 19. gs. tā dēvēto psiholoģisko reālistu naratīvie paņēmieni. atcerieties, piemēram, Flobēra "Jūtu audzināšanu" (L'éducation sentimentale), kur ir desmitiem un desmitiem lappušu par monarhijas krišanu, visu to politisko ņemšanos, visām tām krīzēm un revolūcijām, centieniem un kritieniem, lai gan "īstenībā" Flobērs "vienkārši" grib izstāstīt par vienu sapņainu puisi, kurš nespēj savākties, tādu puisi, kādi pastāv un ir pastāvējuši vienmēr. un kuru pagrimums vienmēr ir viens un tas pats.
Aktieri arī šeit ir savu spēju virsotnē. ritms, kadrējums, montāža, mūzika - viss man šeit liekas lieliski.
From now on I want you to put an equal amount of blueberries in each muffin. An equal amount of blueberries in each muffin!
Look in my eyes. Look, look in my eyes. You know me. Do you see anything in these eyes that makes you think I would ever let someone in your condition to take my child away from me? Do you? You know that won't happen. |
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
|