Filmas, kulta (10)
Harry, un ami qui vous veut du bien ("Harijs, draugs, kurš jums vēl labu"), dir. Dominik Moll, 2000

Filma ir sliktā kvalitātē youtube.com, bet bez subtitriem. Vai tā iznāca "Criterion collection", es nezinu, bet kaut kādam internacionālam DVD vajadzētu būt, jo tā pretendēja uz Kannu Grand Prix, bet diemžēl zaudēja, manuprāt, daudz vājākajai Trīra "Dejotājai tumsā".
Ja neesat redzējuši, jums šo nebūs vērts lasīt. Es "Hariju" redzēju pēc iznākšanas, tad kaut kad 2000. gadu vidū un tikko noskatījos divas reizes pēc kārtas; šķita vēl labāka nekā iepriekš, tāpēc mēģināšu pamatot, kāpēc. Tā zaudēja Trīram un citai konkurencei un nav ieguvusi nekādu kulta starojumu, pirmkārt, sava piezemētā, lētā, kamerfilmas žanra dēļ. Tāpēc, kad to salīdzina ar līdzīgu tēmu un problēmu apskatošo brāļu Koenu "Bārtonu Finku", tas ir kā salīdzināt burulaivu ar tvaikoni - amerikāņu vēriena, mākslinieciskās nostrādātības, dekoratoru, ģērbēju, grimētāju un specefektu meistaru izlieto sviedru dēļ. "Harijs" ir vizuāli gandrīz vai neglīts un ikdienišķi prasts. Un, otrkārt, tāpēc, ka tā ir taisīta par frančiem un tajā ir lietas, kas franču sabiedrībā ir pieņemamas un pierastas, bet, piemēram, amerikāņu skatītājus var mulsināt, kā rezultātā viņi saka (esmu to lasījusi forumos), ka scenārijs "nav ticams", tāpēc filma "nedarbojas". Teiksim, Francijā ir diezgan normāli uzprasīties ciemos pie gandrīz nepazīstamiem cilvēkiem "uz vienu glāzi". Ir arī normāli ciemoties lauku mājās un kaut kā nejauši tur palikt padzīvoties uz vairākām dienām. Filmā atspoguļojas arī franču, tieši franču, priekšstats par pieklājību un labām manierēm: ir normāli strīdēties ar cilvēkiem, kuru mājās tu esi, un, pēc visa spriežot, būt nopietnā vērtību un dzīvesstilu pretišķībā ar šiem cilvēkiem un tomēr nesaņemt no viņiem skaidru mājienu doties prom. Ir arī normāli, ka pie tevis ciemojas gandrīz nepazīstami un tev pat nepatīkami cilvēki, kuriem tu divas reizes dienā gatavo maltīti ar vairākiem ēdieniem un kuri izdzer tavu vīna pagrabu. (Eiropas kādreizējās lielo zemes īpašnieku muižnieku tradīcijas? Kristietības mantojums?). Tā nebūtu Latvijā, un domāju, ka nebūtu arī ASV, kur neatrunātās viesmīlības tradīcijas ir citas.

"Harijam" ir divas lielas interpretācijas (es saku "interpretācijas", nevis skatītāju komentāri, jo filmu māca vai mācīja studentiem/scenāristiem tajā Parīzes kinematogrāfa skolā; atradu pat kaut kādu pdf, kur bija burtiski pa minūtei izanalizēta filmas "flobēriskā" uzbūve: pēdējā aina sasaucas ar pirmo, otrā ar priekšpēdējo utt.):
(1) notiekošais ar Mišela apziņas saturs, jo viņš ir rakstnieks, kurš nevar parakstīt (sal. ar "Bārtonu Finku") + viņu līdz baltajām pelītēm ir nomocījuši trīs mazie bērni, no kuriem viens turklāt nepārtraukti slimo (vecākajai meitiņai no trim ir 4 gadi, ne vairāk) + viņu ir izbesījuši uzmācīgie vecāki, jo īpaši tēvs, pensionēts zobārsts + viņš ir seksuāli frustrēts, jo nav laika romantiskām attiecībām ar sievu, lai gan vispār sieva viņam patīk + viņu ir nomocījis un izsmēlis nepabeigtais remonts, mājā valdošais haoss un hroniskais naudas trūkums. Šajā interpretācijā uzsvars ir uz pirmo punktu: rakstnieks, radošs cilvēks, kurš ir iestrēdzis un kura zemapziņa, kuce, viņam caur Harija tēlu, viņa tumšās puses dubultnieku, tādu kā Taileru Dērdenu no "Cīņu kluba", padod priekšā šīs ainas: ja vien būtu tāds draugs Harijs, kurš novāc visus frustrējošos šķēršļus un dod brīvību (Brīvību!) un laiku sev. Šajā interpretācijā filmas nobeigums ir Mišela apziņas un veselā saprāta uzvara pār amorālajiem zemapziņas spēkiem: viņš atgūst līdzsvaru un spēj atsākt rakstīt.
(2) notiekošais nav Mišela apziņas saturs, bet notiek pa īstam. Mišela halucinācija ar pērtiķiem ir skaidri norādīta kā tāda, jo viņš to redz sapnī savu vecāku dzīvoklī. "Freidiskie" elementi (piem., olas, rozā vannasistaba, aka, kura jāaizber) filmā ir visumā nenozīmīgi un var arī netikt skaidroti kā freidiski. Nekrietnais Harijs novāc lielāko daļu šķēršļu, spēcina Mišela pašapziņu, atgriež viņam ticību sev un savam talantam, turklāt ar savu un Prjūnes ekstraordināro klātbūtni un izdarībām piegādā rakstniekam teicamu materiālu radošam darbam, kā arī tiek laikus apturēts un iemests akā; Klēra, Mišela sieva, ieņem Harija, radoša cilvēka atbalstītāja, vietu, bet ieņem to saudzējošā, audzējošā, krietnā veidā; ģimenes materiālais stāvoklis uzlabojas; viss ir ļoti labi.
Pirmā (1) interpretācija nav pareiza, pareiza ir otrā (2). Pirmā darbotos un būtu ticama, ja Mišels jau no paša sākuma būtu parādīts kā iestrēdzis rakstnieks, kurš cīnās un besās ar romānu. Bet viņš nav tā parādīts. Tas, ka viņam vajadzētu atsākt rakstīt, ir tikai un vienīgi Harija enerģiskas pārliecināšanas iedvesta, gandrīz vai uzspiesta ideja, kurai viņš piekrīt pēc ilgām šaubām. Tāpēc nav ticami, ka Harija stāsts ir viņa "iekšējais" stāsts. Harija stāsts ir katalizators objektīvām stāvokļa pārmaiņām, kas ietver arī iekšējas pārmaiņas.
Tā kā otrā versija ir pareizā un vienīgā loģiskā, daži vārdi par Harija tēlu. Teikt, ka šis ir spēcīgs ļaundara (greatest villain on screen, kā sacītu amerikāņi) tēls, ir par maz; neko nepalīdz arī viņu nosaukt par bīstamu psihopātu un sociopātu, kuram ideja ar neasu virtuves nazi nogalināt trīs mazas meitenītes neliek uzrauties pat vienai uzacij. Fascinējošs šajā tēlā, kuram es nevaru atcerēties līdzīga ne literatūrā, ne kino, ir tas, ka viņš gan pēc paša domām, gan arī galu galā no Mišela "labāko interešu" viedokļa darbojas tīri altruistiski. Viņš ir draugs, kurš grib labu. Turklāt šajā procesā kļūst vēl altruistiskāks - pat līdz tam, ka ir gatavs Mišela labā upurēt to, kas viņam ir pats mīļākais un dārgākais, - Prjūni. Tā ir tā ģeniālā aina, kurā Mišels sadusmojas par Harija aso Klēras kritiku un saka: "Es taču tev nesaku, lai tu tiec vaļā (se débarraser) no Prjūnes?" Viņš acīmredzami domā izšķirties no Prjūnes, bet Harijs to saprot burtiskā nozīmē, t.i., nogalināt Prjūni. Viņš nogalina Prjūni, jo domā, ka Mišels to iesaka, turklāt ar argumentu, kas Harijam liekas pamatots: "viņa kavē tavu intelektuālo izaugsmi".
Filmu dažkārt kritizē ar argumentu, ka nav saprotama Harija motivācija. Harija motivācija un jautājumi, ko tā liek uzdot, manuprāt, ir pats spēcīgākais šajā darbā. Harijs, skatīts kā reāls tēls (ne tik daudz psihopātisks, drīzāk amorāls, kaut kādā mērā ničeānisks), cieš no 1) viegla mazvērtības kompleksa Mišela priekšā; 2) viegla intelektuālas attīstības trūkuma, uz kuru Mišels precīzi norāda; 3) pastiprinātā formā izrāda pietāti, elkdievībai līdzīgu padevību radoša talanta priekšā. Pēdējais punkts var likties reti sastopama mazohistiska novirze, bet tas nav tā. Cilvēkiem, Homo s. sapiens sugai pēc iedabas ir raksturīga pietāte un apbrīna pret retiem talantiem, tāpēc pret radošu cilvēku ārprātu šajā sugā ir dīvaina, dažkārt pārsteidzoša iecietība, kuru var vērot visās kultūras un laikos. Paskatieties, piemēram, ievērojamu rakstnieku, filozofu, gleznotāju, filmu režisoru dzīvesstāstus. No caurejas cietošo neizturamo Ingmāru Bergmanu un viņa sievietes. Pablo Pikaso, kurš pret sievas vaigu nodzēsa cigareti. Knutu Hamsunu, Artūru Rembo. Visiem šiem trakajiem ģēnijiem, lielākajai daļai no viņiem - pilnīgiem kretīniem, vienmēr atradās kāds radinieks vai draudzene, vai draugs, vai sieva, vai dēls, kurš pašaizliedzīgi visas dzīves garumā pienesa spaini vemšanai, auklējās ar tiesu izpildītājiem, trīs reizes uz rakstāmmašīnas pārrakstīja "Karu un mieru", piecieta ārlaulības sakarus, psihozes lēkmes, uzbrukumus ar nažiem un visādus ārprātus. Katram Vinsentam van Gogam ar nogriezto ausi atrodas brālis Teo, kurš piegādā audeklu un krāsas, atved naudu un velk viņu ārā no kārtējās depresijas. Pat ja šis Teo vai šī trakā dzejnieka nelaimīgā, ar sifilisu aplipinātā draudzene neko nesaprot no tā radošā darba, ko attiecīgais subjekts veic, viņa vai viņš ar kaut kādu devīto maņu jūt, ka tas ir kaut kas nozīmīgs - nozīmīgāks par viņas "mazo" dzīvi. Nosaukt visus šos ģēniju palīgus un apkalpotājus vienkārši par mazohistiem, ar kuriem manipulē narcisiskie radošie, ir par maz un nav pārliecinoši. Tur ir kaut kas vairāk, kaut kāda ļoti dziļa, instinktīva pietāte un apbrīna pret kaut kādu, es nezinu, dievišķo dzirksti dažos cilvēkos? Vēlēšanos būt tai tuvumā? Šī pietāte, es domāju, cilvēkiem ir raksturīga kā sugai, tā ir daļa no mūsu apziņas un instinktīvo vērtību hierarhijas iekārtojuma. Harija gadījumā šo slimīgo pietāti pret Mišela neattīstīto talantu pastiprināja, kā jau sacīju, Harija intelektuālās attīstības trūkums. Ja viņš būtu daudz lasījis dzeju un daudz lasījis romānus, viņam varbūt neliktos, ka tas, ko Mišels vidusskolā uzrakstīja, ir tik absolūti ģeniāls (lai gan filmā citētais dzejolis tiešām ir labs), viņam nebūtu tāda fiksācija uz šo talantu un pārliecība, ka jebkas, ko Mišels tagad, 20 gadus vēlāk, uzrakstīs, būs ģeniāls. Pietāti pret tīrajiem ģēnijiem, kuriem ģenialitāte "šļācas ārā", stipri mazina padziļināta izglītība un liela estētiskā pieredze. Bet arī tās ir diezgan reti sastopamas - gandrīz tikpat reti kā šie tīrradņi ģēniji.