Tāda vienkārša darbība kā zirnekļu tīkla aizslaucīšana, pašam zirneklim ļaujot aizbēgt, uzrāda virkni diezgan sarežģītu ētisku problēmu. Es atzinu zirneklīša tiesības uz dzīvību, minimalistiski definētas kā tiesības netikt tīši nogalinātam. Taču es noraidīju viņa tiesības uz izdzīvošanu, t.i., uz turpināšanu būt dzīvam, jo ar slotu iznīcināju viņa tīklu, kuru viņš izmanto izdzīvošanas līdzekļu nodrošināšanai (mušu ķeršanai). Šie būtu pirmie divi līmeņi: (1) tiesības netikt nogalinātam, rudimentārās tiesības uz dzīvību; (2) tiesības uz izdzīvošanas līdzekļiem, tiesības netraucēti gūt šos līdzekļus vidē.
Tiem varētu pievienot vēl divus līmeņus: (3) tiesības uz dzīvošanu, kas zirnekļa gadījumā būtu tiesības aust vēl citus tīklus, paplašināt savu areālu pēc patikas, vairoties, cik vien spēj, u.tml. Šo vēl varētu aizstāvēt (bet ne attiecībā uz manu teritoriju!). Savukārt (4) līmenis – tiesības uz labu dzīvi – diez vai zirnekļiem atšķiras no trešā, jo diez vai viņiem ir plašāka spektra spējību īstenojums viņpus dzīvošanas un pēcnācēju atstāšanas. Ceturtais līmenis, šķiet, ir tikai cilvēkiem (nezinu par delfīniem). Ceturtā līmeņa, t.i., labas dzīves (via Aristotels) ilustrācija: pilna spektra cilvēciskuma, snaudošo spējību īstenojums, kuram labos pirmo trīs līmeņu nodrošinājuma apstākļos vajadzētu izpausties kā: racionālai darbībai, spējai veikt teorētisko un praktisko situācijas analīzi + spējai empātiski pievērsties citām būtnēm, kuras nespēj sevi aizstāvēt, + kompromisa meklējums interešu sadursmē (traucē man tie tīkli pa visu māju, bet tīši nogalināt zirnekļus nozīmētu viņiem visu atņemt). Pavasarī, kad būs silts, izlaidīsim visus laukā pa logu – lai meklē zirneklēšanas pilnīgojumu dārzā.
Blessings, spiders.