Geronti
Mana (sen mirušā) vectēva māsa ar vīru no Amerikas bija atbraukuši paciemoties uz Latviju. Īstenībā nevis paciemoties, bet atklāt uzņēmuma paplašināšanos, jo viņiem pieder kokapstrādes rūpals Latvijas laukos. Šogad tajā ieviesa kaut kādas jaunas iekārtas, un tiekot arī būvētas strādnieku kopmītnes un ēdnīca. Amerikas latviešu uzņēmējs no galvas nosauca visu pēdējo gadu eksporta skaitļus, un tie pārliecinoši norādīja uz izaugsmi. Bet stāsts nav par to - stāsts ir par to, ka mana vecātēva māsai ir 90 gadi, bet šim kungam uzņēmējam - 94.
Mēs pavadījām kopā vienu vakaru. Es uzdevu kundzei visādus jautājumus, piemēram, kā sauca un kad dzimuši visi pārējie viņas brāļi un māsas, neskaitot manu vectēvu (kopā bija pieci un vēl Arnoldiņš, kurš nomira divu gadu vecumā, jo bija iekaisusi austiņa; viņus esot ieveduši istabā atvadīties). Viņa atcerējās visas vietas, gada skaitļus un pat datumus. Kurā gadā un no kurienes kurš emigrēja, kur apmetās ASV, un tā tālāk. Atbildes es pierakstīju uz lapiņas. Kāds no citiem radiniekiem, garām ejot, man prasīja, kāpēc es to pierakstu, un es nepārdomāti atvēru muti, lai teiktu: "Es taču viņus vairāk nesatikšu", bet pēdējā brīdī aprāvos un pateicu: "Es varbūt viņus tik drīz vairs nesatikšu". (Piebilstu, ka iepriekšējo reizi viņi Latvijā bija pirms vairāk nekā 10 gadiem.)
Kundze izskatījās, es teiktu, daudz jaunāka. Bet, iespējams, daļēji tāpēc, ka viņa bija apģērbusies ļoti saprotami - īstenībā, gandrīz tā, kā ģērbjas mana mamma un es, sievietes ar trīs un četru paaudžu nobīdi. Viņai bija melns svārku kostīms, balta blūze, melnas laiviņas un dažas veclaicīgas, bet ļoti skaistas rotas. Miesas krāsas zeķubikses. Spieķa nebija. Ne viņai, ne kungam.
Kungs bija apģērbies vecmodīgāk - kastaņbrūnā uzvalkā un raibi rūtotā kreklā. Viņš bija pakurls, bet viņam, atšķirībā no kundzes, bija mobilais telefons. Ne tāds, kur ar pirkstiem braukā pa ekrānu, bet arī ne tāds ar īpaši lieliem taustiņiem. Uz telefona muguriņas ar skoču bija pielīmēta zīmīte ar viņa paša telefona numuru, lai tas nebūtu jāmeklē adrešu grāmatiņā. Vakara gaitā viņš apjautājās, cik ilgi vēl būs pasēdēšana un, uzklausījis, ka vismaz vēl stundu, jo plānotas vakariņas, zvanīja kādai personai, kas bija sarunāta par šoferi. Šīs personas telefona numurs viņam nebija ierakstīts telefona atmiņā. Tas bija uzrakstīts uz plaukstas lieluma lapiņas, kas bija divkārt salocīta un kopā ar telefonu atradās viņa žaketes iekšējā krūšu kabatā. Viņš izvilka lapiņu, atlocīja, sastādīja numuru, pateica šoferim, cikos jāierodas, tad salocīja lapiņu un kopā ar telefonu noglabāja atpakaļ krūšu kabatā.
Viņi pauda dažus saprātīgus viedokļus un dalījās ar ticamiem novērojumiem. Piemēram, ka tad, kad bērni izauguši, nevajagot šķirties. Un ka 1990. gados Latvijā ar uzņēmējdarbību gājis grūtāk, jo latvieši bijuši melīgi un zaglīgi, bet tagad tas krietni uzlabojies.

Kad vakars beidzās, man ļoti uzlabojās garastāvoklis. Tik ļoti saspringt tātad nevajag, jo laika tātad nedaudz vēl ir.

Šī gerontu jautājuma sakarā man kaut kur datora atmiņā ir pieglabāts stāsts no "Le Monde" par neseno tiesas prāvu, kurā par slepkavību tiesāja līdz šim visvecāko apsūdzēto. Man ir slinkums to meklēt, tāpēc es atstāstīšu pēc atmiņas un varbūt kļūdīšos kādās detaļās.
Stāsts ir tāds. Kāds vīrietis, atraitnis, kuram ir 95 gadi, bija iepazinies ar sievieti, atraitni, kurai laikam bija 85 vai kaut kā tā. Ar stipri jaunāku sievieti tātad. Un sācis ar viņu draudzēties - gājis palīdzēt sakopt dārzu, pastaigāties, dzert tēju un tamlīdzīgi.
Vienā no šādām ciemošanās reizēm pie šīs sievietes, sieviete iegājusi vannasistabā un vīrietis viņai sekojis, lai - es citēju - "viņu noskūpstītu". Sieviete vīrieti bija atgrūdusi vai atraidījusi ar vārdiem, un vīrietis ļoti sadusmojies. Viņš uzskatījis, ka ir aizskarts viņa vīrieša gods, ka sieviete viņu šajās attiecībās apzināti bija maldinājusi, dodot viltus cerības, ka attiecības būs intīmas, un viņai iesitis. Tālāk tur nebija līdz galam skaidrs, jo nebija liecinieku, bet viņa acīmredzami bija nokritusi un viņš laikam bija turpinājis sist, līdz viņa mirusi.
Gan sievietes, gan slepkavībā apsūdzēta vīrieša radinieki par šo stāstu, protams, bija pilnīgā šokā. Bet interesantākais man šķita visu to pārmetumu saraksts par tiesvedību un prāvas norisi, kuru "Le Monde" komentētājs veltīja franču Augstākajai tiesai, atzīdams to par totāli neprofesionālu un nesagatavotu. Prokurors acīmredzami esot vilcinājies pratināšanā apsūdzētajam jautāt par viņa nolūkiem. Kaut kādā tizlā un neprofesionālā veidā neesot spējuši saprast, vai, ja apsūdzētajam ir 95 gadi, tas legāli var kvalificēties kā izvarošanas mēģinājums. Tizlā un neprofesionālā veidā neesot sapratuši, ko darīt ar tiem obligātajiem prāvas jautājumiem par to, vai ir iespējams recidīvs, vai apsūdzētais ir atzīstams par bīstamu sabiedrībai. Tizlā un neprofesionālā veidā neesot sapratuši, kā skaidrot apsūdzētā šķietamo atsvešinātību, vienaldzību gan pret tiesu, gan mirušo sievieti, gan paša nodarījumu. Komentētājs sacīja, ka tiesā noteikti bija nepieciešama nevis psihologa, bet gan gerontologa konsultācija, jo tas, iespējams, secinātu, ka apsūdzētā vienaldzība ir nevis īpašs vainu pastiprinošs un viņa necilvēcīgumu pierādošs apstāklis, bet gan iezīme, kas nereti raksturo ļoti vecus cilvēkus. Tas, ka viņi, kā teica vecais Feldhūns kādu pusgadu pirms nāves, "nemaz vairs neturas pie dzīves". No tās jau ir atvadījušies un atrāvušies, bet ne aktīvi; pasīvi atrāvušies.
Bet, kā redzat, manis augstāk aprakstītajā gadījumā tas nepavisam tā nav, tāpēc mēs to nevaram pieņemt par normu. Tomēr mēs jebkurā gadījumā it kā pēkšņi saskaramies ar jaunu paaudzi - jaunu tādā ziņā, ka tā līdz šim nekad vēl nav pastāvējusi (kā paaudze, ne kā atsevišķi indivīdi), un ka tai, izrādās, ir savas vēlmes, vajadzības, cerības, aizvainojumi un mērķi. Un sava nesaprotamība, kā katrai paaudzei citu paaudžu acīs.
Viņam piesprieda desmit gadus. Viņš to esot uztvēris bez jebkādām emocijām.