Droši vien esmu to jau stāstījusi: man ir 94 gadus veca vecmāmiņa, jau sen atraitne, un es esmu ģimenē iegadījusies tas cilvēks, kurš nodrošina un "menedžē", lai viņai trīs reizes nedēļā būtu palīgs, kurš nopērk un atnes ēdienu, pagatavo silto, ja nepieciešams, izsūc ar putekļusūcēju dzīvokli un varbūt izved viņu pie rociņas pastaigāties apkārt kvartālam. Iepriekšējo gadu palīgs bija viena jauna sieviete, taču viņa atrada darbu uz pilnu slodzi un aizgāja. Atradu tātad caur paziņām jaunu palīgu. (Vecmāmiņa vēlas sievieti, lai gan sākumā piedāvājām arī vīrieti; to noraidīja, jo dažreiz esot nepieciešams uzsmērēt kaut ko uz muguras un tamlīdzīgi.) Jaunais palīgs ir 17 gadus veca skolniece, "priekšzīmīga" (painteresējos pie radiniekiem), centīga un atbildīga. Sākumā sarunājām pagājušā nedēļā trešdien 15:00, ka es jauno palīgu atvedīšu iepazīties un tad palīdze arī tūlīt uzsāks darbu. Taču izrādījās, ka es slodzes dēļ esmu sajaukusi datumus un jaunā palīdze tajā dienā netiek ātrāk par 19:00. Zvanīju vecmāmiņai, atvainojos, pārcēlu uz 19:00. Viņas saīgumu sapratu. Ierodoties izrādījās, ka viņai trūkst produktu, tāpēc ierosināju, ka palīdze tūlīt aizies uz veikalu un visu nepieciešamo iegādāsies (viņa dzīvo centrā, tur ir visādi veikali). Vecmāmiņa šo priekšlikumu asi noraidīja, sakot, ka septiņos vakarā "produkti vairs nav svaigi un viss labākais jau ir izpirkts".
Citkārt ir bijis tā, ka kāds no maniem brāļiem pie viņas iet ciemos, pirms tam piezvana un prasa, ko vajag atnest. Viņa atgaiņājas ar rokām un saka, ka neko nevajagot. Šis tad arī neko neatnes - nu, ja reiz neko nevajag. Pēc ciemiņa izvadīšanas, sazvanoties ar meitu, viņa cita starpā piebilst, ka dzīvot jau varot, tikai neesot nekā, ko ēst. Tad šī meita nekavējoties zvana iepriekšējam ciemiņam un brūk viņam virsū: "Kāpēc tu viņai neko neatnesi?? Viņai nav nekā, ko ēst!" - "Bet viņa man teica, ka neko nevajagot!!"
Nu, tādā garā. Ļoti mīļi.