Par NRA pēkšņi pacelto jautājumu par Dienvidāfrikas pēc-aparteida atmosfēru: šķiet, ka rakstam pārmet ne tikai "veidemani", kas ir zema līmeņa uzbrauciens, bet aizdomu radīšanu, ka detalizētais izklāsts un secinājumi īstenībā grib pateikt kaut ko citu, nevis tikai pārstāstīt šo sarežģīto vēsturi, tā teikt, zināšanu līmeņa celšanai.
Man nav viedokļa, nezinu, neesmu tur bijusi. Vienīgās manas zināšanas par to, ka tur notiek kaut kas ārprātīgs un ka baltādaino atbilde uz noziegumiem ir pilnīgi perversa pašu vēsturiskās vainas apziņas dēļ, nāk no Nobela prēmijas literatūrā autora āfrikānera Džona Kutzē grāmatām, jo īpaši no "Negoda" (Disgrace), kas tulkots arī latviski un arī ekranizēts ar Džonu Malkoviču galvenajā lomā. Iesaku apskatīties, ja neesat redzējuši, lai gan grāmata ir daudz spēcīgāka par filmu. Tā radīja tādu kā paliekošu nepatīkamu pēcgaršu, kas ir jo īpaši nepatīkama tāpēc, ka pētījumi par civilās nevardarbīgās pretošanās veiksmīgumu un starptautiska morāla spiediena panākumiem aparteida atcelšanu Dienvidāfrikā min kā vienu no lieliskākajiem piemēriem. Līdztekus "Baltijas ceļam". Un attiecīgi, saskaņā ar teoriju, "vajadzētu būt tā", ka tur iet ļoti labi. Man pazīstami cilvēki, baltādaino pāris, tur iemaldījās ne tajā rajonā un iegāja ne tajā krogū; baltādainais vīrietis man stāstīja, ka pirmo un vienīgo reizi mūžā jutis, ka viņu var nogalināt tikai tāpēc, ka ir baltais. Bet tas varētu būt arī nepatīkams izņēmums; nezinu.