Dzeja, kulta, vācu (1)
Atceroties Rokpeļņa kādā intervijā savulaik teikto, ka (nedaudz piepušķošu) ir divu veidu cilvēki – tādi, kas saprot dzeju, un tādi, kas nesaprot, un tam nav nekāda sakara ar izglītību, un ka dažkārt var satikt literatūras skolotājas, kas visu mūžu pasniedz dzeju, bet tik un tā nesaprot, un tad atkal tādus nabadziņus, divnieku karaļus, uz izslēgšanas robežas, kuri saprot (pamatīgi piepušķoju), atceroties tātad šo, – lūdzu, dievišķais Gēte. Labs ievads labā dzejā.
"Meža ķēniņš" nav pareizi, tas drīzāk būtu Elfu vai Alfu ķēniņš, apdēmoniskoto pārdabisko baismu ķēniņš. šo dzejolīti visi vācu bērni mācās skolā, un man šķiet, ka šis dzejolis viņus dzīvē pavada – tieši ar tām baismām un it kā mēģinot pateikt, ka tās ir tieši baismas, kas nogalina. Viens no retiem dzejoļiem lirikas, jo īpaši romantisma lirikas vēsturē, kas ir galīgi nepiemērots bērniem. Kāda vācu valodas pasniedzēja stāstīja, ka viņa dzejoli saprot ļoti vienkārši un uzskata, ka tā arī ir pareizā interpretācija: bērns bija slims, viņam rādījās murgi un tēvs viņu veda pie ārsta (uz to Hof beigās), bet nepaspēja. Bet saturiski: ķēniņš puiku biedē, solot lietas, četros posmos: vispirms parādās ar visiem ķēniņiskajiem atribūtiem (kroni, mantiju); tad sola ar viņu spēlēties un vest pie sevis mājās, kur būs arī viņa, ķēniņa, mamma zelta drēbēs, un kur viss būs ziedos un viss būs ļoti labi; tad sola iepazīstināt ar savām meitām, kas ar viņu dejos un ieraus "naksnīgā dancī", šis jau izklausās pēc raganu dejas, pēc kaut kāda jocīga reibuma un ne vairs pēc tā, ko varētu gribēt mazs bērns; un tad viņu saķer un saka "es tevi mīlu" un "mani uzbudina tavs skaistais ķermenis", un, ja tu nenāksi ar labu, es ņemšu ar varu; šis ir brīdis, kad tēvs, kurš ved dēlu un kuram nerēgojas nekādi elfu ķēniņi, nobīstas no dēla murgu satura un piesit piešus.
Dzejoļa pārlaicīgais, nenovecojošais iedarbīgums ir, pirmkārt, formā: enerģiskas, pilnīgi pareizas četrrindes ar atskaņām, daktils un trohajs, kuram dinamiku piešķir dialogs. Otrkārt, vēstījuma atvērtībā: ja dēls būtu klausījis tēvam, ka nav nekādu ķēniņu, ir tikai vītoli, migla un lapu čaboņa, tad viņš būtu dzīvs? Ja tēvs būtu klausījis dēlam, kurš saka, ka viņu sagrābis ļaunais, nevis teicis, ka nekā tāda nav, un meties cīņā pret ļauno, kuru viņš nespēj saskatīt, vai puika būtu dzīvs? Un arī viss šis "metanaratīvs" par vecākiem, kas mīl bērnus bez nosacījumiem un "cieši tur viņus klāt", siltumā un drošībā, un tomēr nevar viņiem palīdzēt.
P.S. Klāva Elsberga pēcnāves krājuma nosaukums, kuru izvēlējās viņa atraitne, "Velci, tēti", referē uz šo dzejoli (pareizāk, uz dzejoli, kurā Elsbergs citē pirmās divas Gētes rindas).

Erlkönig (1782)

Wer reitet so spät durch Nacht und Wind?
Es ist der Vater mit seinem Kind;
Er hat den Knaben wohl in dem Arm,
Er faßt ihn sicher, er hält ihn warm.

Mein Sohn, was birgst du so bang dein Gesicht? –
Siehst, Vater, du den Erlkönig nicht?
Den Erlenkönig mit Kron' und Schweif? –
Mein Sohn, es ist ein Nebelstreif.

"Du liebes Kind, komm, geh mit mir!
Gar schöne Spiele spiel' ich mit dir;
Manch' bunte Blumen sind an dem Strand,
Meine Mutter hat manch gülden Gewand." –

Mein Vater, mein Vater, und hörest du nicht,
Was Erlenkönig mir leise verspricht? –
Sei ruhig, bleibe ruhig, mein Kind;
In dürren Blättern säuselt der Wind. –

"Willst, feiner Knabe, du mit mir gehn?
Meine Töchter sollen dich warten schön;
Meine Töchter führen den nächtlichen Reihn,
Und wiegen und tanzen und singen dich ein." –

Mein Vater, mein Vater, und siehst du nicht dort
Erlkönigs Töchter am düstern Ort? –
Mein Sohn, mein Sohn, ich seh' es genau:
Es scheinen die alten Weiden so grau. –

"Ich liebe dich, mich reizt deine schöne Gestalt;
Und bist du nicht willig, so brauch' ich Gewalt." –
Mein Vater, mein Vater, jetzt faßt er mich an!
Erlkönig hat mir ein Leids getan! –

Dem Vater grauset's; er reitet geschwind,
Er hält in Armen das ächzende Kind,
Erreicht den Hof mit Mühe und Not;
In seinen Armen das Kind war tot.