Vāgners
par dažām lietām, ko dara man objektīvi tuvi cilvēki, tuvību ar kuriem es objektīvi neesmu izvēlējusies, es izjūtu tīru, ne ar ko nesajauktu lepnumu, un šīm lietām no manas puses ir simtprocentīgs atbalsts. simtprocentīgs. vakar Bundestāgā tika prezentēts Vāgnera teātra atjaunošanas projekts un makets. lai aiztransportētu milzīgo maketu (kurā visos stāvos var iedzēst gaismiņas un var arī ieslēgt mūziku), izgatavoja īpašu melnu koferi, kuram var atlocīt malas. trīs koncertzāles, muzejs. ar visām lustrām un sienu gleznojumiem. pats makets izskatās kā artefakts no 19. gadsimta, kā no Balzaka muzeja – visi tie jumta spāru izgrebtie spraislīši, mazie cilvēciņi sarkanos krēsliņos, vesela komanda to visu taisīja ar rokām vairākus mēnešus (šajā mūsu datorvizualizāciju laikmetā, you know). Bundestāgā, jo līdzekļus restaurācijai mēģinās savākt Vācijā, Latvijā tam nav naudas.
daudzi, šķiet, nezina, cik būtiska Vāgnera karjerā bija Rīga. viņš strādāja par šī teātra māksliniecisko vadītāju un tajā eksperimentēja ar savām agrīnajām Gesamtkunstwerk idejām, kuras vēlāk pilnīgoja Baireitā. bēgot no Rīgas un parādu piedzinējiem (izšķērdīgs dzīvesveids, hroniska dzīvošana pāri saviem līdzekļiem), viņš iekūlās vētrā, kuras pārdzīvojums vēlāk veidoja pamatu operai "Klīstošais holandietis".
Vāgneram Latvijas posms bija daudz, daudz nozīmīgāks nekā Latvijas posms citiem lielajiem vārdiem, ar kuriem mēs mēģinām lepoties, – Jesajam Berlinam vai Markam Rotko. Rīga ir Vāgnera pilsēta.

"Rienci" uvertīra, komponēta Rīgā* (noklausieties pirmās 6 minūtes, c'est magique)
https://www.youtube.com/watch?v=URIwWtwn6qA

*iespējams; ticami. "Rienci" viņš iesāka Rīgā, bet pārstrādāja un pabeidza Vācijā (cenšos neizplatīt feikņūzu, bet ir kārdinājums piepušķot).