Ir pārizdota latviski (labā, skaistā tulkojumā) bīskapa Teofana Vientuļnieka grāmatiņa "Neredzamā cīņa" (visās lielajās grāmatnīcās, kur ir "reliģijas" sadaļa, aptuveni 6 eiro). Starp citu, labs konfesionālās sadarbības piemērs: pamatteksts ir no 16 gs., tā autors ir katolis Lorenco Skupoli; simts gadus vēlāk Atona kalna askēts Nikodēms tekstu adaptēja grieķiski; 19. gs. Teofans Vientuļnieks to iztulkoja slāvu pareizticīgajiem; latviski tā tulkota no krievu valodas, ar Svētmocekļa Rīgas Jāņa Pareizticīgo biedrības un Sieksātes luterāņu draudzes atbalstu (tur mācītājs Jānis Bitāns ceļ klosteri luterāņiem; pareizāk - divus klosterus, vienu sievietēm, vienu vīriešiem; viņš nesen Liepājā izvadīja manu vīramāti, joprojām esmu Bitānam ļoti pateicīga par katru vārdu un žestu tajā dienā).

Nocitēšu jums vienu gabaliņu (282.-283. lpp.):

"Pastāstīšu tev kādu gadījumu, ko dzirdēju no kāda dievbijīga vīra. "Es dzīvoju," viņš teica, "ne visai pareizi; taču Dievs apžēlojās par mani un deva man grēku nožēlas garu. Tas bija gavēņa laikā. Es visādi pūlējos, lai panāktu sevī stingru apņemšanos laboties, īpaši pirms grēksūdzēm ilgi lūdzos Dievmātes ikonas priekšā, lūdzot arī, lai Viņa izlūgtos man tādu apņēmību. Pēc tam grēksūdzē es visu vaļsirdīgi izstāstīju. Garīgais tēvs neko neteica; bet, kad dzirdēju virs savas galvas grēku piedošanas lūgšanu, manā sirdī iedegās salda uguntiņa. Šī sajūta ir līdzīga tai, kad apēd kaut ko neizsakāmi garšīgu. Šī uguntiņa tā arī palika manā sirdī, un man likās, it kā kāds mani turētu aiz sirds. Kopš tā laika es tikai lūdzu un savu uzmanību koncentrēju tur, kur bija šī sajūta, rūpējos tikai par to, lai tā neizzustu. Un Dievs man palīdzēja. Par Jēzus lūgšanu es neko nezināju; bet, kad uzzināju, tad sapratu, ka notiekošais manī ir tieši tas, ko meklē ar šo lūgšanu." Es tev to pārstāstu tāpēc, lai tu no tā saprastu, kas tiek meklēts lūgšanu procesā un pēc kādām pazīmēm var uzzināt, ka meklētais ir atrasts."