"Ko es no tā labā teksta sagaidu, ir, lai no vienas puses, cilvēks tajā tekstā būtu iekšā tajā nozīmē, ka tas, par ko viņš raksta, viņam ir ļoti svarīgs bijis, ka viņš ir tiešām iedziļinājies tajā, un, no otras puses, tieši pretēji, lai viņš būtu spējīgs uz šo tekstu skatīties kā uz tekstu, skatīties no malas, pats redzēt, ko viņš tur ir uzrakstījis, un ar savu personisko nenomākt to, kas ir teksta paša veidols un būtība. Ja viņam pietrūkst ieinteresētības, tad parasti teksts ir plakans un saturiski neinteresants. Savukārt, ja viņam pietrūkst spējas uz tekstu paskatīties kā uz tekstu, tad tas ir parasti bezgaumīgs savā formā. Pat ja viņam ir ko teikt, viņš nespēj tam atrast tādu izteiksmes veidu, lai nebūtu neērti to lasīt. Tas ir ļoti cieši saistīts ar cilvēka pašnovērtējumu. Ar viņa spēju izmantot sevi kā līdzekli tekstam. Labā tekstā šīs divas lietas atrodas līdzsvarā. Ir kaut kādas robežas, kurās cilvēkam ir jāprot turēties, lai viņš nekļūtu savam tekstam par nastu."
Inese Zandere