Noskatījos vakarnakt vēlreiz Trīra filmu "Melanholija". Trīrs, kā jau vairākkārt, tur bija pravietisks, filma bija nedaudz "priekšā savam laikam". Man nav nekādu depresijas pazīmju, drīzāk varētu teikt, ka es esmu visu laiku pretējā fāzē, bet arī man iespēja, ka tuvojas pasaules gals, sagādā gandrīz tīru prieku. Lieliski. Beidzot. Tas nozīmē daudzu citu labu lietu starpā spēcīgu ārēju grūdienu nelokāmi un bez tirināšanās pievērsties pašam svarīgākajam, "pirmajām un pēdējām lietām". If not now, when?