Veselu dienu nosēdēju, tulkojot Tolstoju no krievu valodas uz latviešu (!) (Mana krievu valoda ir vāja.) Uzmanību, literāti: 1) padomju laikos izdotie Tolstoja un arī, protams, Dostojevska "kopotie raksti" latviski ir stipri cenzēti, vietumis maldinoši iztulkoti; Tolstoja politiskie, filozofiskie un reliģiskie raksti un esejas šajos kopotajos rakstos nemaz neietilpst, jo neatbilda valdošajem priekšstatiem (turklāt neatbilst arī šobrīd, kā stāsta mani krievu draugi no Maskavas, -- īpaši tolstojismu necieš pareizticīgo baznīcas augstākās amatpersonas, esot bijis pat kaut kāds oficiāls nosodījums), lai gan tas Ļeva dzīves pēdējās dekādēs bija (viņa paša ieskatā) viņa nozīmīgākais sniegums - testamentārais sniegums. 2) angļu tulkojumi, kas ir dažām Ļeva esejām un dienasgrāmatu ierakstiem tīmeklī, kā arī kindle, visi ir pārbaudāmi un salīdzināmi ar oriģinālu. es tā darīju un daudz brīnījos un bolīju acis. 3) lai dabūtu labākos, uzticamākos krievu teksta izdevumus, nevar paļauties uz padomju skolu; jāatrod kāds kritiski domājošs krievu filologs, kas saprot tekstu izdošanu; 4) ir labi tulkojumi lielākajās svešvalodās, bet var būt grūti pieejami un dārgi; dostojevski, piemēram, pirms gadiem izlaida vairākos komentētos sējumos prestižā franču izdevniecība Pléiade; tur viens sējums maksā EUR 36 un nav e-versijas.

Es ar krievu valodu burtiski ielēcu strauji aizejoša vilciena pēdējā vagonā, jo paspēju ciest piespiedu apmācību vismaz pamatu līmenī, vismaz, lai noorientētos valodā un kultūrā; ne vairs tik labi kā mani vecāki, kas savukārt pašskolojās ar "Inostrannaja ļiķeratura" un samizdatu, bet tomēr kaut kā; savukārt mans jaunākais brālis, piemēram, kurš dzimis sešus gadus vēlāk un mācījās tai pašā skolā, trāpīja tieši uz trešo Atmodu un krieviski var pateikt tikai "labdien"; pat filmu nevar noskatīties; ziņas nevar noklausīties; zina matu, vairāk neko nezina.
Beidzot, par laimi, aizvācoties okupantiem, diemžēl faktiski aizgāja arī visa mūsu mazās tautiņas (piespiedu) kulturālā saskarsme ar vienu no lielākajām pasaules literatūrām, nepārejoši lielākajām, attiecībā uz 19.gadsimtu pat ārpus konkurences esošajām (un es to saku kā fanātiska flobēriste, balzaciste un stendāliste). "paaudžu konflikts", iespējams, kaut kādā mērā arī notiek caur šo plaisu - starp tiem, kas uzauga, vārtoties ar "Ķiršu dārzu" (jo 2. septembrī kontroldarbs) pa nolaistu vasarnīcu smirdīgajiem dīvāniem aiz dzelzs priekškara, un tiem, kas uzauga jau ar pirmajām datorspēlēm vēl tajā pašā dīvānā, bet jau brīvajā pasaulē, ar pašmācībā apgūtu angļu valodu un instinktīvu riebumu pret visu slāvisko.
viss jau ir pieejams, visu jau arī var - bet tagad īpaši jāiespringst. slāviskais visās tā iekšējās pretrunās starp pošlo un dziļo tagad ir orhideju hobijs, melnkoka tornis, personīga un ērkšķaina izvēle. krievu valodas privātskolotājas par 20 eiro stundā un tā tālāk.

Bet vēlreiz par Tolstoju... Viņā ir šis retais savienojums starp ārkārtīgu jūtīgumu, ļoti asu prātu un lielām darbaspējām. Turklāt viņš bija tuvu vājprātam, bet tomēr noturējās "šajā pusē" (sieva viņu pieskatīja un tā) -- lai gan ir pieejami arī citi viedokļi. Bet tas, kur viņš dzīves beigās nonāca, tas ir diezgan šausminoši tādā nozīmē... ka no vienas puses redzi viņa paša gūstu viņa paša asā prāta principialitātes žņaugos, bet, no otras puses, tie ir likumsakarīgi, jo, ja viņš atmestu secinājumus, viņam nāktos atmest arī premisas; bet šīs premisas nevarēja atmest, jo tad vairs nekam nebūtu bijis nozīmes, pilnīgi nekam, un tā viņš vienkārši nevarēja... (lai gan vēlreiz: šajā stūrī viņu iedzina viņa paša prāts). Tas ir tāds kā dedloks, viens no vairākiem iespējamiem.
Bet ir (kā minumums) eksistenciāli nepieciešami, lai kāds tur būtu bijis atradies un pierakstītu to visu, you know. Kā minimums.