kladzinot no šausmām
“Angāros, kurus no augšas apgaismoja jaudīgas halogēnās lampas, mitinājās tūkstošiem vistu. Viņas mēģināja izdzīvot – tādā saspiestībā, ka nevarēja pakustēties, lai nesaskartos ar citām; tur nebija būru, šie skaitījās “brīvās turēšanas” apstākļi; viņas bija pilnībā pazaudējušas spalvas, izkāmējušas, viņu āda bija iekaisusi un sarkano ērcīšu nosēta; viņas dzīvoja starp trūdošiem citu vistu līķiem un pavadīja visus savas īsās, augstākais gadu ilgās eksistences brīžus, kladzinot no šausmām. Un tā tas bija arī labāk uzturētās audzētavās. Pirmā lieta, kas, angārā ienākot, jūs satrieca, bija šī nepārtrauktā kladzināšana, šis nepārejošas panikas pilnais skatiens, kuru vistas jums uzmeta, šis panikas un neizpratnes pilnais skatiens; viņa neprasīja žēlastību, uz to viņas nebūtu bijušas spējīgas, bet viņas nesaprata, viņas vienkārši nesaprata apstākļus, kādos viņām lika dzīvot.”

Mišels Velbeks, "Serotonīns" (2019)