No ļoti tālajiem laikiem, kad divus gadus pamācījos pie Andreja Granta, palicis tas, ka skatos uz fotogrāfijām tā, kā skatās viņš. to jau vairs diez vai pārmācīšos. viņš parādīja, kā viņš skatās, arī pavilka līdzi ar pirkstu. tumšais centrs, tēli, kadrējums, tad zelta griezuma līnija, ir vai nav, ja nobīdīta, tad kādu objektu dēļ. lai parādītu, dažreiz viņš aizsedza kādu objektu ar pirkstu, teica, redzi, attēls no tā zaudē, šis objekts ir vajadzīgs. zāles stiebriņi kreisajā stūrī, nomests papīrs. izsekot visu personu skatieniem. pievērst uzmanību viņu mugurām, apģērbam, matiem. nekādas ezotērikas, pilnīga domas skaidrība.

Vispār, ja pēkšņi uznāktu tāda lēkme, ka gribētos iegādāties kādu mākslas darbu (Jānis mani Klaipēdā aizveda uz mākslas galeriju un rādīja uz audekliem ar pirkstu, beigās pat cenas sākām prasīt), varētu nopirkt kādu Granta reprodukciju. Lai gan nē - mana redze tagad ir pārāk slikta. nevaru dzīvot kā bērnībā, pēcpusdienās vāļājoties pa vecāku gultu (kā tipisks latchkey child) un stundām skatoties uz bildi vecāku gultas kājgalī - 80. gados tā bija Līga Purmale, 90. gados Aija Zariņa, ainava ar skatu pa logu, no viņas tango perioda. Purmales peizāžas reālisms bija absolūti debešķīgs - sniegots lauks, lielā attālumā sniegpārslu migliņā daži koki, virs tiem divi tumši mākoņi, mamma teica, ka tie izskatās pēc suņiem, man nekad tā nelikās, man tie bija kā divi kārava dūži vai kaut kas tamlīdzīgs. viņi it kā sacentās, kurš ātrāk aizies kokiem priekšā. tur kaut kā parādījās tā kustība nekustībā. es pat nevaru pateikt, ka man "patīk" vai "nepatīk" tās bildes. vienkārši kaut kā sanāca, ka uzaugu ar tām gleznām (vecāki draudzējās ar māksliniekiem, "tusēja", kā šodien teiktu, kaut kad tās tika uzdāvinātas). gadījās, ka tās bija labas gleznas - "mākslas darbi", nestrīdēšos par definīciju, nevis kaut kas nopirkts pie puķu paviljona centrāltirgū. tās nebija dekoratīvas, nebija konceptuālas. mēģināja godīgi izteikt kaut ko, kam ticēja kā patiesam, - varbūt tā varētu teikt.
Kā dēļ es pieaugusi jūtos, ka "saprotu mākslu". Nu, salīdzinājumā. "Māksla" nav aiziet uz muzeju vai izstādi, izstaigāt, izlasīt tās šiltītes, ko mākslinieks ar to ir domājis, un tā tālāk. "māksla" man manas pieredzes dēļ ir attiecības ar gleznām, ar kurām pavada dzīvi. kur ir tas viss - vai es gribētu to savā guļamistabā, vai es gribētu to pie darba galda. visa tā dzīve ar viņām. tāpēc pateicība vecākiem: pavisam mazai viņi man nejauši ierādīja glezniecības milzīgo varu. ka tev kaut kādā brīdī liekas, ka visa pasaules un pārpasaules gudrība kaut kādā mistiskā veidā tur ir uzgleznota, kaut kādā mazā glezniņā. un nekas taču tur nav vispār - audekls, eļļa. viss. saplēs, sadedzini, nav tā visa vairāk, tikai atmiņas.
(šo rakstot, atcerējos, ka tieši Grants man stāstīja par tiem pirmajiem projektiem - kosmosā kaut kur aizšaut kastīti ar "cilvēces sasniegumiem", lai citplanētieši paskatās un pabrīnās, un kā sākuši strīdēties, kas tad ir tie sasniegumi. nanotehnoloģijas? roboti? Monas Lisas smaids? Da Vinči "Madonna ar bērnu"?)