No sarunām:

- A kā jūs izcenojat savus tos pakalpojumus?
- Nu, skatāmies arī pēc sejām. Piemēram, mums bija vieni, kas mūs ar Katju nosauca par "meitenēm", nu "mums tur meitenes tekstus lapai raksta", viņiem pie rēķina beigās plus trīsdesmit procenti klāt.
- O, labs.

- Ir tādi latviešu mēdiji, piemēram, Satori arī ir bijis, kam ir tendence pilnīgā beztēmā saukt cilvēku tautību. Piemēram, "latviešu dzejnieks Kārlis Vērdiņš" tur to un to... "Latviešu rakstniece Inga Ābele".
- Jā.
- Ir kaut kādi konteksti, kur cilvēka etniskā piederība ir svarīga, tāpēc vajag to pieminēt un nosaukt, bet ne jau automātā, jebkur, kur tiek..
- Nu, latvieši vienkārši neapzinās šito. Pirms tu nepateici, es vispār par to nebiju padomājusi. Bet es tev piekrītu. Vispār varētu pajautāt, ko nozīmē "latviešu dzejnieks". Māte un tēvs dzejniekam ir latvieši? Dzīvo Latvijā? Raksta latviešu valodā? Vienkārši mums, latviešiem, gribās, lai mums ir kaut kādi savi dzejnieki, tāpēc mēs viņiem...
- Jā.
- Nu tur varbūt arī ir tā, ka pateikt vienkārši par cilvēku "dzejnieks" liekas kaut kā par pliku pateikts, gribās kādu apzīmētāju klāt...
- Jā.
- Un, piemēram, ja tev ir jāraksta tā preses relīze un tu sāc tur kaut ko murgot klāt, "romantiskais dzejnieks", "postmodernais dzejnieks", jūti, ka iebrauksi vēl dziļākās auzās kā ar to "latvieti"...
- Jā.

- Es izlasīju tajā žurnālā to interviju ar Martinu Balluhu...
- Aha. Nu?
- Nu, vispār tas čalis, kas viņu tur intervē...
- Viņu neintervē "kaut kāds čalis"! Nu come on! Viņu intervē Arnis Rītups. Rītups ir Latvijā viens no bezmaz diviem cilvēkiem, kas vispār spēj analītiski...
- Nu labi, labi. Okej.
- "Kaut kāds čalis", bļaģ!