Kurzeme
Pirmdien ap kādiem pusseptiņiem no rīta būšu Nāceretē. Piecās dienās, cerams, aiziešu līdz Galilejas jūrai un augšā līdz Kapernaumai. Pirmo reizi Izraēlā. Gribēju pārlasīt visu par Kānaānu senākajos avotos, bet ātri sapratu, ka tas ir neiespējami, jo pārāk daudz. Savukārt pati Ābrahāmam apsolītā zeme, kā 1911. gadā savā ievadā par Veco Derību bezkaislīgi atzīmē Salgales mācītājs H. Grīners un Ventspils mācītājs T. Grīnbergs, "pēc izmēra ir tik liela kā Kurzeme".

Tikko uzzināju, ka arī elektrības štepseļi viņiem ir H tipa, t. i., trīsžuburu, "used exclusively in Israel and Palestine". Pareizi dara, es viņu vietā arī nelietotu tādus štepseļus kā Jafeta un Hāma pēcteči. ("Type H plugs are among the most dangerous ones in the world.")

(Šībrīža lasījumā, nelietojot nekādu profesionālu eksaģēzi: no trim Noas dēliem JHWHe pievērsās tieši Šema (no kā arī cēlušies semīti) pēctečiem, un par pārējiem - Jafeta dēliem, kas sanāk eiropiešu senči, un Hāmas dēliem, kas laikam sanāk Āfrikas tautu priekšteči, - mēs neko vairs neuzzinām tāpēc, ka tieši Šema dzimtā gadījās viens tāds Ābrams (vēlāk pārdēvēts par Ābrahāmu), kurš bija "taisns" un paklausīja, vispār nesaprotot, ko no viņa grib (sal., piemēram, vēlāk ar Jonu, kurš trīs reizes mēģināja atkratīties no uzdevuma būt par pravieti, kamēr beigās viņu aprija tā zivs), kā arī ir aizdomas, ka pēc Bābeles krišanas visi "jau kalpoja elkiem". Citiem vārdiem sakot, semītus izvēlējās apstākļu sakritības dēļ, savukārt Kānaāna, "kur piena un medus upes tek", gan JHWHem patika - ļoti jūtams, ka viņš grib, lai tieši tur nonāktu pareizie cilvēki.

Dažas Mozus grāmatu I-II iezīmes (tālāk, vēstures grāmatās, parādās arī jauni elementi):
- centrā cilvēks, JHWH faktiski ir viņa kalps, kurš izmisīgi mēģina cilvēku piedabūt par savu sabiedroto, neskatoties uz visu krišanu un apgrēcību;
- pirms-likumdošanas posms, kas nozīmē - nav vēl zaudēta cerība, ka cilvēks pats sapratīs un atzīs labo, bez priekšrakstīšanas, bez morāles kodeksa;
- gandrīz visi patriarhi ir cilvēki ir nepilnībām (Noa dzēra; Jēkabs izkrāpa no tēva Īzaka pirmdzimtā svētību; Mozus bija bailīgs, ar zemu pašapziņu un nemācēja skaidri izteikties);
- sievietes ģimenēs vai nu dominē, vai ir līdzvērtīgā pozīcijā (tipiski nomadiem);
- visiem patriarhiem nopietnas problēmas ar bērnu audzināšanu;
- nepamet sajūta, JHWHem kopā ar cilvēku ir kaut kāds liels darāms darbs - kaut kas uzceļams, kaut kas izveidojams, bet nav īsti saprotams, kas;
- ļoti liela nestabilitāte, contingency, acīmredzami - cilvēka brīvās gribas dēļ; laime ir, bet sīka, rūgta un ātri zūdoša. un nākotne - nezināma;
- līdz ar Ījaba grāmatu parādās "dzeja ar alkām pēc transcendences", vēlme apturēt šo bezjēdzību, cīņu un skriešanu uz nāvi, kas spēcīgi parādās praviešos, jo īpaši Elijā un Isajā, sajūgta ar niknāko reliģisku organizāciju un institūciju kritiku, kāda jebkad uzrakstīta, un psalmos, līdz - no, protams, ļoti biased kristiešu viedokļa - tā beigās sasniedz savu loģisko un vēsturisko apogeju galdniekā no Nāceretes, kurš sacīja: "debesu valstība ir jūsos", "pirms vēl Ābrāhams bija, ES ESMU".)

Upd. Speciāli aizbraucu uz Stabu ielu pie krusttēva (kurš ir luterāņu mācītājs, visu dzīvi nokalpojis Elzasas draudzēs, dzīves beigās pārcēlies uz Rīgu), lai aizņemtos kādas grāmatas par vēsturisko Galileju, bet viņam gandrīz nekā nebija, prasīju - "Vai tu nekad neesi gribējis uz Izraēlu aizbraukt, apskatīties?"
"Nē", viņš teica, "Laikam nē. Mana apsolītā zeme bija Latvija."