Viena no pēdējām "cerībām", kas tur pie dzīvības šajā pasaulē, starp citu, ir tieši skaistie cilvēki (vakar pabeidzu tulkot interviju ar Liku Brisonu, kur atkal tiek cilāta šī Platona "Dzīru" tēmu, tas ir kaut kas nenovecojošs). Jā, jā. Gudrība tam pietuvojas, bet tā ir ļoti reti sastopama, un dažos brīžos skaistums, kas parādās kā tāda pēkšņa dāvana nez no kurienes, to tomēr pārtrumpo. Un novecojot šī fascinācija ar skaistumu (ar skaistiem ķermeņiem, bļin) kaut kā pieaug, - bet tā nav seksuāla tajā primitīvajā nozīmē, kādā šajā civilizācijā par to visu laiku tiek runāts, - tāpēc man šķiet, ka es aizvien labāk saprotu, ap ko 'Dzīres' grozās, kas tur tiek svinēts.

Piemēram, Marija. Viņa ir bērnu dārza audzinātāja praktikante. Līdzko viņa ierodas, visi bērni ap viņu aplīp. Tajos rītos, kad Marijas nav, viņi nevēlas iet iekšā grupiņā. Abu dzimumu bērni. Es nekādus pārmetumus par to izteikt nevaru, jo, ja es ietu tajā dārziņā, es domāju, ka es rīkotos tieši tāpat - es visu dienu karātos pie Marijas. Un būtu greizsirdīga uz tiem citiem, kas arī grib karāties pie Marijas. Mums katru dienu būtu šitās milzīgās drāmas. Šajā drāmu procesā, ja paveiktos, mēs lēnām transcendētu, bļin, savu un citu cilvēku ķermeniskumu, tas būtu pat romantiski, bet romantikai vienmēr nāk līdzi kaut kādas ciešanas, vai esat ievērojuši?

Un arī tās acis viņai ir tādas, kā bildēs, - milzīgas, zilas, ar tādām kā spīdīgām pilītēm.
https://www.facebook.com/marija.satalova