apmēram tikpat bieži, cik kaimiņi vakaros uz mājām pasūta fāstfudu (sauktu par "piegādīti"), mēs pa naktīm saucam ātros. sāku jau pierast, rociņa vairs nenotrīc un neapdomīgi nenolieku klausuli, iekams nav nosaukta adrese. manī lūzt pēdējās pazemību noraidošās barjeras, kas Lielajā Neizpratnes Tukšumā, kas aptver vientuļo cilvēka apziņu, bezjēdzīgi raidīja jautājumus: "kāpēc visu laiku kāds slimo?? kā tas var būt, ka arī vasarā? vai tas ir normāli??"

tā ka tiem, kas jūs tur sēžat sūcat baltvīnu ("šmurgājat vīniņus", kā saka mans krusttēvs), visiem cheers. ja kak toļka, tak srazu.