Šonedēļ nomira:

filosofs antropologs Renē Žirārs, "mimētiskās iekāres" teorijas autors. Es gribu tāpēc, ka tu to gribi, man nav pašam savu vēlmju, es tās noskatos no citiem. Konflikti un katastrofas rodas, kad mēs abi iekārojam vienu un to pašu, bet nevaram vienlaicīgi to iegūt, turklāt savas gribēšanas dedzību un nepiekāpību kopējam viens no otra.
Nezinātniska, pārāk vispārināta teorija, pamatā izstrādāta no daiļliteratūras analīzēm, bet joprojām pievelkoša.

Filosofs Andrē Glikmans. Jaunībā radikāls maoists, vēlāk tikpat nikns komunistiskā terora nosodītājs. Zvaigzne vienlaikus ar Sartra kompāniju 1970. gados, ļoti koherents, ļoti principiāls. Būtībā vienīgais uz sevi centrētajā Francijā, kas runāja par Čečenijas kariem. Pēc Beslanas skolas slaktiņa, tobrīd būdams jau gandrīz 80 gadus vecs, sacīja, ka Beslana viņam ir "pasaules gals". Viņam, ebrejam, ar koncentrācijas nometnēs iznīcinātu ģimeni. Dēļ tiem bērniem sporta zālē, kuriem trīs dienas nedeva padzerties un kas dzēra savu urīnu. Sacīja, ka, ja - es tagad interpretēju, jo precīzi neatceros - nav iespējams iegūt kaut kādu atrisinājumu, vainas izpirkšanu, sodu, skaidrību, nožēlu, māšu lūgumu izpildīšanu, kaut kādu taisnību, lai arī nepilnīgu, tad nekam, ko viņš dzīvē ir uzrakstījis, neesot jēgas.
Sanāk, ka nav.

Kostīmu māksliniece Večella Varslavāne. Nu jā, savā ziņā vesels laikmets. Man bija telefonā nofotografēti fragmenti no intervijas ar viņu kādā sieviešu žurnālā pirms pāris gadiem, tagad diemžēl pazuduši, tur bija visādas nekorektas, lecīgas lietas, kas šausmīgi dūrās ārā no pierastā šo žurnālu "atklāto interviju par manas dzīves vīriešiem" stila, astoņdesmit gadu vecumā droši vien ir noraidīta kā nevajadzīga pat pašcenzūra, nemaz nerunājot par pārējo, - kaut kas par to, ka pēdējo vīrieti, kurš būtu džentlmeņa vārda cienīgs, viņa esot satikusi agrā jaunībā, un tādā garā.
Dusiet saldi, tas bija tā vērts.