Pamazām, vairāku mēnešu garumā, noskatījos visu Pavļikovska filmogrāfiju. Bija žēl, ka izbeidzās. (Jo "Staļina bērnību", kuru viņš it kā filmē 2007., 2008. gadu intervijās, viņš tā arī nav pabeidzis, tās filmas joprojām nav.)
Bet "Ida" tiešām izrādījās viņa "sliktākā" filma.

Visas vecās dokumentālās ir vienkārši brīnišķīgas, es jums iesaku.
- "No Maskavas uz Gailīšiem". Šī gan bija zināma, fragmentus no tās rādīja, piemēram, Tīrona tulkojuma atklāšanā, pirms gadiem, tajā teltī, uz kuru brauca ar vilcienu. Kur ir viss par tiem odekoloniem stacijas tuneļos uzfilmēts un neticami dokumentāli kadri no atskurbtuvēm 1980-ajos. Jerofejevs: "Kad iestājos universitātē, sāku lasīt Leibnicu un UZREIZ SĀKU DZERT." Pavļikovskis: "Kāpēc tieši no Leibnica sāki dzert?" Jerofejevs: [smejas].
- "Ceļojums ar Žirinovski". Sirreāli. 1990-to sākums? Žirinovskis ar sievu ar kuģi braukā pa ostas pilsētām un reklamē savu partiju. Pavļikovskis brauc līdzi un filmē viņa uzrunas tautai. Vasara, karsts, visi svīst. Par Baltijas valstīm un kam tās pienākas, viss tiek pateikts un tā tālāk. Uz kuģa disene. Kāds piedzeras un pārkrīt par bortu. Transcendentāli.
- "Serbu epopeja". Kadri ar dzejnieku-psihoanalītiķi-mistiķi un tautas patriotu Karadžidžu. Pašos pirmsākumos. Kādu gadu pirms Srebreņicas? Karadžidža štābs. Karadžidža tēva foto. Karadžidža bērnības mājas. Karadžidžam no aizkustinājuma birst asaras. Karadžidžs deklamē savu dzeju (labu!!) "Serbi nav agresori un nevienam nekādas teritorijas nemēģina atņemt. Serbi tikai grib ATGŪT TĀS ZEMES, KAS PIEDER VIŅIEM."
- "Dostojevska ceļojumi" (kārtējā dokumentālā par ceļojumiem). Skatījos lidmašīnā, ļoti ātri atlidoju. Sinopsis ir šāds: Dostojevska (rakstnieka, "Idiota" autora, ja) miesīgs mazmazdēls (pēc profesijas - tramvaja vadītājs) grib aizbraukt uz Rietumiem un nopirkt lietotu Mersedesu, jo tā ir viņa mīļākā mašīna. Viņš nokļūst Vācijā, kur (nenormāli smieklīgi) visādi vācu literātu pulciņi viņu sāk aicināt lasīt lekcijas par Dostojevski (vecvectētiņu) un izteikties par dažādiem jautājumiem, piem., Krievijas "garīgo atdzimšanu" un tās priekšnosacījumiem (lūk, lūk). Un tad viņš nokļūst Bāden-Bādenē, kur tieši bija tas kazino, kurā Dostojevskis pazaudēja visu savu naudu (kā arī aprakstīts romānā "Spēlmanis") un tiek iecelts par šī kazino goda biedru, un tādā garā. Nav skaidrs, kā vispār kaut ko tādu var uzfilmēt. Arī 1990-tie. On acid.

Un tad ir mākslas filmas, jau normālā krāsu-grauda kvalitātē:
- Last Resort. Gaiši. Par mīlestību un labo nejauši satiktos cilvēkos.
- My Summer of Love. Nevainojami. Labākā heteroseksuālu meiteņu mīlas drāma, ko es esmu redzējusi. Tālu pārspēj visas "Adēles" un "Karolas" (spriežu pēc treilera).
- The Woman in the Fifth. Par kāda rakstnieka nāvi. Par cilvēka gatavošanos nāvei un atvadīšanos no dzīves. Tiek uzskatīta (no kritiķu puses) par pilnīgu neveiksmi (un var saprast, kāpēc), bet Pavļikovskis saka, ka tās esot viņa labākā filma (un var saprast, kāpēc).
- Zaglēni (Twockers) (1998). 40 minūšu gara, taisīta priekš BBC kā kvazi-dokumentālā. Žanra šedevrs. Iepriekšējā, ko redzēju, kur tik labi bija filmēti pusaudži, bija Entre les murs, kas dabūja Kannu zaru.