Pieaugot pieprasījumam, noteikti pieaugs arī to skaits, kuri gribēs nopelnīt un atsauksies pieprasījumam.

bet tad tik un tā viņi apkalpos tikai to sabiedrības daļu, kas varēs samaksāt. man liekas, ka šī jaunpieaugošā ceļošana / dzīves vietas maiņa pēc gadalaikiem./ komandējumi jau ir kā reizi vidusslāņa vajadzība. viņi nemaksās (man tā liekas, bet varbūt es šausmīgi kļūdos, domājot par vidusslāņa materiālo stāvokli)

Nav rociņu, nav cepumiņu!

Bet vai tad tā sabiedrības daļa, kas var atļauties ceļot un pārziemot ārzemēs, kā reizi arī nav tieši tā, kas var atļauties arī samaksāt privātskolu?

Un vispār jau šobrīd nekas neliedz ceļot un mācīt bērnus mājmācībā, zinu mammas, kas mājskolo visu ģimeni, arī neceļojot. Protams, ceļojot, nekas neliedz arī tētiem iesaistīties.

Nedomāju, ka var atļauties, es nevarētu. Bet labi, es arī pārziemot nevarētu :)
Ceļišanai nav jābūt garai - lai izkristu no skolas ar divām nedēļām pietiek. Tā nav kaut kāda luksusa dzīve.
Mājmācība grūti (vai neiespējami?) savienojama ar attālināto darbu.

Vispār mājskološana ir atļauta tikai sākumskolas līmenī, vēlākā periodā ir diezgan sarežğīta birokrātiskā sistēma, kas to īsti nepieļauj.

vēlākā laikā to pašu, nosacīti (nu, būšanu mājā) var panākt ar tālmācību. bet, kā jau augstāk minēju, tas nav tas.

Nu labi, bet, ja ne mājmācība un ja ne tālmācība, tad kas ir tas, kā būtu jāmainās izglītības sistēmai? Vai tev ir vīzija vai tikai pārliecība, ka esošā sistēma nekam neder?

man nav ne viedokļa, ne vīzijas, ne pārliecības. es tikai redzu apkārt šo pieaugušo dzīvesstila maiņu un aizdomājos par to, vai skolas tiks līdzi. ne es gribēju kritizēt esošo, ne piedāvāt nākotnes ieceres.
mani tiešām tas interesē, kā skolas ar to tiks galā. pati savā dzīvē, piemēram, man līdz šim bērni pusē gadījumu ir braukuši līdzi komandējumos. es gribētu, lai tā notiek arī tuprmāk, bet viņiem sāksies skola.
tad es staigāju pa ārzemēm un redzu veselām masām ģimenes, kā mūsējo - tie, kas ceļo ar pirms skolas vecuma bērniem. jā, viņi to dara tagad, jo bērni nekavē skolu. bet viņi to gribēs arī pēc diviem gadiem. un četriem. un kā mēs to visu izdarīsim?
tas vienkārši būs interesanti, skolas mainīsies.

Es jau iepriekš ļoti atvainojos, bet, šo lasot, tomēr sajūtos mazliet, kā kādreiz pētot kaut kādus amerikāņu mammu instagrammus, kur viņas gaužas par kaut kādām savām problēmām, vispār nesaprotot, cik nenormāli privilēģētas ir, salīdzinot ar pārējo pasauli. Es domāju, ka regulāri ceļot, pat attīstītā valstī kā Latvija, var atļauties absolūts sabiedrības mazākums, nemaz nerunājot par pārējo pasauli, kur daļai bērnu vispār pieeja izglītībai ir visai nosacīta, un dilemma ir bērnu darbs.
Šobrīd Latvijas izglītības reformu lielākā aktualitāte ir skolu reforma - tuvākajā laikā tiks slēgtas vēl vairāk mazo lauku skolu nekā iepriekšējos gados, jo demogrāfija. Tas nozīmē atlikušajiem bērniem ceļu līdz tuvākajai skolai kā ceļojumu pārdesmit kilometru attālumā katru dienu. Iespējams, te var būt kāds ar attālināto mācību metodēm saistīts risinājums, no kā benefitētu arī ceļojošais upper vidusšķiras mazākums. Bet domājot par tiem lauku bērniem, tomēr nevar neiedomāties, ka tie ir bērni, kuriem skolas brīvpusdienas ir dienas vienīgā siltā maltīte, un kas visdrīzāk nevar mācīties mājās.
Līdz ar ko man arī nav atbildes, tikai gribējās skumji pateikt, ka izglītībā jau nu gan ir lielākas problēmas par šo, par ko vēlreiz atvainojos, ja sanāca netaktiski.

aij, nu nē, es, protams, jau ierakstot zināju, ka šis ir sniegpārsliņu jautājums. bet es arī neteicu, ka tā ir mans ikdienas domu loks, ņemtne vai risināmās problēmas - tās bija īsas pārdomas pēc šiem diviem mēnešiem āzijā, kur ir ļoti daudz eiropiešu un austrāļu ar bērniem (ļoti daudz varbūt nē, bet daudz).
un es nebūt negribēju teikt, ka šī ir latvijas skolu sistēmas lieta, es drīzāk fantazēju, kā pasaulē mainīsies izglītības sistēma, ko mēs pazīstam, mēs, privilēģētā sabiedrības daļa ar izglītību, darbu un ne-sausumu.

taču lai arī es apzinos, ka runāju par priviliģēto cilvēku lietām, es arī redzu, ka kovida laika iemācītais attālinātais darbs, paver daudz jaunu iespēju, un šis "priviliģēto loks" kļūst arvien plašāks.

tāpēc es ar savām pārdomām nemēģinu teikt, ka īstu problēmu nav. es tikai gribēju ieminēties par savām pārdomām. tam jau ir ciba.

un Tavs komentārs ir tieši vietā, starp citu, precīzs. bet es ne par to.

Ar tām attālinātajām mācībām, cik noprotu, ne viss skolās ir rožaini. Daudz nesekmīgo, daudz depresīvo. Bez vecāku iesaistes nekas nenotiek vispār, ja skola nav klātienē. Nu, un vecākiem ir tik resursu, cik ir.
Man sīks skolu sāks tikai šogad, tad arī gan jau izbaudīšu, kā tas ir, ka aizbraukt var tikai skolēnu brīvdienās pa dārgo.
No trešās puses, man vīrs visu laiku čīkst, ka mums jāpārdod māja un jāpārvācas uz Vjetnamu vai tml. lētu, bet civilizētu Āzijas daļu. Mana šobrīd malā noliktā profesija to pat ļautu (un varbūt ceļošana ir vienīgais jēdzīgais veids, kā es to varētu turpināt darīt, jo būtu, kur uzlādēt bačas), bet tā skola. Tā ka vispār jau saprotu arī izglītotos un privileģētos :D

jā, tā ceļošana dārgajos brīvlaikos.

Es ar sīko braucu komandējumos, uz konferencēm un visur citur, tāpēc, ka man nebija kur un kam bērnu atstāt un tā bija lētāk un drošāk (un interesantāk), nekā maksāt auklēm uz to laiku. Ar vislētākajiem avioreisiem, paliekot vislētākajās viesnīcās. Tas tā - par ceļošanu kā privilēģiju.
Par iekavēto skolu - gāja uz skolas bezmaksas konsultācijām pirms stundu sākuma un pēc stundu beigām.

jā, komandējumos ņemt līdzi jau vienmēr nav untums vai greznība, bet vienīgais jēgpilnais variants.