aij, nu nē, es, protams, jau ierakstot zināju, ka šis ir sniegpārsliņu jautājums. bet es arī neteicu, ka tā ir mans ikdienas domu loks, ņemtne vai risināmās problēmas - tās bija īsas pārdomas pēc šiem diviem mēnešiem āzijā, kur ir ļoti daudz eiropiešu un austrāļu ar bērniem (ļoti daudz varbūt nē, bet daudz).
un es nebūt negribēju teikt, ka šī ir latvijas skolu sistēmas lieta, es drīzāk fantazēju, kā pasaulē mainīsies izglītības sistēma, ko mēs pazīstam, mēs, privilēģētā sabiedrības daļa ar izglītību, darbu un ne-sausumu.

taču lai arī es apzinos, ka runāju par priviliģēto cilvēku lietām, es arī redzu, ka kovida laika iemācītais attālinātais darbs, paver daudz jaunu iespēju, un šis "priviliģēto loks" kļūst arvien plašāks.

tāpēc es ar savām pārdomām nemēģinu teikt, ka īstu problēmu nav. es tikai gribēju ieminēties par savām pārdomām. tam jau ir ciba.

un Tavs komentārs ir tieši vietā, starp citu, precīzs. bet es ne par to.

Ar tām attālinātajām mācībām, cik noprotu, ne viss skolās ir rožaini. Daudz nesekmīgo, daudz depresīvo. Bez vecāku iesaistes nekas nenotiek vispār, ja skola nav klātienē. Nu, un vecākiem ir tik resursu, cik ir.
Man sīks skolu sāks tikai šogad, tad arī gan jau izbaudīšu, kā tas ir, ka aizbraukt var tikai skolēnu brīvdienās pa dārgo.
No trešās puses, man vīrs visu laiku čīkst, ka mums jāpārdod māja un jāpārvācas uz Vjetnamu vai tml. lētu, bet civilizētu Āzijas daļu. Mana šobrīd malā noliktā profesija to pat ļautu (un varbūt ceļošana ir vienīgais jēdzīgais veids, kā es to varētu turpināt darīt, jo būtu, kur uzlādēt bačas), bet tā skola. Tā ka vispār jau saprotu arī izglītotos un privileģētos :D

jā, tā ceļošana dārgajos brīvlaikos.