Es jau iepriekš ļoti atvainojos, bet, šo lasot, tomēr sajūtos mazliet, kā kādreiz pētot kaut kādus amerikāņu mammu instagrammus, kur viņas gaužas par kaut kādām savām problēmām, vispār nesaprotot, cik nenormāli privilēģētas ir, salīdzinot ar pārējo pasauli. Es domāju, ka regulāri ceļot, pat attīstītā valstī kā Latvija, var atļauties absolūts sabiedrības mazākums, nemaz nerunājot par pārējo pasauli, kur daļai bērnu vispār pieeja izglītībai ir visai nosacīta, un dilemma ir bērnu darbs.
Šobrīd Latvijas izglītības reformu lielākā aktualitāte ir skolu reforma - tuvākajā laikā tiks slēgtas vēl vairāk mazo lauku skolu nekā iepriekšējos gados, jo demogrāfija. Tas nozīmē atlikušajiem bērniem ceļu līdz tuvākajai skolai kā ceļojumu pārdesmit kilometru attālumā katru dienu. Iespējams, te var būt kāds ar attālināto mācību metodēm saistīts risinājums, no kā benefitētu arī ceļojošais upper vidusšķiras mazākums. Bet domājot par tiem lauku bērniem, tomēr nevar neiedomāties, ka tie ir bērni, kuriem skolas brīvpusdienas ir dienas vienīgā siltā maltīte, un kas visdrīzāk nevar mācīties mājās.
Līdz ar ko man arī nav atbildes, tikai gribējās skumji pateikt, ka izglītībā jau nu gan ir lielākas problēmas par šo, par ko vēlreiz atvainojos, ja sanāca netaktiski.