Nē. Jo nav drošas vietas kur un pie kā un pārāk maza iespēja līdz turienei droši tikt (pat ja būtu kur), jo neticu, ka bēgšana būs iespējama. Ja tiešām, koridorus, gaisa telpu un jūru nogriezīs ātri un mājās vismaz ir viss kādu laiku nepieciešamais pamatvajadzībām, atšķirībā no dienām ilgas dirnēšanas sastrēgumā uz šosejas. Un pieciem pat pamata lietas pirmajam laikam nevar paņemt līdzi, turklāt šeit mums abiem ir veci vecāki.
Pirms bērniem katrā karā es apsvēru zemessardzi un atbalstīt med.personālu. šobrīd mana iekšējā sajūta ir mainījusies. Cik vien būs iespējams man ir svarīgi bērniem dot normālību. Ja situācija mainīsies, izvērtēs vēlreiz

nu jā, ja evakuējas, tad tagad. piekrauj pilnu mašīnu, kamēr Suvalku koridors vēl ir vaļā, tālu prom.
es par tiem lietas pieciem nebūtu gan tik skeptiska, nemaz tik daudz lietu nevajag, tāpat bērni ātri izaug no līdzpaņemtajām drēbēm :) bet pārtikas krājumi gan ellīgi ātri apēdas, tas gan.

Zaķīt, Polijā šobrīd vietām ir degvielas trūkums, ja plāno braukt tālu, vajag vairāk nekā vienu degvielas kannu. Plus pārtika, plus vismaz guļammaisi un telts. Ārā nav arī vasara. Pat ja ar vakuuma maisos sabāztām segām nav tik vienkārši

ā, gulēt var mašīnā :) risku, protams, ir daudz, bet gulēšana taču arī ir iespējama pie draugiem un draugu draugiem un draugu draugu draugiem. es gan neaģitēju.

Ja tev tur tie ir, tad cita lieta. Mums ārzemju radi ir ar mašīnu aizbraucami dazās diennaktīs pie samērā tukšiem ceļiem. Un braukt neko nezinot vai izdosies lai iesprūstu pa ceļam vai gala punktā gulētu uz grīdas sporta zālē. Šobrīd manuprāt risks te uz vietas nav tik liels. Mēs esam NATO, mums te ir vairāku citu valstu kontinents, mēs esam drusku labākā situācijā nekā 40.tajos

pat, ja nato sargās - tā darīs to uz mūsu zemes, nevis kaut kur abstrakti. Un līdzšinējā reakcija liecina, ka "sargāšana" notiek kūtri un nepietiekami. Tā kā šobrīd mums ir tikai nedaudz vairāk laika notīties (vai pārgrupēties sūdu gaidās), par to, ka mums nekas nebūs - nav variantu.

jā, fronte te būs jebkurā gadījumā.

Jā, es tagad. Kamēr koridors vaļā.

apsveicu!

Man vēl līdz tam jātiek. Pakojos, nereāli sirreāla sajūta - it kā saku sev, tas jau tikai tā, uz nedēļu, divām, kamēr viss nomierinās. Bet tikpat labi var nesanākt nekad neatgriezties.

nu jā, es, ja mēs nosliegsimies uz šādu scenāriju, visvairāk domāju - ko darīt ar īpašumiem?

Neko. Atstāt visu vismaz tā, lai nekas potenciāli kaitējošs nepaliek - elektrības drošinātājus izslēgt, ūdens padevi aizgriezt, ledusskapi iztīrīt. Viss. Pārējo visu var attālināti. Pārdot tāpat nepārdosi, un kam vispār būs nozīme un jēga pēc mēneša, mēs nezinām.

Nu, un atstāt atslēgas kādai uzticības personai, ja nu kaut kas jādara un jātiek iekšā.

Es daudz par to domāju, un šķiet, ka tas būtu atkarīgs no tā, kādā statusā es tajā brīdī būtu. Kā privātpersona, kā civiliedzīvotāja - domāju, ka nē, bet ja man kā muzeja darbiniecei būtu iespēja izglābt kaut daļu no muzeja krājuma, no Latvijas kultūras vēstures vērtībām - neapšaubāmi jā.