Mani priecē tas, cik viegli tiku nost no zopiklona. Tiešām pārsteidzoši. Man, protams, bija triks - katru vakaru iedzeru tējiņu un mazmazmazdrusciņ kodeīna. Kodeīns patiesībā bija tik maz, ka tas 100% bija placebo. Eņīvej, šī atkarība ir pārvarēta. Domāju, ka varētu paprovēt to nedzeršanu, nu, vismaz tādam detoksam.
Nesen lasīju čanā interesantu tekstu par to, kā tikt vaļā no sliktiem ieradumiem. OP teica, ka vienkārš brutāli jāpadara savu dzīvi par elli uz kādu nedēļu. Padari savu apkārtējo vidi neitrālu, atsakies no neta, alkohola, cīgām, nesatiec cilvēkus, kas tev patīk. Koncentrējies uz darbiem, nevis iztēli. Katru reizi, kad pieķer sevi dejdrīmojot, piepumpējies 20 reizes. Ja ej uz darbu/šūli, tad izej tieši lai paspētu, nāc mājās uzreiz. Vissāpīgākais man no šiem ieteikumiem noteikti ir tas, ka nedrīkstot klausīties mūziku, kas tev patīk. To es neizturētu. Kaut gan varbūt, ka nebūtu tik traki - tāpat pēdējā laikā visa mūzika šķiet garlaicīga, pēdējās 2 nedēļas klausos tikai The Smiths, grupu, kuru ilgu laiku saucu par geju bēdu mūziku.
Atkāpe.
Ņemot vērā, ka esmu veicis ar sevi dažādus izturības/psiholoģiskos eksperimentus, varētu šo pamēģināt. Varbūt, ka es nojūgtos, varbūt, bet varbūt nē. Varbūt tas mani ievietotu tādā maindsetā, kas būtu pozitīvāks, varbūt nebūtu visu laiku bēdīgs/dusmīgs.
Vēl viena lieta, ko es nesen sapratu, ir tas, ka es sevi novietoju soģa lomā. Es visu laiku dusmojos, kad redzu starprasu pārīšus, gejus utt., varbūt man vajadzētu ļaut visumam ritēt, saprast, ka es neesmu pasaules naba, un neuztraukties par lietām, kuras nevaru izmainīt (un, ja tās mainītu, tas beigtos destruktīvi visiem). Varbūt beigu redpills ir stoicisms.
Labi, veiksmīmu vīkendu, komrādi!